LETA nāca ar šokējošu ziņu, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, tiekoties ar ģenerālprokuroru Juri Stukānu, uzdevis izmeklēt izskanējušos apgalvojumus par iespējamiem centieniem ietekmēt 2014. gada Saeimas vēlēšanu iznākumu. Informācijas tehnoloģiju uzņēmuma «SOAAR» vadītājs Renārs Kadžulis Latvijas Televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» apgalvoja, ka pirms teju desmit gadiem toreizējais «Vienotības» ģenerālsekretārs Artis Kampars esot aicinājis vēlēšanu programmatūras nodrošinātāju «SOAAR» viltot 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus, lai nodrošinātu Solvitas Āboltiņas no JV iekļūšanu parlamentā. Viņš savulaik par to esot ziņojis tiesībsargājošajām iestādēm.
Tikai tagad? Agrāk nekas nedega, nekūpēja? Tālab mēģināsim saprast. Dūmi par JV aplokšņu algām vēl itin sūri kož acīs: un labi, ka tā, nedod dies, dūmi izklīdīs un līdz to cēlonim nemaz netiksim. Kad premjere Siliņa no JV uzsāk kādu 10 sekunžu «komunikāciju» ar tautu, tad allaž sāk ar vārdiem «manuprāt», «man šķiet», «man liekas». Tā ir aplama runa, jo pavalstniekam svarīgi zināt, kā ir, nevis, kā tev liekas! Vārdu sakot, ar pirmo vārdu iesēj neticību. Taču, kad savārītas lielas partijiskas, valstiskas ziepes, seko nenovēršamais. Gan Siliņa, gan Ašeradens, gan Lībiņa-Egnere, gan jebkurš aizdomu ēnā nokļuvušais JV (arī citu valdošo partiju) subjekts dedzīgi, kā pēdējo patvērumu atradis, mirdzošām actiņām nodeklamē – «mēs pilnībā uzticamies tiesībsargājošajām iestādēm!». Jā, tik ļoti «pilnībā» uzticaties? Tā, it kā nebūtu bijis pompozu aizturēšanu, pēc kurām tik kluss kā peles alā.
Švirkstoņu pakulās uzpūta Jāņa Dombura raidījums «Kas notiek Latvijā!», no kurienes arī Valsts prezidenta reakcija, kas, jācer, nekļūs par pirksta pakratīšanu. Tiešraidē, kā ierasts, viens krēsls tukšs. Bet tā nebija aicinātā trauksmes cēlāja (JV aplokšņu algu lietā) Normunda Orleāna izvēle, tas bija JV ultimāts, ko partijas «Vienotība» valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens attaisnoja triviāli, sakot, ka Orleāns vienotiešus tā apmelo, ka maz neliekas, ka studija nav tiesas zāle un partijai (nabadzītei) jāaizstāvas. Sanāk, ka diskusijas sabiedrībā nav iespējamas un tās jāpārceļ uz tiesu. Bet pēc pašu JV censoņu ētikas kodeksa lasāms, ka gļēvās atteikšanās no sarunas aci pret aci nozīmē – «aizstāvēt un kopt demokrātiju un tiesiskumu». Līdzīga «koncepcija» šai lietā Kariņam, kas negribot kļūt par zaķīti uz karstas pannas.
Skandālu sakairinājis arī Saeimas Juridiskajā komisijā lemtais, kur skatīts savāds Tieslietu ministrijas un KNAB rosinājums – samazināt slieksni, no kura ierosināma kriminālatbildība par partiju nelikumīgu finansēšanu, attiecīgi, no 35 000 uz 7000 eiro. Priekšlikuma absurdo dabu raksturo ģenerālprokurors Juris Stukāns: «Tāpat kā pret zādzību no pirmā centa – par nelikumīgu finansēšanu partijās kriminālatbildībai būtu jāiestājas no pirmā centa! Partijām ir valsts finansējums, visas likumīgās iespējas ir noteiktas! Tad kāpēc rosinātie nelikumīgie 7000 būtu normāli, lai tos partijas varētu izmantot?» Bet noraidīja arī tos 7000, atstājot vecos 30 000! Saeimas Juridiskās komisijas un Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins: «Ja notiek nelikumīgi ziedojumi, nu nebūsim naivi: ja kāds ir iesaistīts, tad viņam ir kāda interese par savu labumu, un mēs apdraudam mūsu demokrātiju.» Turpretī Gunārs Kūtris no ZZS kūtri apliecina savu jurista nagu: «Mēs no pirmā pīkstiena taisām kriminālatbildības.» Pati JV nākusi klajā ar vēstījumu, kas partiju izglezno svētāku par Bībeli, dzidrāku par rasas pili.
Kas tagad līksmo? «Šajos ģeopolitiskajos apstākļos», kā pagvelž koalīcijas darboņi, lielākie ieguvēji mūsu ienaidnieki, kam Latvija neizdevusies, korumpēta valsts, pie kā, iespējams, īpaši piestrādā partijas. Nesanāk, ka paši partijnieki ir uz vienu roku ar mūsu ienaidniekiem? Allaž piesardzīgā Iveta Kažoka raidījumā runāja tik kaismīgi, sitot sev pie krūtīm, ka trāpīja pa mikrofonu, tomēr izsprūkot nedzirdētiem vārdiem, ka tāda pieeja veicina mafiozās (!) shēmas! Ko tālāk? Politologa Jāņa Ikstena teiktā zemteksts saprotams labāk par tekstu: «Partijām jāaizbrauc kaut kur uz kādu semināru un jāvienojas, ka 30 gados pieciestais – kara laikā ilgāk vairs nav paciešams…»
