Latvijas pašvaldības, protams, arī Ogres novads, jūt un redz to, ka valdība mūs nesaprot. Šķiet, Ministru kabinets darbojas mazliet atrauti no reālās dzīves, un tā tas rit jau labu laiku. Valdība uzskata, ka pašvaldības ir “pārfinansētas” (naudas mums esot papilnam). Piemēram, gada sākumā mums atņēma 7 miljonus eiro, kas Ogres novadam ir liela nauda. Faktiski, tā ir gandrīz visa summa, ko mēs varētu ieguldīt novada attīstībā. Šāds valdības solis skaidri parāda neizpratni par notiekošo, kad varas partijas cīnās tikai par varas gaiteņiem Rīgā, novadi tās maz interesē. Neredzu nevienu reālu spēku, kas patlaban vēlētos pretendēt uz varu, tās iespējamās maiņas gadījumā.

Gribētu sacīt, ka tas laiks, kad daudzas vērtīgas lietas, piemēram, vīrišķība, tikušas un tiek apkarotas, diemžēl ir nesis savus augļus un ne tādus, kādi mums Latvijā būtu nepieciešami.

Ļoti skumji, ka pārlieku bieži esam bikli un atturīgi. Nesen dzirdēju šādu teicienu – “ko nevar viens latvietis, to nevar divi, ko nevar divi, to nevar trīs, ko nevar trīs, to nevar četri, jo vairāk tu nevari, jo vairāk tu latvietis...” Atkārtošos, tas ir skumji, ja šādi vērtējam mūsu iespējas un potenciālu. Pamazām varas gaiteņos ir ienācis “jaunais stils” vai jaunais kurss, vienalga – kā to dēvējam, proti, mēs necenšamies nebūt nabadzīgi, bet ļoti cenšamies nebūt turīgi vai bagāti. Kamēr valsts līmenī netiks cienīti uzņēmēji, kamēr valsts līmenī ik cilvēks neaizstāvēs un neatbalstīs savus uzņēmējus, tikmēr neko labu negaidu, lai cik optimistiski noskaņots būtu. Uzņēmējs un labs saimnieks ir pamatu pamats. Šis laiks abus cenšas iznīcināt.

Piemēram, braucu pa Rīgu, skatos un lasu: “Pārdod! Iznomā! Pārdod! Iznomā!”

Vai problēmas saistībā ar taupību dzird arī no kolēģiem citās pašvaldībās? Izvēle ir dažāda, piemēram, lietot saprātīgi vai kaut ko vienkārši slēgt...

Situācija pašvaldībās atšķiras. Zinu, ka Balvu novadā atlaida pagastu pārvaldniekus, Gulbenē apvienoja pagastu pārvaldes. Manuprāt, tā ir nopietna kļūda, jo ik vietai nepieciešams saimnieks vai kāds, kas par to rūpējas. Talsos atlaida diezgan daudz pašvaldības darbinieku, arī Rēzeknē un Smiltenē ir pārmaiņas. Tas ir tas, ko valdība nesaprot – viņu rīcība skaidri atbalsosies šī gada budžetā, kas varētu “neizpildīties”.

Kad sāku strādāt Ogres novada domē, pašvaldībā būvēja dambi. Būvniecības gaitā varākus metrus “iegājām” Ogres upes gultnē, nedaudz mainījās straume un noskaloja pretējo krastu. Tā notiek ar lēmumiem – kur tie mūs aizvedīs, kā tie realizēsies. Valdības lēmumi var skart valsts budžetu un rezultātā var nākties aizņemties.

Ja pašvaldībām palūgs vēl ko samazināt – vairs nav, ko.

Atgriežoties pie jautājuma par valdību un pašvaldībām – kāds pamats valdības ministriem un ierēdņiem uzskatīt, ka Latvijas pašvaldības teju peldas naudā (ir “pārfinansētas”)?

