Otrdiena, 21.05.2024 13:51
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Ceturtdiena, 2. maijs, 2024 11:24

Mēs Tavi parādnieki. Veltījums Broņislavai Martuževai

Alberts Kreņevskis Ogrē
Mēs Tavi parādnieki. Veltījums Broņislavai Martuževai
Foto no "Latviešu dižgari" Facebook.com sociālā medija
Ceturtdiena, 2. maijs, 2024 11:24

Mēs Tavi parādnieki. Veltījums Broņislavai Martuževai

Alberts Kreņevskis Ogrē

Tīras sirdsapziņas, patiesības un taisnības sardze, kristiete un Latvijas patriote pēc pārliecības un mūža veikuma, pēc sirds un prāta aicinājuma, ar uzupurēšanās garu un nesalaužamās pārliecības starojumu dvēselē. Latviete no Latgales. Cieši sūrajā Latvijas liktenī ievijusies latgaliete. Domātāja, darītāja, boļševiku vajātā un izsūtītā, ar liela cilvēka garīgā dziļuma talantu apveltītā dzejniece. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. Tāda bija un joprojām ir Broņislava Martuževa. Nu jau Simtgadniece.

Broņislava par savu šaizemes dzīvi, kurā pieredzēts un izciests daudz sāpju un netaisnības, runā bez aizspriedumiem un rūgtuma, bez zaudētājas sindroma: «Mana dzimšana notika kūtī toreizējā Domopoles, tagad Balvu novada Bērzpils pagasta Slavītu ciemā 1924. gada 8. aprīlī, kas toreiz iekrita Zaļajā ceturtdienā. Ierados kā septītais bērns, priekšā sastapusi tikai trijus; pārējie Veronika, Marīte un Bronīte iepriekšējā gadā bija mirušas difterijas epidēmijā. 1927. gada pavasarī mūsu ģimene ar laivām pārcēlās pāri applūdušajiem klāniem uz jauno dzīves vietu Lubānas pagastā. Tur vecāki iegādājās 27 ha plašu celmaini meža vidū. Šajā līdumā iekopām mūsu jaunsaimniecību, uzcēlām mājas «Lazdiņi».»

1935. gadā ģimene jau bija tiktāl atguvusies, ka bija varēšana Broņislavu sūtīt Cepurītes četrklasīgajā skolā. Meitenei ar latgalisko akcentu nācās dzirdēt apsmieklus no vidzemnieku bērniem, toties stundās, atbildot uzdoto, «viņi netika man ne tuvu». Dzīvē priecīgajai un jūtīgajai meitenei bija gudra galva, laba atmiņa un, tāpat kā visiem ģimenē, lieliskas muzikālās spējas. Skolā apgūtās dziesmas tālāk iemācījās visi ģimenes cilvēki, gan bērni, gan pieaugušie. Bieži dziedātas arī Baznīcas dziesmas; tēvs un māte tās skandināja svētku reizēs, arī darbus darot. Bērni braši turēja līdzi. Var droši apgalvot, ka tēva durtās pastalu osas, mammas vērptie un šūtie krekli, brāļu vītie striķi un pašdarinātie ķeblīši, māsas dvieļi un galdauti – viss bija ar dziesmu skaņām pielocīts. Kad brālis Pēteris par plostu pludināšanu saņemtajiem 25 latiem nopirka cītaru, līksmībai «Lazdiņu» mājās, liekas, nebija gala – dziesmas skanēja no rīta līdz naktij. 

Martuževu ģimenē bērni auga mīlēti, bet ne lutināti. Liela vērība tika vērsta darbam, savstarpējai izpalīdzībai, krietnumam, veselīga tautiskuma un valstiska patriotisma saprašanai. Bērni agri apzinājās un pieņēma ģimenes un savas valsts Latvijas vērtību svarīgumu. Kad tika izsludināta līdzekļu ziedošanas akcija Brīvības pieminekļa celšanai, viens no Broņislavas brāļiem ziedoja visu savu ilgi krāto bagātību – 9 santīmus. Viņa vārds nokļuva ziedotāju sarakstā avīzē. Par to puikam bija milzīgs prieks un gandarījums. 

