Pēc Simanoviča domām, oficiālie dati par lāču skaitu, tas ir 190 gabaliem, varētu neatspoguļot reālo situāciju dabā. Viņa kā mednieka novērojumi Ziemeļvidzemē liecina, ka lāču skaits varētu būt būtiski lielāks.
“Man kā pieredzējušam medniekam skaidrs ir viens – ja plēsēju populāciju neapsaimnieko, tad agri vai vēlu tā nonāk konfliktā ar cilvēkiem. Tam pamatā ir elementāra lieta – katrs vecāks plēsējs izvēlas vieglāko medījumu, labākajā gadījumā tie ir lopi un mājdzīvnieki, sliktākajā – agri vai vēlu tas būs cilvēks,” viņš raksta.
Viņš uzsver, ka jautājums nav tikai par atsevišķiem gadījumiem, kad lācis ieklīst pilsētā. Pēc Simanoviča domām, daudz būtiskāks ir ilgtermiņa risks, kas veidojas, pieaugot lielo plēsēju skaitam un samazinoties viegli pieejamam medījumam. "Lāču populācijai pieaugot, pieaug arī lāču skaits zināmā vecumā. Runā, ka lācis dabā dzīvo 20-25 gadus, jo vecāks viņš paliek, jo grūtāk tam ir nomedīt citus dzīvniekus. Ir jāvērtē arī kopējais zālēdāju skaits dabā. Mežacūkas – kas ir viegls medījums, dēļ Āfrikas cūku mēra to skaits ir būtiski sarucis un Ziemeļvidzemē ir salīdzinoši reti sastopamas.
Stirnas – Valkas galā mēs tās vairs nemedījam, jo neapsaimniekotā lūšu populācija ir tā pieagusi, ka atrast stirnu mežā ir grūti. Aļņi – vilki, lāči un lūši dara savu attiecībā uz jaunajiem alnēniem. Aļņu teļi ir sastopami arvien retāk, tas nozīmē tikai vienu, ka aļņu populacījai lielie plēsēji būs problēma. Visbeidzot brieži – acīmredzot to skriešanas ātrums ir arī to izdzīvošanas atslēga un to populācija ir daudz maz stabila, bet vai lācis var noķert briedi…. Neesmu drošs," viņš spriež.
M.Simonovičs atgādina, ka katru gadu Latvijā bez pēdām pazūd un netiek atrasti daži desmiti cilvēku. Viņš turpina: "Tagad iedomājaties – aiziet vecmāmiņa ogot, sēņot uz mežu vai iet mājās no autobusa pieturas caur mežu, un tajā mežā dzīvo lācis, kas vecuma dēļ ir kļuvis lēnāks un alni noķert tam ir grūti, kā jūs domājat, kāds varētu būt iznākums…?"
Simanovičs arī vērš uzmanību uz cilvēkiem, kuri mežā neatrodas atpūtas nolūkā, bet gan strādā. Mežsaimniecība Latvijā ir nozīmīga ekonomikas sastāvdaļa, un daudziem cilvēkiem mežs ir ikdienas darba vide. Šādā situācijā lāču klātbūtne vairs neesot tikai teorētisks dabas aizsardzības jautājums, bet arī praktisks drošības jautājums. “Tagad visiem dīvāna ekspertiem iesaku padomāt, kā jūs justos, ja, ejot uz darbu, jums pie sāna būtu jāliek gloks vai jārēķinās, ka pa ceļam vai savā darba vietā jums katru dienu ir risks saskrieties ar lāci,” ar pārdomām dalās Simanovičs.
Dabas aizsardzības pārvalde atgādina, ka bīstamas situācijas nereti rada cilvēku nepareiza rīcība, piemēram, dzīvnieka dzenāšana, filmēšana no pārāk tuva attāluma, provocēšana vai ceļa aizšķērsošana. Tomēr Simanovičs uzskata, ka ar aicinājumiem saglabāt mieru vien nepietiek. Viņaprāt, valstij ir jāraugās plašāk — jāvērtē lāču skaita pieaugums, to ietekme uz citām sugām, cilvēku drošība mežā un iespējamā populācijas regulēšana.
Pilnu viedokli lasi šeit!