Pirmkārt, valdības un ministriju pārstāvji pašvaldībās nestrādā un viņiem nav izpratnes par pašvaldību darbu, vai tā ir pavirša. Piemēram, nevajag visu centralizēt. Ogres novadā ir saglabātas lauku skolas, mums ir arī pagastu pārvaldes. VARAM saka – pagastos pārvaldes nevajagot. Pag, mums novadā vajag! Tā ir laba saimniekošana, ja pagastā ir pārvaldnieks, kas labi zina notiekošo, aktuālo un nepieciešamo. Pārvaldnieki man zvana un informē, ja kas notiek, ja cilvēkiem ir kas svarīgs risināms utt. Ja atcelsim šo starpposmu, mēs krietni attālināsimies no novada iedzīvotājiem. Šādu jautājumu risināšanu nevar uzlikt jaundibināmo iedzīvotāju padomju pleciem.

Ko tu domā par paredzētajām iedzīvotāju padomēm?

Tās ir paredzētas likumā. Skaidrs, ka ik cilvēkam jābūt iespējai izteikties, par to šaubu nav. Vai gaidāmās iedzīvotāju padomes nebūs zināma spēle ar demokrātiju, neesmu pārliecināts. Kāpēc? Mums ir novada domes vēlēšanas, mēs piedalāmies Saeimas vēlēšanās un būs vēl kāda institūcija, ko arī ievēlēs.

Ogres novadā uz deputātu mandātiem bija viena no lielākajām konkurencēm Latvijas pašvaldībās. Saprotams, lielu daļu deputātu kandidātu neievēlēja, jo novada domē ir 23 deputāti. Kas notiek tagad? Daļa neievēlēto plāno “doties” uz iedzīvotāju padomēm. Ja iepriekš novada vēlētāji ir pateikuši attiecīgajiem cilvēkiem, vai viņu pārstāvētajam politiskajam spēkam, vai sarakstam: “Nē, mēs šoreiz jūs domē nevēlamies!”, tagad šie cilvēki vēlas izpausties iedzīvotāju padomēs. Cik tas ir tālredzīgi?

Uzskatu, ka ik pagastā jābūt labai, spēcīgai un kompetentai pārvaldei – ja tāda būs, iedzīvotāju padomes tā īsti nebūs nepieciešamas. Pagasta pārvaldnieks strādā uz vietas, runā ar iedzīvotājiem, uzklausa, sasauc viņus kopā, ja nepieciešams, un ir atbildīgs par paveikto vai paveicamo. Iedzīvotāju padomēm šādas atbildības nav.

Ogres novadā ir 16 pagasti. Savulaik, kad sāku strādāt domē, man sacīja, ka nepieciešams pieņemšanas laiks šeit, uz vietas, un noteikti vajadzētu organizēt iedzīvotāju pieņemšanu arī ik pagastā un pilsētā. Atbildēju, ka mums ir četras pilsētas un 16 pagasti un nez vai būtu produktīvi 20 dienas mēnesī veltīt “nebūšanai uz vietas”. Ja es 20 dienas pieņemšu un uzklausīšu cilvēkus, ko es ikdienā daru tāpat, kad es darīšu ko citu?

Manuprāt, likumdevējs Latvijā jau ilgāku laiku ir pārāk vājš un pieņem vājus likumus – iedzīvotāju padomes, valsts noslēpums utt. Šķiet, ir redzami centieni iznīcināt līderus, maksimāli saskaldot jebkādu atbildību. Ir jautājumi, kas nešaubīgi ir un būs lemjami koleģiāli, ir jautājumi, kur pietiek ar vienu lēmēju. Piemēram, ja kādā pagastā ir aizsērējis grāvis, cik cilvēkiem būtu nepieciešams lemt par tā iztīrīšanu?

