Pirmdiena, 17.06.2024 20:29
Artis, Artūrs
Otrdiena, 26. septembris, 2023 10:37

Mūsu zeme – Latvija!

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Mūsu zeme – Latvija!
Otrdiena, 26. septembris, 2023 10:37

Mūsu zeme – Latvija!

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Tukši saukļi īpaši nepatīkami, ja izplēsti no varas kungu dziesmu grāmatu lappusēm – ar sasodītām plašām labklājībām, kad nav nemaz tās šaurās, ar ko galus kopā savilkt, ar komisko, kosmisko ekonomisko transformāciju, ar nejēdzīgo dinamismu, kas īsti pastulbs nu jau ceturto mēnesi! Līdzībās skatot, situācija nelāgi rādās pēc "Jaunās Vienotības" (JV) īstenota mīksta valsts apvērsuma demokrātijas aizsegā.

Taču ir īsti, apgaroti, sirdi tricinoši, kvēlojoši uzsaukumi patiesības formā un patiesības vārdā! "Slava Ukrainai, varoņiem slava!" Pateicoties mūsu sportistiem, fanu dedzībai, tagad sirdi gaiši pacilā "Mūsu zeme – Latvija!". Fanu sauktais "Latvija, Latvija" vēl ilgi skanēja, neskatoties, ka zaudējām Vācijai ar nieka divu punktu starpību, jo Dāvja Bertāna mestais trijnieks pēdējās sekundēs – gandrīz, gandrīz iekrita! Dāvis sakņupa ceļos, saķēra galvu un raudāja, morāliskai palīdzībai piesteidzās brālis Dairis, un brālis apkampa brāli. Skumīgi, ja neesam iemācījušies, ka vārdam "emocijas" ir citi, gana latviski, "sinonīmi": pārdzīvojums, kaislība, līksme, baltkvēle, sāpes, cerība, ticība, vilšanās. Galu galā tā ir arī sportistu un fanu mīlestība uz lielo vīru spēlēm ar gavilējošām uzvarām un sāpīgiem zaudējumiem, pēc kādiem arēnās vēl ilgi skan: "Latvija, Latvija!" Un milzu kopkorī: "Mūsu zeme – Latvija!"

Ir milzu plaisa starp "Mūsu zeme – Latvija!" un dinamiskām muldēšanām. Režisors Alvis Hermanis rezonē atkal! "Beigās nepaveicās. Štrunts. Bet galvenais – jau otro reizi šogad sportisti rāda piemēru mūsu sabiedrībai, kā tās lietas jādara. Paldies, malači čaļi! Jautājums – vai mēs kopā un katrs atsevišķi no šī visa būsim kaut ko sapratuši." Sportisti ir sapratuši jau sen, citādi viņi neko tādu nemaz nevarētu izdarīt! Sapratusi ir arī pasaule. Vācijas izlases galvenais treneris Gordijs Herberts jau pirms uzvaras pār Latviju teicis pravietiskus vārdus: "Latvija ir labākā komanda Eiropā, par kuru neviens nerunā." Bet nu jau runā un runās vēl! Jautājums, kā tas varēja notikt? Ingūnas Rībenas, kuras mūžs politikā aizvadīts kā saucēja balss tuksnesī, izskaidrojums – cik kodolīgs, tik loģisks un īsts: "Jo viņi ir labākie! Nevis savējie!" Ironiskais mājiens kā ar mietu politiķu virzienā, jo varā iekļūst nevis labākie, talantīgākie, bet savējie, arī aprobežotie – ar zemu morāli, kuri nav spējīgi būt par savu valsti un cīnīties par to, kā to dara Artūrs Žagars (pasaules topa spēlētājs), kā Kristaps Porziņģis, Dairis Bertāns, kuri, netiekot uz laukuma, ar visu sirdī rāvās tur, lai līdzētu kopīgajai, nevis savtīgajai lietai. Rakstot šo teikumu, pēkšņi izlec ziņa: Latvija uzvarējusi Itāliju! Nu arī Lietuvu, un esam piektie labākie pasaulē! Kas notiek valdības, Saeimas mājā, Prezidenta pilī – dinamiskas cīņas par portfeļiem, kuru īpašniekiem atbilstoši savai samaitātībai vēl ilgi vajadzēs lauzīt kūtrās galvas, lai saprastu, kur iekūlušies, kas viņi tādi ir un ko tur meklē.

Bet ne par to. Mums patiesi nav viegli klājies: pandēmija, tās raisītā attālināšanās, slimības un nāves. Tad Krievijas pilna iebrukuma karš Ukrainā ar upuriem, ar nelaimēm, likstām un robiem jau tā plānajos tautas makos, kamēr varas kungi paceļ sev algas. Kas šais laikos uzmundrināja, kā īstens valstsvīrs neļāva nokārt galvu? Viens savādnieks ar stostīgu pļāpāšanu, ka tiem, kas nomirs no kovida, nebūs Ziemassvētku? Otrs tāds pats, kas aicināja krāsot savas olas, rādīt viens otram savas olas, lai varam sasisties no attāluma? Teiksiet, cik var? Bet nekas jau nav mainījies: vienas kūtra (arī Kūtra) galva grasās nomainīt otru, iespējams, vēl kūtrāku?

Gribas pacitēt Artūra Žagara valstsvīra cienīgo runu no dvēseļu brālības "Mūsu zeme – Latvija!". 23 gadus vecais jauneklis pēc zaudējuma Vācijai – vēl aizelsies, sviedros pilēdams, bez gatavošanās, bez papīra galiņa, bet no sirds: "Atdevām visu! Viena metiena attālumā no vēl lielākas vēstures. Man un visiem pārējiem džekiem gribas cerēt, ka mēs savu valsti padarījām lepnu, uztaisījām labu skrējienu, parādījām mūsu valsts nosaukumu pasaulei, mūsu valsts bija vislielākais haips turnīrā noteikti! Jūs dzirdat? Pat tagad vēl skan – "Latvija, Latvija!". Paldies visiem! Protams, ka bēdīgi, it īpaši zinot, cik tāls ceļš ir paveikts un cik uzvara bija tik tuvu… Bet mēs bijām vienādos spēkos ar komandu, kas ir tik stipra!» Ko te vēl piebilst? Mūsu zeme – Latvija!