Dzimtajai valodai smadzenēs ir īpaša vieta

Valodu izcelsmes meklējumi zinātnē ir vieni no «pasakainākajiem» dažādo teoriju nopietnākā mīnusa dēļ. Neapstrīdams ir fakts, ka cilvēki runā daudz un dažādās valodās, bet nav drošticama atskaites punkta, tieši kad cilvēki sāka runāt, kad nošķīrās dažādās valodas un kāpēc.

Skaidra un saistoša atbilde ir Bībelē: pati valoda ir Dieva dāvana, līdzība ar Dievu, bet valodu dalīšanās ir saistīta ar grēku. Dievs Bābelē sajauca sākotnēji vienoto valodu, jo cilvēku pašlepnums kļuva pašam cilvēkam pārāk bīstams. Mūsdienās Bībele neskaitās vērā ņemamu avotu starpā, bet tajā paustais ir krietni pamatotāks un pārliecinošāks par zinātniskajām teorijām. Tāpēc es palieku pie tā.

Valoda ir viens no primārajiem cilvēkus vienojošajiem lielumiem. Tā sākas bērnībā ar pamatu – dzimto valodu, kurai smadzenēs esot īpaša vieta, un pārējās dzīves laikā apgūtās valodas smadzenēs iekārtojoties citādāk. Tāpēc vecumā apgūtās valodas nereti pagaist, kamēr dzimtā valoda paliek. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēka dzimtā valoda ir tā, pie kuras viņš paliek dzīves laikā. Ir dzirdēts par 2008. gada krīzes bēgļiem no Latvijas uz Lielbritāniju, kas, būdami latvieši, apzināti runāja ar bērniem lauzītā angļu valodā, jo tekoši viņi nav varējuši iemācīties. Šādiem bērniem dzimtā valoda būs lauzīta angļu valoda. Īstenībā šis piemērs parāda patiesību, ka valoda ir ļoti plūstošs lielums, un ekonomiskais izdevīgums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki apgūst vienu vai otru valodu.

Taisnība ir arī tas, ka viens no ievērojamākajiem valodas uzturētājiem ir reliģisks. Tā, latīņu valoda savā vēlīnās Romas impērijas pastāvēšanas formā Eiropā saglabājās Rietumu baznīcā, kamēr gadsimtu gaitā to ikdienā nomainīja spāņu, itāļu un citas romāņu grupas modernās valodas. Mūsdienu laicīgajā sabiedrībā tas ir nesaprotams, bet, iespējams, vērā paturams fakts.

Dzimis te un audzis, bet latviski ņeprot

Okupāciju nepiedzīvojušie nevar aptvert, cik ļoti represīva vara var ietekmēt visu dzīvi. Runa nebija vien par mūsu nodokļiem padomju armijas un čekas uzturēšanai. Nē, teju viss Latvijā bija pārveidots un pakārtots okupācijas varas vajadzībām un interesēm. Piemēram, Maskava izlēma Latviju, kur bija raksturīga lauksaimniecības ekonomika ar nelielu augsto tehnoloģiju elementu (kāds bija, piemēram, VEF), pārvērst par padomju sociālistisko republiku ar lielu zemas raudzes industrializācijas ekonomiku.

Tā Kremlis ar vienu šāvienu nošāva divus zaķus. Pirmkārt, sagraujot mūsu valsts tradicionālo ekonomisko modeli, Kremlis deva pamatu melīgajam mītam par padomju atnesto progresu. Otrkārt, industrializācija bija iegansts lielas mazkvalificētas un Latvijai nedraudzīgas PSRS iekšējo rajonu ļaužu masas ievešanai. Tādā veidā līdz Trešajai atmodai pamatiedzīvotāju (ne tikai latviešu!) kopējā proporcija bija tā samazināta, ka PSRS lojālo iedzīvotāju skaits bija sasniedzis teju pusi visā Latvijā un pārsniedza pusi lielākajās pilsētās. Latviešu valodas publiskais lietojums bija kļuvis tik bēdīgs, ka ne tikai visa oficiālā saziņa notika krieviski, bet jebkur, ja kāds nevēlējās sazināties latviski, visiem nācās pāriet uz krievu valodu.

