Lūk, Kenijas prezidents, tiekoties ar diasporu Itālijā, paziņojis, ka kenijiešu angļu valoda esot daudz labāka nekā nigēriešu, jo, lai saprastu nigēriešu valodu, esot nepieciešams tulks. Sākas starptautisks skandāls, Nigērijas intelektuāļi uzskaita savus literatūras klasiķus, kuri ieguvuši starptautisku atzinību, publika burbuļo. Tikmēr Austrālijā varena šūmēšanās par to, ka Kvīnslendas universitātes izdevniecība pārtraukusi kaut kādu bērnu grāmatas izdošanas projektu, jo ilustrāciju autors kaut ko nepareizi izteicies par Izraēlu un palestīniešiem. Prognozējami, Austrālijas intelektuālās aprindas iesaistās strīdā, piesakot savstarpējus boikotus un boikotu boikotus.
Pievēršamies Latvijas informatīvajai telpai. “Krievija varētu uzbrukt NATO jau pēc dažiem mēnešiem, apgalvo Polijas premjers.” Savukārt Nīderlandes izlūkdienesti brīdina, ka Krievija “uzsāks konfliktu” ar NATO “gada laikā pēc karadarbības beigām Ukrainā”. Nu, ļoti “uzmundrinoši”, turklāt tas vēl tikai par Krievijas gaidāmo uzbrukumu NATO. Ja pievieno vēl Latvijas tīmekļvietnēs dienas laikā lasāmo par briesmām, kādas sagaidāmas no kosmosa un dažādām tehnoloģijām, ir skaidrs, ka plānot dzīvi ilgākā perspektīvā par pusgadu nav jēgas.
Ja liekam mierā ironiju, vienalga ir jautājums: kas tas par, žargonā sakot, sviestu?! Tas, ka Spānijā viens no svarīgākajiem iekšpolitiskajiem jautājumiem ir strīds, kur jāatrodas Pikaso gleznai “Gernika” – Madridē vai Bilbao –, patiesībā nepārsteidz. Cilvēki vienkārši ir pārāk pieraduši pie labas dzīves. Nav skaidrs, kāpēc Latvijā notiek nepārtraukta publikas novešana stresa stāvoklī?
Ļaudis, kuriem iet pie sirds dažādas sazvērestības teorijas, teiks, ka šāda baidīšana notiek speciāli, lai novērstu sabiedrības uzmanību no kaut kā būtiskāka. Man, savukārt, šķiet, ka iemesls ir banālāks – mūsdienu mediju funkcionēšanas pamatprincips. Medijiem nepieciešams, lai publicētais piesaistītu maksimāli daudz uzmanības tā saukto klikšķu vai dalīšanās ar konkrēto ierakstu formā. Jo spilgtāks ziņas virsraksts vai iesākums, jo labāk.
Varētu samiernieciski teikt, ka dusmoties par šo algoritmu visvarenību nav vērts kaut vai tāpēc, ka cilvēki galu galā nav muļķi. Iespējams, ka nav, tomēr parādās cita – pārsātinājuma – problēma. Ja publiku Rietumos intensīvi baro ar kaut kādiem margināliem skandāliem, tad nav jābrīnās, ka šī publika arī jūtas kā no laivas izmesta, ja izrādās, ka ir arī nopietnākas problēmas, uz kurām derētu kaut kā reaģēt. Savukārt Latvijā (līdzīgu ainu redzu arī Igaunijā un Lietuvā), ja publiku regulāri “aplaimo” ar prognozēm par drīzu Krievijas iebrukumu, nervu sistēmas pašsaglabāšanās instinkts mudina šādas prognozes vienkārši ignorēt. Tostarp tādas, kuras būtu jāuztver nopietni.
Sausais atlikums būs ieteikums, kas nepatiks tiem, kuri uzsver, ka nepieciešams iedziļināties jautājumā, iepazīties ar maksimāli daudziem un atšķirīgiem viedokļiem. Tas viss ir pareizi, tomēr man personīgi arvien vairāk liekas, ka jēdzīgi ir izvēlēties vienu, divus informācijas avotus, kuriem jūs uzticaties, un likties mierā ar pārējiem. Varbūt izvēle būs nepareiza, tomēr svaidīties starp daudziem avotiem, kas sacenšas biedēšanā, neliekas daudz labāk.
