Ceturtdiena, 23.05.2024 14:35
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
Svētdiena, 28. augusts, 2022 09:22

Meklējot tēvu, atrod trīs pusbrāļus

Ogres Vēstis Visiem
Meklējot tēvu, atrod trīs pusbrāļus
Katrīna kopā ar dēku Maksimu – brīvi un laimīgi Latvijā.
Svētdiena, 28. augusts, 2022 09:22

Meklējot tēvu, atrod trīs pusbrāļus

Ogres Vēstis Visiem

Gandrīz 30 savas dzīves gadus Katrīna Zvirbule – Hotčenkova aizvadījusi Hersonā, Ukrainā, kur pabeigta skola, augstskola un izveidota ģimene. Bēgot no okupācijas un kara šausmām, viņa kopā ar tuviniekiem veikusi garu un grūtu ceļu, līdz beidzot ieradusies Latvijā jeb precīzāk būtu teikt – atgriezusies.

Katrīnai pasē rakstīts – latviete, jo viņa dzimusi Ogrē, kur aizvadījusi pirmos piecus dzīves gadus. Vēl ilgi pirms kara jaunā sieviete Latvijā sāka meklēt tēvu, ar kuru bija zuduši sakari. Tēvu viņa neatrada, toties atrada trīs brāļus, par kuru eksistenci pat nenojauta.


Katrīna stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem Starptautiskā TV raidījuma «Gaidi mani» («Ždi meņa») mājas lapā publicējusi sludinājumu, ka Latvijā meklē tēvu. Neviens nav atsaucies, un jaunā sieviete zaudējusi cerību. Tikmēr gluži nesen, pēc dēliņa piedzimšanas, ogrēnietim Sandrim radusies vēlme izpētīt savu dzimtas koku. Izmantojot interneta resursus, viņš sācis meklēt informāciju par tēva tuviniekiem, jo tētis nomiris, kad Sandrim bijis tikai 10 gadu. Tā pētot, kādā interneta vietnē Sandris nejauši uzgājis Katrīnas ievietoto sludinājumu. Tajā bija norādīta Starptautiskā TV raidījuma «Gaidi mani» («Ždi meņa») brīvprātīgā Latvijā Mārtiņa Zieberga kontaktinformācija. Ar viņu sazinoties, gūts apstiprinājums, ka sieviete no Ukrainas, kura Latvijā meklē tēvu, patiesi varētu būt Sandra pusmāsa.

Par pusmāsas eksistenci pat nenojauš
«Bērnībā, protams, mani neinteresēja dzimtas saknes, bet pieaugot un, kad pašam piedzima dēliņš, vēlējos iegūt vairāk informācijas par maniem vecvecākiem no abām pusēm, it īpaši tēva vecākiem, jo kā vieni, tā otri jau ir miruši. Vēlējos izpētīt, kādus gēnus varētu būt pārmantojis no viņiem. Ir neviltots prieks un pārsteigums, ka esmu atradis pusmāsu,» saka Sandris, un tēva māsīca Ilze papildina: «Kad brālēns Aldis pirmo reizi precējās, biju ļoti jauna un tam nepievērsu īpašu uzmanību, turklāt tolaik mācījos Mūzikas vidusskolā citā pilsētā. Protams, zināju, ka Aldim ir trīs dēli, bet ka viņam varētu būt bērni no iepriekšējām laulībām, pat nenojautu. Protams, arī man ir liels prieks par jauniegūto radinieci,» stāsta Ilze, kura pirmā sazinājās ar Mārtiņu Ziebergu un Katrīnu. «Cilvēkiem ir jāzina, ka Latvijā ir šādi brīvprātīgie, kuri palīdz atrast tuviniekus. Spriežot pēc visa, Katrīna ir izaugusi par gudru un inteliģentu sievieti. Ceru, ka šis stāsts motivēs arī citus meklēt savus sen zudušos tuviniekus,» saka Ilze, kura ir ticīgs cilvēks un lūgusi Dievu gan par Aldi, gan viņa bērniem, un, iespējams, šīs lūgšanas debesīs ir sadzirdētas.