Diemžēl, esam nonākuši situācijā, kad valsts attīstībā atpaliekam no kaimiņiem, mums tas nepatīk, bet atpaliekam arī domāšanas stila dēļ: ja nav skaidrības, nav arī virzības. Latvija ir Eiropas Savienībā, kas apvieno dažādas valstis ar dažādiem attīstības ātrumiem un dažādu pieredzi. Nozīmīgs sadarbības partneris mums ir ASV ar savām interesēm un mērķiem. Tas viss ir ļoti labi, bet, manuprāt, ir problemātiski, ja nav pašiem savu mērķu vai attīstības virzienu, bet pārlieku bieži jāskatās pār plecu, ko kāds domās, teiks, ieteiks...

Piemēram, tikai tad, kad sākās karš un Krievija iebruka Ukrainā, Latvijā beidzot aizvāca “okupekļus”. Atbrīvošanās no tiem ritēja pārlieku ilgi – vairāk nekā 30 gadus! Ja paskatāmies mūsu nesenajā vēsturē, redzam, ka nereti vieni un tie paši cilvēki protestē pret leģionāru pieminēšanu 16. martā, atlaiž ministrus par piedalīšanos 16. marta piemiņas pasākumos un aizstāv “okupekli”. Tas ir nojaukts, pagājuši trīs gadi, tā vietā nekas nav tapis.

Ir Uzvaras parks.

Uzvaras parks bez satura nav nekas, ja atceramies tā sākotnējo ideju. Tur bija jābūt piemiņas vietai, kur pieminam un atceramies mūsu strēlniekus, leģionārus, nacionālos partizānus. Igaunijā piemineklis leģionāriem ir pilsētas centrā, Latvijā savējos joprojām ignorējam.

Ogrē top Neatkarības laukums, kur būs mūsu leģionāru skulptūras, būs kurelieši, būs skulptūra Vilim Janumam, būs divi (sadalīti) Staburagi... Strādājam arī pie Brīvības ceļa muzeja, ko plānojam atvērt 4. maijā. Par brīvību un ceļu uz to jādomā katram. Manuprāt, mēs pārāk daudz raudam un sūkstāmies, esam pārāk “ieciklējušies” uz represijām. Man ir bijis tas gods sastapt bijušo leģionāru Jāni Kažociņu, kuru pieminētais V. Janums izveda no aplenkuma. Jautāts, kā klājas, viņš atbildēja: “Jo vairāk čīkst, jo vairāk sāp.” Vaidot un čīkstot arī nolaižas rokas. Latvieši nav milzu nācija, bet mums ir daudz varoņu, talantu un panākumu, tāpēc Ogrē vēlamies uzteikt cīnītājus, tēlaini runājot, dot stimulējošu poti tautas cīnītāja garam. Mēs esam spēcīgi un vareni, un tas jājūt arī ikdienā.

Kā novadā tiek organizēts atbalsts Ukrainai?

Tas ir nepārtraukts, sadarbība ir ļoti cieša. Šobrīd frontē jau labu laiku situācija ir neskaidra, ienaidnieks ir “izpumpējies”, jo kara iniciatori negaidīja šādu pretestību un iebrucēju noasiņošanu. Domāju, ja kāds turpina runāt par pamieru, tas nāktu par labu tikai ienaidniekam, lai viņš atvilktu elpu, uzkrātu spēkus un atkal kādam mestos virsū. Pamiers nav pareiza doma vai taktika. Krievijā nekas nemainīsies, tā apstāsies tikai tad, kad priekšā būs stingra dūre, kas sados pa seju. Sarunas ar Krieviju ir vājuma pazīme, tur saprot tikai brutālu spēku.

Savulaik, kad Krievijā mācījos, man nereti pārmeta, ka mēs Latvijā apvainojot vietējos krievus. Ja mēģināju ko skaidrot, neviens neklausījās. Kad pateicu īsi: “Mūsu valsts, ko gribam, to darām!”, mani saprata uzreiz un uzslavēja labo atbildi.

Ja tu – mutiski vai darbos – atbildēsi tikpat nekaunīgi un droši, kā pretinieks, tevi sapratīs. Tā ir kaimiņvalsts valoda, citu viņi nesaprot.