Broņislavas degsme, vēl bērnībā iedegusies, nerima arī Lubānas skolā mācoties. Viņa mudināja internetā dzīvojošos ik vakarus, kad radio atskaņoja «Tev mūžam dzīvot, Latvija», visiem, bez atgādinājuma, celties kājās un ar godbijību klausīties. Skolēni labprāt atsaucās. Šīs tradīcijas nacionālais starojums iesakņojās skolēnu apziņā ilgiem mūža gadiem un uzturēja patiesu cieņu un atbildību par savu Dzimteni. 

1937. gadā nomira tēvs, tā pati tuberkulozes kaite 1943. gadā paņēma Pēteri, abus jaunākos brāļus 1944. gadā iesauca armijā vācieši. Tuberkulozes baciļi kopš jaunības drupināja arī Broņislavas gadus. 

Censones talants nepārtrauca urdīt viņas sirdi un prātu, līdz iezīmēja ceļu uz Rēzeknes Skolotāju institūtu. No 1941. līdz 1944. gadam nomācījās toreiz prestižajā augstskolā, lai dienās kļūtu par skolotāju. Slimība un karš neļāva augstskolu pabeigt un piepildīt iecerēto mērķi. Starp citu, kādā sapnī jau mirušais tēvs esot pačukstējis, ka viņa studijas nepabeigs, par skolotāju nebūs, bet slavena kļūšot gan. Pravietojums apstiprinājās.

Tālākie jaunības gadi aizritēja tuvinieku, tāpat sava līgavaiņa zaudējuma zīmē. Kara cirvis, un ja tas atrodas nežēlīgu noziedznieku rokās, cērt ļoti asi, dziļi un bez mazākās žēlastības. Par laimi, asinis un nāve nevar uzveikt un iznīcināt drosmi un vēlēšanos aizstāvēt taisnību un brīvību. Kritušo vietā rodas citi cīnītāji. Par jaunajiem ģimenes locekļiem kļuva meža brāļi – savas Dzimtenes brīvības aizstāvji un viņu atbalstītāji. Bezbailīgie vīri, arī daudzi jaunieši bieži iegriezās «Lazdiņos». Te viņi saņēma pajumti, azaidu, uzmundrinājumu, arī atpūtu. Te izvērtās patriotiskas un iedvesmojošas sarunas, tika kalti plāni, nodoti zvēresti, skanēja Broņislavas dzejoļi un dziesmas. Bija reizes, kad šajās mājās «viesojās» arī toreiz pazīstamie Latgales brīvības cīnītāji – nacionālo partizānu vadītājs Pēteris Supe ar segvārdu Aivars Cīnītis un viņa palīgs «Kārlēns», patiesībā Vilis Toms. Pēteris vadīja partizānu cīņas Viļakas pusē, bija nākamās, lolotās nākotnes Latvijas valsts teorētiskais arhitekts, kurš jau tad iedvesmoja ar paredzējumu, ka komunistiskā austrumu Eiropa ir veidojums uz māla kājām bez ilga mūža perspektīvas. Vilis, savukārt, izdeva pretošanās kustības žurnālu «Dzimtene». Tā satura veidošanā ar savu dzeju, tā pārrakstīšanu rokrakstā, glabāšanā un izplatīšanā Vilim talkā nāca drosmīgā un uzņēmīgā Broņislava. Ar pēdējo «Dzimtenes» numuru censoņi paspēja iepriecināt žurnāla gaidītājus vēl 1950. gadā. Liktenīgs izvērtās P. Supes «Lazdiņu» apciemojums 1946. gada 30. martā. Atstājot mājas, 1. aprīlī viņu no mugurpuses nošāva padomju laikā glorificētais nodevējs-slepkava Jānis Klimkāns, kurš klīda, slēpdamies pa apkārtnes ēnām, iefiltrējās partizānu vienībās, kolekcionēja nodevības un nāves, sevi identificējot ar vārdu Kāls. Tā ir drūma un traģiska ironija, ka nodevējs okupācijas gados vēl paspēja pastrādāt par skolotāju Preiļu pusē un Kandavā, līdz 49 gadu vecumā viņu līdz nāvei saknaiblēja vēzis.

Vili Tomu apcietināja un 1951. gadā notiesāja uz nāvi.