Jau bija zaudējusi cerību atrast tēvu
«Tēvu sāku meklēt jau kopš 2005.gada, kad vēl mācījos augstskolā. Rakstīju uz kādreizējo viņa dzīvesvietu, pat sazinājos ar no mājām Ogrē netālu esošās frizētavas darbiniekiem, lai viņi apjautājas citiem, vai nav kādu ziņu par tēvu, bet neviens neko nebija dzirdējis. Vēlāk atklājās, ka tēvs, trešo reizi apprecoties, pārgājis sievas uzvārdā, tāpēc bija tik grūti viņu sameklēt. Jau zaudēju jebkādas cerības atrast tēvu, līdz pēkšņi ar mani sazinājās M.Ziebergs un sacīja, ka manu tēvu nav atradis, toties, iespējams, Latvijā atradis trīs manus brāļus. Viņš šo informāciju pārbaudīja un tā guva apstiprinājumu. Protams, prieks par to nav vārdos izsakāms,» saka Katrīna, kura jau aptuveni divas nedēļas ir Latvijā un šobrīd apmetusies pie vecvecākiem Talsu pusē, bet jauniegūtos radiniekus Ogrē klātienē vēl nav izdevies sastapt, jo ir jāatgūstas no tālajā ceļā līdz Latvijai piedzīvotā un pārciestā.


Kad viņas mamma ar tēvu izšķīrās, Karīnai bija vien pieci gadi. Saņēmusi šķirtā vīra apstiprinājumu, ka viņam nav iebildumu, Karīnas māte nolēma doties projām no Latvijas pie savas vecmammas, Katrīnas vecvecmammas, kura tolaik bija ieguvusi apbūves gabalu un apmetusies Ukrainā. Vēl kādu laiku mamma sazinājās ar Katrīnas tēvu, bet pakāpeniski saziņa beidzās. Katrīnas vecmamma (mammas mamma) un viņas vīrs, kuru Katrīna sauc par vectēvu (īstais Katrīnas vectēvs savulaik izlēmis kļūt par mūku, kādu laiku dzīvojis Romā un saikne ar viņu zuda), dzīvo Latvijā, Talsu pusē. Tieši pie vecmammas un vectēva jaunā sieviete ar ģimeni, radusi pajumti, atgriežoties Latvijā.

Ceļš līdz Latvijai ilga gandrīz trīs mēnešus
«Mana mamma dzimusi, augusi un mācījusies Ogrē, Latvijā beigusi augstskolu. Tieši Ogrē viņa iepazinās ar manu tēvu un apprecējās. Arī es esmu dzimusi Ogrē, bet liktenis tā bija lēmis, ka gandrīz 30 gadus nodzīvoju Ukrainā, lai gan man pasē rakstīts – latviete. Ukrainā dzīvojām Hersonā. Kad pilsētu okupēja Krievija, mums, visai ģimenei, brīnumainā kārtā izdevās no turienes izbraukt – man, manam dēlam Maksimam, kuram šobrīd ir 11 gadu, manai mammai un vecvecmammas māsai, kuru arī paņēmām līdzi un kurai tagad ir 98 gadi. Paņēmām pat kaķi. Arī viņam ir pase un visi ceļošanai nepieciešamie dokumenti. Ar vīru esmu šķīrusies, un viņš dzīvo Sanktpēterburgā.