Līdzīgi ir musulmaņu zemēs, arī tur esmu pabijis gana daudz. Šais valstīs ir skaidra un ļoti skarba, pat nežēlīga likumdošana – solis pa labi vai kreisi un tev būs nopietnas problēmas. Tur šāda sistēma un pieeja darbojas, mēs Eiropā un Latvijā to nesaprotam, bet... Nedrīkst aizmirst, ka Eiropa nav pasaules centrs, un likumi, un tikumi citviet ir ļoti, ļoti atšķirīgi, bieži vien mēs nesaprotam un nepieņemam viņējos, aizmirstot, ka viņiem var nebūt saprotami un pieņemami mūsējie.

Cik ilgi, tavuprāt, turpināsies karš Ukrainā? Vai nevar gadīties, ka “raķetes sāk lidot mūsu virzienā”?

Kamēr par mums runā Krievijas propaganda, mēs esam viņu mērķis, jo pret mums apzināti kurina naidu. Arī par mani propagandisti gatavo daudz dažādu sižetu. Manuprāt, atbildīgie Latvijā pret to visu izturas ļoti vieglprātīgi.

Ukrainā kopš kara sākuma esmu bijis 17 reižu. Secinu – pie mums nesaprot, ka krievu karavīru ir ļoti daudz (valstij joprojām ir lielas dzīvā spēka rezerves un par šiem cilvēkiem nevienam nav nekādas daļas), mums ārkārtas situācijā jābūt vismaz 100 000 zemessargiem, ja labi aizsargājas, noturēties var pozīcijā 1:5.

Frontes līnija Ukrainā ir 1500 km gara, ap to redzam tūkstošiem krievu karavīru līķu, kas tur arī paliek. Bet... viņi nāk un nāk... Nesen sazinājos ar vienu no ukraiņu komandieriem, kas lēsa, ka dienā viņa vienība likvidē ap 100 ienaidnieku, bet... katrs simts kritušo ienaidnieku “paņem” ap 10 savējo. Ik dienu ir zaudējumi ir arī ukraiņu pusē.

Ko vēl esmu secinājis? Jo tuvāk frontei, jo top sakarīgāki lēmumi, attiecīgi – jo tālāk – jo daudz kas notiek nesakarīgāk. Jāteic līdzībās – mēs par laimi esam ļoti tālu, ar lēmumiem arī ir, kā ir. Katrs lēmēja solis var maksāt kādam cilvēkam dzīvību, piefrontes joslā lēmumus vērtē augstu. Vienā no pēdējām reizēm 700 m no mums nokrita Iskander raķete. Šai sakarā atkal vietā atcerēties leģionārus un Vili Janumu, kas Vācijā izveidoja latviešu centru Bērzaine. Kāpēc tas tapa Freiburgā? Tas ir viens no Vācijas tālākajiem punktiem līdzās Šveicei. Tālāk – cik tālu iespējams – no padomijas, kalnainā apvidū, kur labi iespējams aizstāvēties.

Kas tagad notiek Latvijā? No pieredzētā: Ogrē ierodas pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, kam stāstu, ka Ogres centrs nav piemērotākā vieta militārajai bāzei, piedāvāju to pārcelt uz Rembati, pie bijušās skolas, turklāt, turpat līdzās ir raķešu aizsardzība. Ko man atbild? “Mums tas neinteresē, mēs bāzes būvējam miera laikam.”

Es to vērtēju īsi – man kā civilajam, kas redzējis un izjutis karu Ukrainā, sapratne par militārām lietām ir skaidrāka. Kāpēc šādi domā tikai cilvēki ar attiecīgu pieredzi? Kijiva un fronte ir divas dažādas pasaules. Daudzas lietas tiek radītas, vadoties no ilūzijām.

Noslēdzot šo tēmu, kad tikos ar amerikāņu karavīriem, viņus interesēja, kur braukt, kur palikt, ja mūsu novadā būtu nepieciešams dislocēt vairākus tūkstošus karavīru. Izstāstīju par Rembates skolu. “Ideāla vieta”, man atbildēja.

