Uzskati atšķiras. «Pēdējo 3 dienu laikā notikušas lielas lietas. Pateicoties tikai un vienīgi ASV prezidentam, ir neitralizēts galvenais militārais Krievijas sabiedrotais Irāna. NATO dalībvalstis šodien vienojušās par 5%. Pasaule, un Latvija tajā skaitā, pateicoties Trampam, nu ir daudz lielākā drošībā nekā pirms dažām dienām. Grūti saprast, kurā pusē ir tie, kuri to visu apšauba un izliekas neredzam,» «Facebook» raksta asus viedokļus cienošais Alvis Hermanis.
Prezidents Edgars Rinkēvičs, atbildot uz jautājumu, kāpēc samita deklarācijā Ukraina pieminēta tikai garāmejot, skaidro, ka sabiedrotie apzināti izvēlējās koncentrēties uz konkrētiem jautājumiem. Pirmkārt, samits Hāgā bija veltīts alianses un tās aizsardzības spēju stiprināšanai, otrkārt, deklarācijā būtībā ir apstiprināts, ka Ukrainas jautājums joprojām ir nozīmīgs.
Vairāk pazemojuma vai laba iznākuma?
Pats ASV prezidents jau pirms laiciņa parūpējies, lai citi viņa aptekāšanu uzņemtu saasināti. Viņš pat lietoja tik «intīmu» valodu, kas līdzinās vārdā nesaucamās vietas bučošanai. Dažbrīd tā arī izskatījās, un to arī TV ekrānos redzējām, dzirdējām. Samita vadība baidījās no nesen piedzīvotā, kad Tramps pameta G7 samitu. Nav tik svarīgi, kā nosaukt izdabāšanu ASV prezidentam – par dziļu reveransu vai lišķīgu izkalpošanos: varbūt labāk paļauties, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā? Svarīgāks ir iznākums.
«Mēs atkārtoti apstiprinām mūsu nesatricināmo uzticību kolektīvajai aizsardzībai, kas nostiprināta Vašingtonas līguma 5. pantā, – uzbrukums vienai [dalībvalstij] ir uzbrukums visām,» teikts samita gala dokumentā. Visi 32 sabiedrotie samita deklarācijā arī apņēmušies līdz 2035. gadam palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5% no IKP, kā to pieprasījis ASV prezidents Donalds Tramps. Līdz šim NATO dalībvalstis bija apņēmušās aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no IKP, par ko vienošanās tika panākta vēl 2014. gadā Velsā, reaģējot uz Krievijas sākotnējo iebrukumu Ukrainā. Aizvadītās desmitgades laikā divas trešdaļas dalībvalstu šo mērķi sasniegušas, un NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paudis pārliecību, ka šogad to beidzot paveikšot arī pārējās.
Tomēr, pieaugot bažām, ka Krievija tuvāko gadu laikā varētu izšķirties par tiešu konfrontāciju ar NATO, un pakļaujoties Trampa spiedienam, dalībvalstis piekritušas savus aizsardzības tēriņus vairāk nekā dubultot. Saskaņā ar panākto vienošanos kopējie aizsardzības izdevumi sadalīti divās daļās, 3,5% no IKP atvēlot tiešajiem aizsardzības izdevumiem, bet vēl 1,5% novirzot ar aizsardzību saistītās infrastruktūras objektiem. Samita gala dokumentā Krievija atzīta par «ilgtermiņa draudu» kolektīvajai drošībai, kā arī atkārtoti pausts «ilgstošs» atbalsts Ukrainai tās cīņā pret Maskavas agresiju. Alianses dalībvalstis paziņojušas, ka ir «vienotas, stājoties pretī lielajiem draudiem drošībai (..), īpaši ilgtermiņa draudiem, ko Eiroatlantiskajai drošībai rada Krievija», teikts samita deklarācijā. «Sabiedrotie atkārtoti apliecina savu ilgstošo suverēno apņēmību sniegt atbalstu Ukrainai, kuras drošība vairo mūsu drošību,» paziņojuši NATO dalībvalstu līderi.
Ko mēs paši?
Ja tas nepaliks kā nodeva daiļrunībai, ļoti vērā ņemams arī mūsu Valsts prezidenta paustais. Citēju no LTV1 sižeta, nelabojot ne stila neveiklības, ne gramatiku: «Pazemojoši ir tas, ka mēs tik ilgi neesam darījuši to, ko mums vajadzēja darīt. Un, ja kāds to ir norādījis un iebliezis ar baļķi nu vairs ne tik pa aci, bet jau pa galvu, tas, ka mums pašiem ir bijis vajadzīgs kāds ārējs, ļoti nopietns kairinājums, tas tomēr kaut ko liecina arī par to, cik mēs esam bijuši atslābuši. Un tikai tajā brīdī, kad mums ir pilna mēroga Krievijas agresija, kad ir mums faktiski savā ziņā mobilizējoši signāli no transatlantiskā sabiedrotā, ka mums vēl joprojām, nu, diemžēl, Eiropā ir diezgan nopietns spēju deficīts, kuru mēs nevaram vienkārši ar vienu deklarāciju, pārdesmit samitiem (..) aizpildīt vienkārši tāpēc, ka Eiropai nav to militāro spēju, ko var nodrošināt ASV. (..) Tagad kaut ko vaimanāt par pazemojumu var, ja grib, bet vairāk teiktu, ka drīzāk pazemojoši ir tas, ko mēs esam darījuši gadu gaitā paši sev un tagad pamodušies.» Ja vien pēc pamošanās sekos kustēšanās, kur nebūs vietas ironijai, ka «igauņi rok prettanku grāvjus, mēs dzenam pāļus Daugavā».