Tuvojoties Trešās atmodas notikumiem, arvien vairāk iegūtās izteikšanās brīvības ietvaros esošo valodas situāciju humoristiski apdzejoja Valdis Artavs: “Meldermazmeitiņa bērnu dārzā iet, krievu mēlē viņa runā jau un dzied. Miltu tresta priekšnieks Ivanov Fedot dzimis te un audzis latviski ņeprot.” Humoreska bija Eduarda Rozenštrauha dziesmas “Vecās likteņdzirnas” vārdu pārlikums, un to pie vēlmes varēja dziedāt.

Patiesībā 1989. gadā, okupācijas varas vēl salīdzinoši neapstrīdama spēka posmā, Augstākās Padomes pieņemtais lēmums par latviešu valodu kā valsts valodu bija kaut kas fenomenāls. Kopš 1960. gada mērķtiecīgi veiktās industrializācijas un Latvijas piepildīšanas ar mūsu vēsturei un dzīves ziņai svešu cilvēku masu latviešu valodas lietojums bija ļoti ierobežots, lai neteiktu vairāk. Pārsvarā zemas kvalifikācijas vai ar okupācijas varu saistītie iebraucēji ne tikai vadīja saimniecisko dzīvi Latvijā, bet arvien vairāk iespiedās arī kultūrā un izglītībā.

Radās arvien vairāk jaukto skolu, kur bija divas plūsmas – latviešu un krievu. Turklāt nebija tā, ka krievu plūsmā (un ne tikai attiecībā uz skolām) iekļautu tikai etniskos krievus – visus iebraucējus integrēja tieši šajā plūsmā. Tas vēlāk, jau atjaunotās neatkarības gados, kļuva par vienu no maz novērtētiem problēmfaktoriem, kad citu bijušās PSRS tautu pēcnācēji neprata integrēties Latvijā uz latviešu valodas pamata.

Līdz ar to krievu valoda Latvijā nebija vien kādas grupas vai mazākumtautības dzimtā valoda, tai bija arī politiski administratīva nozīme.

Kāpēc šodien arvien par valodu jārūpējas?

Ir pagājuši 35 gadi, bet valodas situācija Latvijā arvien vēl ir kā Valda Artava rīmē par meldermeitiņu un miltu ceha priekšnieku. Tagad jau varam mēģināt atskatīties pavisam nesenajā vēsturē un saprast, ka valsts politika, ignorējot lielo cilvēku masu, kas vēlējās saglabāt krievu valodu kā alternatīvu valsts – latviešu – valodai, reāli nodrošināja auglīgu augsni praktiskās divvalodības statusam. Vēl vairāk – ar saglabāto izglītību krievu valodā nu jau brīvās Latvijas ietvaros tika uzturēta daudzu nekrievu sapludināšana krievvalodīgā vienumā tā vietā, lai cilvēkus integrētu uz latviešu valodas pamata.

Daudzi varbūt vairs neatceras, bet 2012. gadā pat tika rīkots referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Fakts kā tāds ļoti zīmīgs. Paldies Dievam, latvieši un Latviju mīloši nelatvieši mobilizējās un pateica pārliecinošu nē!

Te nevēlos pārmest valsts varai, jo jau ar 1989. gada likumu bija likts labs pamats tālākai attīstībai, kas tika turpināta arī tālāk dažādu notikumu attīstībā. Problēma arvien ir ikdienas lietojumā.

Vai atceramies, kā pirms gadiem desmit tika izsmiets kāds policists, kurš bija apturējis ceļu satiksmes noteikumus pārkāpušu autovadītāju? Vainīgais klaji izņirdza policistu par viņa prasību runāt Latvijas valsts valodā.