Cilvēki, kas ir tālu no kara un ar to saistītajām norisēm un procesiem, situāciju nesaprot. Nesaprot, jo ir tālu. Pieļauju, arī Latvijā ne viens vien tālāk notiekošo no savas apziņas it kā “izstumj” – “tā ir ikdiena, mani tieši neskar”. Es domāju pretēji: ja gadītos un Krievija iebruktu pie mums – es būtu viens no pirmajiem, no kā censtos atbrīvoties; man nav un nebūs citas izejas, kā ņemt ieroci un cīnīties. Par ko es pārdzīvotu? Ja aizietu pēc ieroča un man atbildētu, piemēram, tā: “Mūsu bāzes ieroču noliktavā trāpīja bumba, mums nav, ko tev iedot.” Mans vectēvs krita 27 gadu vecumā, aizstāvot Bausku, Dievs man jau ir atvēlējis teju divas reizes ilgāku laiku. Nav nekā labāka, kā aiziet no dzīves, cīnoties par savu valsti (protams, ja tāda nepieciešamība ir), kad esi to pieņēmis, šī sajūta tev dod brīvību.

Šai sakarā jautājums par aktuālu tēmu – Ogres novads un civilā aizsardzība.

Ēku pagrabos esam izveidojuši patvēruma vietas. Šai laikā esmu secinājis, ka cilvēkiem nav skaidras dažādas praktiskas lietas. Piemēram, visas bumbu patvertnes, kas tapa padomju laikos, ir būvētas atomkara vajadzībām. Brīdī, kad (pēc tā laika domāšanas) no Amerikas izšauj raķeti, tā lidos noteiktu laika sprīdi, savukārt brīdī, kad raķeti izšauj Pleskavas apgabalā, tās būs aptuveni 5 minūtes. Parasti gaisa uzbrukumi sākas 4.00-5.00 no rīta, minūte, lai attaptos, minūte, lai saģērbtos, pārējais laiks, lai paglābtos. Patvērumam jābūt tuvu līdzās.

Ogres Valsts ģimnāzijā tiek organizēta apmācība, kā izmantot dronus,– kā tie darbojas Ukrainā, kā notiek šo tehnoloģiju attīstība, kā tas piespiež mūs mainīties un skatīties uz lietām savādāk. Ja paskatāmies, dronus izmanto pietiekami plaši (domāju civilo dzīvi – ugunsgrēku dzēšanā, apsaimniekošanā, logu mazgāšanā utt.) – būs nepieciešami to operatori. Kad sākās karš, vienu ienaidnieka kolonnu pie Kijivas iznīcināja, pateicoties pusaugu puišelim, kam mājās bija drons. Tolaik ne šādu iemaņu ne speciālistu nebija pat armijā.

Meža muzejs, kas ilgāku laiku atradies Ogrē, nu lūko pēc citām telpām un plašuma...

Sākšu ar to, ka meža muzeju nekur nevajadzētu pārvietot, jo tas pie mums Ogrē ļoti labi iederas. Kāpēc? Ir Ogres tehnikums, kam līdzās atrastos muzejs. Viens no iemesliem, kāpēc vajadzīgi muzeji, lai jaunajai paaudzei stāstītu un radītu priekšstatu – kā kas ir bijis, kas noticis, kurp mēs tagad virzāmies. Ja meža muzejs būtu iekļaujams tehnikuma apmācības sistēmā, turklāt, atrastos šeit, Ogrē, situācija būtu vērtējama ļoti pozitīvi. Tai pašā laikā, gribu uzsvērt, ka tā ir valstiska mēroga lieta, kas nevarētu būt tikai pašvaldības atbildība. Novadpētniecības muzejs, kurā aktualizējam informāciju par mūsu novada cilvēkiem (ne tikai, protams) ir viena lieta, Meža muzejs – nešaubīgi ir valstisks jautājums. Mēs Ogrē varam līdzdarboties, vienojoties par konkrētiem nosacījumiem, bet šis jautājums noteikti jārisina valsts līmenī.

