Klajā nācis arī tas, ka Latvija šajos dokumentos figurē kā viena no meiteņu vervēšanas vietām, tā minēta vairāk nekā 500 reižu, Rīga – vairāk nekā 800 reižu.

“Vai cilvēki līdz galam saprot to, kas tur notika? Cik patiesībā daudziem ir vienalga. Daudzi jautā, kāpēc jūs nemeklējāt palīdzību? Kāpēc upuri nemeklē palīdzību? Iedomājieties, šādi skandālu un neviens neko nedara! Mēs neredzam nekādus arestus, mēs neredzam cilvēkus cietumos, mēs neredzam protestus,” pārdomās dalās R.Treija.

“Es zinu, ka tādas lietas notiek. Es par to lasu katru dienu. Es par to bieži runāju pati. Bet bērnu tēma ir kaut kas, no kā es izvairos, jo es vienkārši nevaru to “pārgremot”. Man pašai ir bērni! Mazākais ir deviņu gadu vecumā, bet Epstīna sarakstā jaunākais bērns, kas tur bildēs ir trīs gadus vecs…Kāpēc viņi nesūdzējās? Kam? Kam varētu pasūdzēties? Tie ir cilvēki, kas izlaupa valstis, kas nolaupa prezidentus. Ko mēs varētu viņiem izdarīt? Joprojām ir cilvēki, kas viņus attaisno un kas šīs meitenes sauc par prostitūtām, kas saka, ka viņas pašas vainīgas un kas gan tur tāds notika. Joprojām ir kādi, kas šos cilvēkus aizstāv!

R.Treija norāda, ka, ja runājam Latvijas kontekstā, tad nevaram vainot tās meitenes, kas “vienkārši tīņa gados gribēja labāku dzīvi vai par to, ka viņas kaut kādā veidā uzticējās kādam”. Speciāliste saka, ka mūsdienās mēs zinām, ka tas ir nepareizi, ja atskan: “Paskat, kā viņš tev pievērš uzmanību” vai “Tu esi tik pieaugusi savam vecumam”, bet toreiz neviens to nezināja.

“Mums nebija ne jausmas. Mēs apbrīnojām modeles, mēs apbrīnojām māksliniekus, dziedātājus. Mums nebija ne jausmas, ko tas maksāja Britnijai Spīrsai, kura praktiski šodien ir sajukusi prātā, Džastinam Bīberam, kurš, saprotu ir piedzīvojis nenormālu seksuālo vardarbību, ko tas modelēm ir maksājis. To neviens darba aprakstā neraksta. Un ja tu esi tur iekšā, jūs domājat, ka var tikt ārā?!"