Vai pamanījām izņirgšanu pagājušā gada video par Jūrmalas pašvaldības policistu, kurš satrakojušos krievvalodīgo pūli valsts valodā aicināja ievērot kārtību?

Vai pamanām cilvēkus, kas arvien atsakās Latvijā sazināties latviski, bet uzskata, ka viņiem pienākas un viņiem ir tiesības iztikt tikai ar krievu valodu?

Un kur vēl tie latvieši, kurus atlaida no darba par runāšanu latviski vai kurus pat nepieņēma darbā bez krievu valodas zināšanām…

Un kurš tad te ir tas vainīgais?

Var, protams, vainot citus. Bet jau vairāk nekā 30 gadus esam saimnieki paši savā zemē. Vai tiešām vairāk pie vainas nebūs latviešu kalpiskums? Tik daudzi ir gatavi sākt sarunu krieviski, pat ar latviešiem. Tik daudzi ir gatavi pāriet uz krievu valodu, tikko sadzirdējuši nelielu slāvu akcentu vai ieraudzījuši krievisku vārdu vai uzvārdu. Kāda latviešu mamma ar šķietami krievisku uzvārdu man reiz stāstīja, ka, pirms 15 gadiem dzemdējot Rīgas Dzemdību namā, latviešu vecmāte sākusi ar viņu runāt krieviski.

Un te pat nav vērts pieminēt latviešu tik nožēlojamo lamāšanos krieviski.

Tas viss kopumā veido tādu dīvainu koptēlu, kad it kā latvieši savu valsti it kā mīl, bet runāšanu krieviski mīl pat mazliet vairāk. Kāpēc?

Man ir bijusi privilēģija strādāt darbavietā, kur latviešu valoda bija un ir pašsaprotama. Man ir bijusi iespēja uz tālruņa zvanu atbildēt latviski, kaut runātājs ir sācis runāt krieviski. Un ziniet, 80 procentos gadījumu izrādījās, ka līnijas otrā galā cilvēks var runāt arī latviski! Jā, mīļie latvieši ir bijuši tie, kas brīvā Latvijā mani par to ir kauninājuši, pat krievu klātbūtnē (un pārsteidzošā kārtā krievi par mani ir iestājušies!), bet esmu centies būt konsekvents.

To saku tāpēc, ka, manuprāt, to var. Vēl vairāk – runāt latviski publiskā telpā ne tikai var, bet to vajag. Un šobrīd runa vairs nav tikai par mani, manu tautu un valsti, bet par to, ka krievu valoda publiskā telpā ir tā pati valoda, kurā okupanti runā Ukrainā, kurā sazinoties, okupācijas karavīri izvaro ukrainietes un spiež pogu raķetēm, kas mērķētas uz ukraiņu dzīvojamām mājām, tirdzniecības centriem un elektrostacijām.

Pirms 35 gadiem notika pārsteidzoša lieta – okupētās Latvijas šķietamais likumdevējs latviešu valodu noteica par valsts valodu. Tas bija formāli un vienlaikus arī ārkārtīgi nepieciešami. Iespējams, tas bija viens no ievērojamākajiem Trešās atmodas iniciētajiem vēl okupācijas sistēmas varas soļiem. Ja daudzas citas Trešās atmodas ieceres ir piepildījušās, tad šī vēl ne.

Tieši tāpēc aicinu vienmēr un visur runāt latviski. Aicinu runāt latviski priekšvēlēšanu debatēs, bet vēl vairāk – ikdienā. Un, ja kāds vēlas uzlabot savas krievu valodas prasmes vai padziļināt zināšanas krievu literatūrā, tam ir veseli kultūras biedrību tīkli un privātie klubi, ikdienas valodai ar to nav nekāda sakara.

Domāju, kopā mēs to varam. Un tas būs par labu ne tikai mums pašiem, bet arī tiem nelatviešiem, kas patiesi vēlas dzīvot Latvijā, brīvā un jebkuram mūsu valsti un tautu mīlošam nelatvietim atvērtā Latvijā.