Tu labi orientējies līdzīgu jautājumu risināšanā. Mēs, protams, sakām meža nozare, bet nozari veido daudzi un dažādi uzņēmēji, katrs ar saviem plāniem un interesēm.

Kā jau minēju sarunas sākumā, Latvijā ir tendence pārlieku daudz pienākumu uzlikt pašvaldību pleciem un pēcāk tās visas burtiski “aizrijas” ar šo pienākumu apjomu. Ogres tehnikums ir valsts tehnikums. Bieži vien muzeju sakarā grūtākais darbs ir visu savākt un apkopot – šai gadījumā tas jau ir paveikts. Tagad kolekcija būtu jāizvieto, piemēram, pie tehnikuma uzbūvējot angāru. Tas būtu Izglītības un zinātnes ministrijas kopīgs darbs ar pārējiem.

Par sadarbību un tās trūkumu pēdējos gados ir daudz runāts un jautāts – vai problēma pašos pamatos meklējama nespējā sadarboties vai sadarbības trūkumā vispār? Piemēram, Ogres novads, Ogres tehnikums un cilvēki, kas patlaban uztur un pieskata meža muzeja materiālus varētu būt “par”, toties, dodoties ar priekšlikumu uz valsts institūcijām, ministrijās un valdības gaiteņos sāks runāt par naudu, taupību, grūtībām un viss apstāsies. Naudas nav, sadarbības nav.

Kā runājām iepriekš, nevajag meklēt iespēju kaut ko nevarēt. Ja gribam, ir lieliskas iespējas atrast labāko sadarbības formu, panākt solīti pretim pārējiem. Atrast naudu (var pieteikties Eiropas projektiem), atrast zemi ēkas būvei ir iespējams, ja vien ir vēlme to darīt. Tas parāda kā, pašvaldībai un valstij sadarbojoties, iesaistot krājuma veidotājus un uzturētājus, jautājumu var sekmīgi atrisināt.

Nesen pavīdēja ziņa, ka Ogres tehnikums sastrīdējies ar novada domi par ielas remontu...

Uz šo jautājumu netieši atbildēju sarunas sākumā – pašvaldībai šogad atņēma 7 miljonus eiro un mums nav naudas, lai valsts tehnikumam remontētu ielu. Ja šī nauda būtu, mēs par to domātu. Piebildīšu, vislabākā sadarbība būs, ja cieņa būs abpusēja.

Nesen uzvirmoja runas par novadu reformas iespējamu pārskatīšanu. Vai lielajā Ogres novadā viss mierīgi? Laiku pa laikam tiek pieminēta Ikšķile, kas vēlētos “dzīvot” atsevišķi.

Administratīvi-teritoriālā reforma ir noslēgusies, noslēgušās ir arī pašvaldību vēlēšanas, kurās katrs nācis ar savu piedāvājumu. Tie, kam nebija, ko piedāvāt, vēlēšanās zaudēja. Ogre ar Ikšķili nav atdalāmas. Kāpēc? Ogre ir cēlusies no Ikšķiles. Ja skatāmies kartē, bijušā Ikšķiles novada teritorija iekļauj Ogres pilsētu, šāda situācija savulaik traucēja novadam un pilsētai attīstīties, kā vēlējāmies. Tagad mēs to varam. Kopīgais novads ir pareizākais, kas var būt. Ikšķiles teritorija ir tepat līdzās, daudzus pakalpojumus ikšķilieši saņem Ogrē – bērni brauc uz ģimnāziju, izmanto Ogres bibliotēku, mums ir lielāks kultūras nams utt. Arguments par Rīgas tuvumu ir aplams, jo starp mums un Rīgu ir Salaspils. Ikšķile nav Pierīga, jo tai nav tiešu robežu ar Rīgu... Atkal varam atgriezties pie jautājuma par sadarbību. Tā ir ļoti būtiska.