Abos viļakiešos nacionālo partizānu dzejniece, līdz pilnībai patriote Broņislava saskatīja sev radniecīgas, stipras un iedvesmojošas dvēseles. Viņas dzīvē ienāca mežos mītošo, kaujās kritušo, apcietināto un ievainoto personu likteņi, vēlāk tie atspoguļojās dzejnieces dzejā un atmiņās. Kādā no dzejoļiem B. Martuževa izceļ jauno puišu izvēles pārliecību: 

Viens pats pret miljoniem es cēlos.

Ja nav vairs dzīves, kāda tīk,

Lai tiek jel nāve, kādu vēlos.

Dzejolis «Partizāns» (izdevums «Rakstītāja»)

Grūtākais bija padomju okupācijas jeb īstas verdzības laiks. Līdz ar kara beigām viņu sāka tvarstīt čeka. Par taisnību dzejoļos, par cīkstēšanos ar partorgiem, apstrīdot valsts aizdevumu obligātumu, nodevu normu lielumu, par nelikumībām pret cilvēkiem un melu izplatīšanu. 1946. gadā, kad brālis Cipriāns bija tikko kā pārnācis no filtrācijas, māsai ieteica slēpties: «Kāpēc mirt badā tur – viņiem kalpojot? Labāk mirt pašu zemē paēdušam.» Un ierīkoja Broņislavai bunkuru jeb slēptuvi otras māsas Magdalēnas istabā zem grīdas. Piecus gadus mamma sēdēja pie loga ar lūgšanas grāmatiņu rokās un uzmanīja ceļu, lai nepārsteigtu ienācējs. Sargu lomu pārmaiņus veica arī pārējie ģimenes cilvēki. Piecus gadus māju ik pa laikam kratīja, izmeklēja sienas un grīdas, palīgos veda istabā apmācītus dzinējsuņus. Laikam jau arī viņi saprata stāvokļa nopietnību un nevēlējās ieguldīt savas spējas noziegumā.

«1951. gada 14. februārī mani atrada. Paņēma visus četrus – mammu, brāli Cipriānu un māsu Magdalēnu. Mūs visus, izkaisītus pa tālajām Krievijas malām, dzīvus un garīgi nesalauztus uzturēja lūgšanas, dzimtenes ilgas, arī naids un spīts pret pāri darītājiem.» Broņislavai palīdzēja arī dzeja. Tā kalpoja kā dzīvinoša garīgā elpošana. Dzejas atkarība palīdzēja izturēt vēl pagrīdes puskrēslā mītot «Lazdiņu» mājās, kur pirmie viņas talanta izpausmes liecinieki bija «galds, spilvens, klusums, četras sienas un vientulība mūžīgā». 

Kad Broņislava apcietinājuma laikā nonāca Centrālcietumā, tur apsardzes partorgs izrādījās brāļa klases biedrs. Nē, palīdzēt viņš pat nedomāja, vienīgi ar uzvarētāja pārākuma apziņu esot atgādinājis un pārmetis dzejniecei, ka viņa, lūk, nav klausījusi viņa ieteikumam iet pa Staļina ceļu, tad gan Broņislavas dzīve būtu «rozēm kaisīta». Uz to drosmīgā jauniete režīma kalpam esot nicīgi atbildējusi: «Pa Staļina ceļu es iešu vienīgi konvoja pavadībā!» 

Cietumā paveicās ar to, ka desmit dienas viņa atradās vienā kamerā ar Elzu Stērsti – Latvijas gaismas nesēju, literāti, kuras dzeju Broņislava labi zināja kopš studiju gadiem. Īsajā kopā būšanas laikā un vietā Elza kļuva par jaunās latgaliešu cīnītājas filoloģijas, vēstures, psiholoģijas, arī lielās dzīves Skolotāju. 

1956. gada augusta sākumā, slimību grauzta, izsūtījumā mocīta, bet garā moža un darīt griboša, Broņislava atgriežas Latvijā. Ķeras pie ielaisto kaišu ārstēšanas; diemžēl laiks un apstākļi rada jaunas. Izsūtījumu laika dilonim pielika klāt vēl sirds mazspēju, kāju un muguras kaites, arī meningītu. 

Liels un neatsverams atbalsts grūtajos brīžos un slimībās bija saticīgā māsa Magdalēna, radu, draugu un paziņu, lai arī dažkārt attālināta, līdzās būšana. 