No okupētās Hersonas izbraucām uz kaimiņos esošo Čerņigovas apgabalu, uz Briļovku. Starp citu, tieši tur mani sasniedza Mārtiņa Zieberga zvans, ka mans pusbrālis meklē informāciju par tēvu. Biju bezgala priecīga, uzzinot, ka man Latvijā ir trīs pusbrāļi, jo man nav citu brāļu vai māsu. Latvijā esam aptuveni divas nedēļas, bet ceļā līdz Latvijai pavadījām gandrīz trīs mēnešus, pieveicot gandrīz divus tūkstošus kilometru. Redzējām šausmu ainas – sagrautas pilsētas, karavīru un arī civiliedzīvotāju līķus ceļa malās. Faktiski devāmies projām tikai ar to, kas mugurā. Bija ļoti grūti, savas mašīnas mums nebija, braucām ar autobusiem, paziņām, brīvprātīgajiem, arī autostopiem, ik pa laikam nācās atpūsties un atgūt spēkus, jo ceļot ar veciem cilvēkiem nav viegli.
Tagad laimīgā kārtā visi dzīvi un veseli esam Latvijā,» stāsta Katrīna, kura pamazām atgūstas pēc ceļā pieredzētā un piedzīvotā.


Katrīna ir pateicīga ikvienam ceļā sastaptajam cilvēkam un teic, ka cilvēkam mājas ir tur, kur ir viņa ģimene.
«Mana ģimene, par laimi, ir dzīva, un mēs visi esam kopā. Tas ir pats galvenais. Ļoti vēlos sastapt savus pusbrāļus un citus tuviniekus. Nākotne var būt tikai laba. Dēls Maksims visu uztver pozitīvi, viņš par visu priecājas, nekad nav redzējis mežu un tagad to izbauda, jau ir paguvis iegūt arī draugus,» smaidot stāsta Katrīna.

Drīzumā noteikti satiksies
Dzīve pamazām sāk sakārtoties – dēls jau pieteikts skolai Talsos. Katrīna ir darba meklējumos, viņa ir juriste, advokāte. Savā specialitātē atrast darbu nebūs iespējams, ņemot vērā atšķirīgo likumdošanu. Taču pēdējos gados viņa strādājusi starptautiskā pārvadājumu uzņēmumā kā dispečere – loģiste, organizējot kravu pārvadājumus visā Eiropā. Līdzīgu darbu viņa cer atrast arī Latvijā. Abi ar dēlu cītīgi mācās latviešu valodu un ir pateicīgi par uzņemšanu un Latvijā saņemto palīdzību. Katrīna vēlas iegūt Latvijas pilsonību, savu un ģimenes nākotni saistot ar Latviju.


«Ar brāļiem Ogrē un citiem jauniegūtajiem tuviniekiem šobrīd uzturu sakarus sazvanoties, apmaināmies arī ar fotogrāfijām. Protams, visi ļoti vēlamies tikties arī klātienē, bet šobrīd tas ir sarežģīti, jo Sandrim nule kā piedzimis dēliņš, bet man ir kopjami seniori, kurus nevaru atstāt vienus un doties uz Ogri. Turklāt vectēvs, kuram ir jau 92 gadi, pirms pāris dienām nokrita un vairs nevar piecelties no gultas. Vecmammai arī ir jau 87 gadi, un viņai sāp ceļgali. Tomēr ceru, ka radīsies risinājums un jau drīzumā varēsim satikties. Apmeklēšu arī Ogres kapus, kur apglabāts mans tēvs, kuru diemžēl nu jau pieaugušā vecumā man vairs nebija lemts sastapt, bet toties man ir trīs brāļi un citi tuvinieki. Kad man paziņoja, ka man ir pusbrāļi, es arī nespēju tam noticēt, tāpēc ikvienam gribu vēlēt nekad nezaudēt cerību. Viss ir iespējams, un mans dzīvesstāsts tam ir apliecinājums. Protams, ir jāpateicas tādiem cilvēkiem kā Mārtiņš Ziebergs, kurš palīdz sapņiem pārvērsties īstenībā,» saka Katrīna, kurai viss labais vēl ir priekšā.


Jāpiebilst, ka M.Ziebergs vairāku desmitu gadu laikā, veicot brīvprātīgā darbu, palīdzējis satikties jau 2700 cilvēkiem. Ar viņu var sazināties, zvanot uz tālruni: +37129923833 vai rakstot e – pastā: .

Foto no personiskā arhīva

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem