Konservatīvās domas portāla “Telos” galvenā redaktore Agnese Irbe jaunākajā aplādē, pievēršoties jautājumam par laulības šķiršanās būtību un iemesliem, uzklausa jurista K. Herbsta pieredzi un skaidrojumus, kā arī sociālā darba speciālisti, pāru mentoringa programamas līdzizstrādātāju Elīnu Kārklu. E.Kārkla uzsver – statistiku veido cilvēku personīgās izdarītās izvēles.

Salīdzinājumam tiek minēta ASV, kur situācija ir vēl dramatiskāka – tur šķirtas tiek 56%no visām noslēgtajām laulībām. Nedzīvojam vairāk laikos, kad sabiedrībā valdīja uzskats, ka, ja esi apprecējies, tad tev ir jādzīvo kopā un laulību šķirt nevar. Kā skaidro A.Irbe, spiediens rietumpasaulē saglabāt attiecības pastāvēja līdz 60. gadu beigām. Amerikā tas bija līdz konkrēti 1969. gadam, kad tika liberalizēti laulības šķiršanas noteikumi, pieļaujot iepriekš rietumpasaulē vēl nepieredzēto – nu laulību varēja šķirt arī tad, ja tajā ir bērni un to varēja izdarīt vienkārši tāpēc, ka abi partneri nejuta vairāk emocionālo piepildījumu. Laulības šķiršanās ieganstos vairāk pat nevajadzēja kādus objektīvus pāri darījumus, piemēram, krāpšanas konstatāciju. Tas bija iesākums laikam, ka laulību var arī izšķirt tikai tāpēc, kavienam partnerim ir beigusies - mīlestība.

Kas Latvijā ir laulāto attiecības?

Jurists K.Herbsts sarunā mazliet dziļāk ieskicē, ko no juridiskās puses var ieraudzīt – kas ir attiecības laulībā. Jau Satversmes 110. pants daļēji un lakoniski pasaka, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Savukārt, no Civillikuma ir iespēja izsecināt, kāda veida savienība tā ir. “Civillikuma 84. pants paredz, kādi ir laulāto pienākumi – būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot un gādāt vienam par otra labklājību. Juridiski uz to var skatīties kā uz civiltiesisku darījumu, līgumu, derību. Civiltiesībās ir princips, ka līgumi ir jāpilda. Civillikumā ir pants, ka tiesīgi noslēgts līgums ir jāpilda un vēlāk radušās izpildes grūtības nedod vienai pusei tiesības no šī līguma atkāpties. Mēs šobrīd esam nonākuši tik tālu, ka arī laulībā šo te doto solījumu un līgumu jebkura puse jebkurā brīdī var atsaukt. Arī tad, ja otrs laulātais partneris nepiekrīt. Iepriekš likumā bija prasība, ka pat ja otrs nepiekrīt, tad tiesa šķīra laulību, ja abi dzīvoja šķirti vismaz 3 gadus, šobrīd šis termiņš ir samazināts uz vienu gadu. Ja laulātais var pierādīt, ka kopdzīve nepastāv gadu (pat dzīvojot vienā mājā), tad tas ir pietiekams amats, lai laulību šķirtu, pat ja otrs iebilst. Interesanti, ka vēl pirms tika samazināts šis termiņš no trīs uz vienu gadu, likumā bija pants, ka tiesai ir atstāta iespēja, ja tā redz brīdī, kad ir atnākuši abi un saka, ka grib šķirties, bet ka tur tomēr ir kāds triviāls iemesls, tad tiesa varēja atlikt lietu uz sešiem mēnešiem ar nolūku samierināt puses. Šis pants tagad ir izslēgts. Šobrīd laulību var izšķirt pat ļoti ātri. Pie notāra tas var notikt mēneša laikā. Un tiesai šodien neinteresē iemesli pāra šķiršanās vēlmei,” ieskatu dod jurists.

Sarunas vadītāja Agnese Irbe norāda uz to, ka mūsu tiesu sistēma nekādā veidā nestrādā uz to, lai cilvēki, kas vēlas šķirt laulību, varētu pārdomāt savu lēmumu, īpaši ja viņiem ir viens vai vairāki mazgadīgi bērni. Mūsu sistēmā nav iestrādāti centieni saglabāt attiecības šiem diviem cilvēkiem, kas savulaik labprātīgi tajās stājās. Jurists piekrīt, ka lielā mērā tā arī ir. K.Herbsts skaidro, ka noteikti tiesas uzdevumos vai funkcijās nav mēģināt saglabāt laulību. “Tiesa mēģina panākt, lai puses labprāt vienojas un panāk izlīgumu. Parasti tie ir strīdi par bērniem un mantu. Tur tiesas mudina, lai puses vienojas, kā tiks dalīti, piemēram, bērni. Manā pieredzē nav pozitīva stāsta, ka cilvēki, kas ir jau nonākuši pie lēmuma iet pie tiesas, maina viedokli un saglabā laulību. Labākajā gadījumā cilvēki spēj saglabāt cieņpilnu komunikāciju.”