Radās jauna ķibele, kuras atrisinājuma vēsturei var piedēvēt brīnumu. Broņislavai pazūd balss, jādodas uz slimnīcu Rīgā, kur ārsts noteica diagnozi un pavēstīja par vienīgo iespējamo risinājumu – plaušu operāciju. Broņislava apzinājās stāvokļa bezizeju un tomēr lūdza vēl atļaut aizbraukt mājās, lai pēc tam atgrieztos slimnīcā. Paļaujoties uz dievišķo brīnumu, ar trīcošu sirdi un lūdzošu prātu, bez lielas kavēšanās slimniece aizsteidzās uz savas dzimtas Bēržu baznīcu Bērzpilī Balvu novadā. Bija Vasarsvētki. Pie Dievmātes altāra noskaitīja savas pateicības un lūguma lūgšanas, nomierinājās un klusi apsēdās baznīcēnu solā. Draudze uzsāka dziedāt un!... Šajā kora skanējumā Broņislava, pēkšņi, saklausīja savējo balsi, tā bija sākusi skanēt. Operācija vairs nebija vajadzīga! Par pateicību savai un senču baznīcai viņa novēlēja prezidenta Gunta Ulmaņa pasniegto Triju Zvaigžņu virsnieka ordeni, tas kā pateicības dāvana atrodas goda vietā baznīcā pie Jaunavas Marijas statujas. Vai tikai tas nav vienīgais gadījums, kad kā dāvinājums baznīcai, faktiski Dievam, par izdziedināšanu (baznīcas valodā tās sauc par votām) tiek ziedots personiskais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.

Pēc Magdalēnas aiziešanas un negaidīti piedzīvotā gūžas lūzuma, likteņa šaustītajai Broņislavai ar dziļām iekšējām sāpēm nācās atstāt nopirktās «Dārziņu» mājas un doties uz pansionātu Lubānā. Tur viņa 2012. gada 13. februārī sagaidīja aiziešanu pie savējiem. 

Broņislavas veikuma gadi bieži apliecina Dieva klātesību vai aizgādību – gan dzejā, gan slimībās, gan nepārtrauktajā cīnītājas ikdienā. Jaunībā izsacītais vēlmju lūgums Dievam – dziedāt (domāts dzejot) kā putnam – brīvi, skaisti, sirsnīgi, priecējot cilvēkus un dabu, visu radību, ir piepildījies pilnībā – Broņislavas simtgade ir apliecinājums tam. Ne vārds, ne zilbe, ne nots, ne stunda nav izniekota. Visur un vienmēr viņas sirds vēstīja patiesību, brīvību, sirdstīrību un pilnīgu paļāvību uz Radītāja klātesību, uz saviem tuviniekiem, tautu un Dzimteni. Par to stāsta arī dzejas bagātīgais pūrs – izdotie faktiski trīspadsmit dzejas krājumi (divi nākuši klajā okupācijas gados ar brālēna sievas Evas Mārtužas vārdu), viens rokrakstā sastādītais faksimilizdevums. Nolasītie, izlasītie, izdziedātie, citiem ieteiktie, pieminekļos iekaltie vārdi uzdedz patriotismu un cilvēkcieņu, rūpi, pazemību un pateicību. Sirsnīgi skan Broņislavas vārdi: «Dievs mani ir iznesis uz savām rokām. Arī dzeja ir Dieva dāvana, tā nokritusi uz maniem pleciem.»

Broņislavas Martuževas laiks bijis dvēseles lieluma, apzinātas paļāvības un skaidri saprotamas ticības labajam laiks. Arī personības dižuma apliecinātājs laiks. Un vēl – drosmes, izturības, cerību un radošā Brīvības un Dzejas Gara laiks. Arī mūsu atzīšanās laiks – mēs Tavi parādnieki. Parādnieki par mums atstātajām vērtībām – par cilvēka cieņas apliecinājumu un Latvijas Brīvības izlūgšanu. Parādnieki «dižajam mazumam, kas ved uz lielu dižumu».

Tēvs Radītāj, no Tavas plaukstas

Iet sēkla zemi apdzīvot.

Kad niknas aukas plosa, šausta,

Mums zāles izturību dod!

(«Tēvs Radītāj, no Tavas plaukstas,» dzejas krājums «Laba oma»)