Vai saprotam laulību pēc būtības?

Pirms kāda neilga laika sociālā medija Facebook domubiedru grupā “Par dabisku ģimeni” tika izveidota aptauja par iespējamajiem galvenajiem laulību šķiršanas iemesliem sabiedrībā. Kā skaidro E.Kārkla, šī grupa apvieno vairāk konservatīvo cilvēku uzskatus un pirmajās divās vietās ierindojās šādi iemesli – vērtību maiņa un finansiālais aspekts. Tikai tad sekoja citi, tostarp ģeopolitiskās situācijas veicināts iegansts.

“Gribu uzsvērt, ka mūsdienās mēs dažādi saprotam dažādus jēdzienus. Ja mums šobrīd pasaulē ir tendence nesaprast, kas ir sieviete, kas ir vīrietis un jautājums ir, vai mēs kā sabiedŗība saprotam, kas ir laulība pēc savas būtības. Ja cilvēks pats nav pieredzējis, kas ir veselīga laulība, kā tajā būt un dzīvot. Citi statistikas dati parāda, ka puse no bērniem dzimst ārpus laulības, tad, manuprāt, ir jāmāca šie jēdzieni. Tik tālu mēs esam nonākuši, ka ir jāmāca tās pamatlietas, kuras agrāk cilvēki vienkārši parādīja ar savu dzīvesveidu,” tā E.Kārkla.

Viņasprāt, nav nekā labāka par laulību kā attiecību modeli, jo tajā kā vīrieša un sievietes savienībā ieiet cilvēki tādi, kādi viņi ir – “gluži divi sveši cilvēki kļūst par radiniekiem, bet no tiem mēs tomēr mēdzam neatteikties dzīves laikā, lai vai kas notiek. “Mums ir vairāk jādomā par to, ka izturamies pret attiecībām. Mēs taču, piemēram, kad iegādājamies mašīnu, to uzturam, kopjam un rūpējamies. Vai mēs izturamies rūpīgi pret savu laulību un vai zinām, kas ir mūsu degviela. Sākumā, kad ieejam attiecībās, bāka ir pilna, kādam laikam pietiek, bet kad saprotam, kad mums ir jāpapildina degviela un tas jādara apzināti. Daudziem trūkst izpratnes un prasmes. Pietiekami daudzi tad, kad degviela ir beigusies, viņi domā, ka viss ir beidzies un – šķiras. Tad meklē nākamās attiecības, kurās atkal ieiet sākumā ar it kā pilnu bāku, līdz atkal tā beidzas. Un statistiku veido cilvēku personīgās izvēles.”

Profilakse, izglītība un savlaicīga palīdzība

Sarunā tiek veltīts laiks pārdomām par nepareizajiem soļiem, ko pāri mēdz spert un kuru rezultātā visātrāk arī attiecības izjūk. Visi ir vienisprātis – sabiedrībā šobrīd var sastapt izpratnes trūkumu par laulību.

“Mūsdienās attiecības veidojas bieži uz fiziskā pamata. Ātri cilvēki nonāk līdz seksam un ja tas ir vienīgais pamats un ir tikai šī hormonālā pievilkšanās, tad agrāk vai vēlāk tas namiņš sabrūk. Ja attiecības netiek veidotas “no augšas uz leju”, tad tam būs sekas. Ja intīmās attiecības ir primārais elements attiecībās, tad cilvēks pēc kāda laika var meklēt tālāk vēl un ārpus laulības. Laulība ir apņemšanās un attiecību kultūra par to, kā mēs veidojam attiecības,” uzsver E.Kārkla un vaicā - vai mēs jauniešiem mācām uzdot šādus kritiskus jautājumus – kādu es vēlos vīru, sievu, kādu bērnību es novēlu saviem bērniem, kādu bērnību es būtu gribējis?

Sarunas dalībnieki aicina pārskatīt sabiedrībā valdošo attieksmi pret laulību – no īstermiņa emocionālas apmierinātības virziena uz ilgtermiņa ieguldījumu izpratni. Laulība kā institūcija nav jāuztver kā pagātnes relikts, bet gan kā jēgpilna struktūra, kas var kalpot par pamatu emocionālai un sociālai stabilitātei. Šāda izpratne prasa ne tikai individuālu atbildību, bet arī sabiedrības un valsts atbalstu. Profilakse, izglītība un savlaicīga palīdzība – šie ir galvenie virzieni, kuros būtu jāstrādā, ja vēlamies veidot sabiedrību ar veselīgām un noturīgām attiecībām.

Pilnu sarunu klausieties telos.lv