Veco Albertu pavadīt bija sapulcējies vesels pulks bērinieku, kaut aizgājējam to radu nemaz tik daudz nebija. Pats par sevi saprotams – viņa krietnais draugs Janka kā pats galvenais. Vaļīgas mēles gan melsa, ka vairāk pudeles brālis nekā draugs… Bet tā nav mūsu darīšana! Izvadītājs Osis ar stalto augumu, biezi kuplo un iesirmo matu ērkuli cienīgi pušķoja ikvienu bēru svinīgumu, bet šoreiz it īpaši. Daudzi par izvadītāju ņēma tieši Osi viņa inteliģentā, staltā auguma un cēlo manieru dēļ: nekāds daiļais runātājs gan nebija, bet toties vietējais skolotājs un šad tad tika arī baznīcā redzēts. Ja pēc vecās formulas, tad skolmeistars, mācītāja cienīgtēvs un dakteris būtu visa miesta gods un lepnums. Taču laiki bija mainījušies, un vecās mērauklas nederēja.
Pūtēju orķestris pilnā sastāvā ar kapelmeistaru Pakavu Voldi priekšgalā un ar pūtēju abām goda figūrām – lielo un mazo Vili neiztrūkstoši. Lielais un mazais kuplināja jebkuru sadzīves muzikālu notikumu, turklāt bez mazākām šaubām, ka kāds no viņiem varētu arī neierasties. Tad jau tas orķestris nemaz neskanētu. Lielais ārkārtīgi nopietns, svarīgs, pāri visam pāri stāvošs, zinošs. Turklāt ar savu pašcienīgo izskatu vien gādāja par orķestra labo slavu. Lielā Viļa basa taure izskatījās pēc tādas, kurai pāri gājis ceļa rullis, bet pēc tam pašrocīgi restaurēta: vietām spīdēja arī cinkotā lodējuma pēdas, jo, kā uzsvēra pats lielais pūtējs, misiņš alvu neņemot pretī. Toties izcilo instrumentu slavēja un lielīja neatņemdamies: ar citu tauri tādu toni izspēlēt nevarot.
Vilis bija vīrs ar izcilu atmiņu: nekļūdīgi zināja, kurās mājās un kādā sastāvā spēlēts. Ik reizi, kad svinīgā ceremonija jau bija garām, nauda samaksāta, vīri vēl labu strēķi pakavējās zem ābeles pašā kapsētas pievārtē pie muzikantu galda. Protama lieta, uz galda pūtēju cienasts ar obligātu pusstopu laba šņabja vidū. Lielais Vilis vienmēr noziņoja, ka tā, kas te pie galda, nav ne dārza ābele, ne mežābele, bet noteikti esot portēta. Tieši tā – ar aplami lieko līdzskani vārda vidū! Šo burtu Vilis izrunāja svarīgi, skaņu smalkāk izceldams un pats savas valodas labskaņā tīkami ieklausīdamies.
Mazais Vilis nebija tik pašapzinīgs, bet toties ļoti muzikāls. Allaž uz slēptiem, aizturētiem jokiem, kuru starpā mēle izlocījās itin asprātīgi un veikli, bet dažkārt arī iedūra dzēlīgi, vienu otru arī drusku aizskarot. Pie tā visi bija jau gana pieraduši, un citādi vietējā pagasta tauta mazo Vili turēja par cienījamu un lāga vīru. Pie viņa pat viens otrs pagalam izslāpis iemetējs varēja kaut nakts vidū sameklēt pirmo palīdzību un glābiņu. Ar gudru domu – šim nolūkam krietnais muzikants mājās glabāja kādu atspirdzinošu dzērienu – vismaz četrdesmit grādu stiprumā. Īsti gan tāpēc – lai no tāda ciemiņa varētu ātrāk tikt vaļā. Tā iemesla pēc, ka Viļa mājas atradās savus septiņus kilometrus attālā pagasta malā un ka pats bija dibināti cienīts vīrs, tādi zildeguņu apciemojumi gadījās ļoti reti, bet gadījās. Visi zināja arī to, ka pats Pēteris bija pilnīgs atturībnieks, tālab ar savu kompāniju kārtīgi ļaudis viņam neuzbāzās.
Bezgala labsirdīgais vīrs bieži vien bija izklaidīgs. Arī šoreiz putekļu mēteli lielā steigā uzrāvis plecos ar visu drēbju pakaramo: no krāgas ārā nepiedienīgi lūkojās karamā daikta spīdīgais āķis… Labi, ka pārējie to laikus pamanīja. Vilis, pagrudzinājis smalkajam smiekliņam, izvilka pakaramo laukā un savu izejamo mēteli piekārtoja, kā pienākas. Vilīša, kā viņu arī dažkārt sauca, asprātības bieži vien atkārtojās un nekādu lielu smieklu vairs neraisīja, bet paklausīties bija itin patīkami. Piemēram, spelgoņā, kad zobs uz zoba nestāvēja, mazais Pēteris kā laika pareģis un zintnieks gandrīz ik reizi neaizmirsa atgādināt filozofiski:
– Jā, nav vairs nekāda Jāņu diena…
Citu reizi kapličā sastatīto zārku rindu apsvēra nopietni un lietpratīgi:
– Tie ozolkoka zārki ir ne vien smukāki, bet arī veselīgāki nekā tie, kas no dēļu nomaļiem satrāklēti un kruzuļotām drēbēm apvilkti, rēgojas kā pavieglāku veceņu brunči. No tāda koka mēteļa dažs labs aizgājējs, laižot kapā, bija izkritis laukā. Kas tik nebija piedzīvots…
Pie programmas saskaņošanas ar mācītāju – ja izvadītājs vēlējās pēc vārdiem «Tuvāk pie Dieva kļūt» lai pūtēji to gabalu arī nospēlē, tad Vilītis pieteica nopietni, par daudz jau nopietni:
– Labi, labi, mācītājkungs, bet, lai tā lieta būtu pilnīgi droša, par zīmi tam piecērtiet tā dūšīgāk ar kāju pret zemi!
Turpat no kājas uz kāju mīcījās arī mazsvarīgākie tauru meistari, no kuriem redzamākais – Jevgēņijs – zābaku zoles pret jebkuru grīdas segumu šļūkāja nepieklājīgi skaļi, bet pats, visiem labi dzirdot, uzmācīgi un pat tā kā ar pārākumu sevī šņāca domīgi… Vecais, seno laiku agronoms savas lauksaimnieka gudrības piemēroja ik esošajam laika apstāklim. Tā kā nozīmīgajā maija dienā pērnie gubu koki kā kuģīšu masti peldēja dzeltenā pieneņu jūrā, zemes darbu lietpratējs neaizmirsa jau nez kuru reizi dzirdēto:
– Jā gan, draugi. Tā mīlīgā, dzeltenā puķīte nav nekāda puķīte, bet sasodīti riebīga nezāle, kuru ar kuģiem mūsu bāliņam jau sen piegādāja sveši ļaudis no tālām zemēm. Ko tur, ir visādi ļautiņi: viens otrs no tās nezāles ziediem vārot tēju, pieneņu medu… Kāds tur medus? Streb cukurūdeni vai leksē tādu medu – starpas nekādas!
Protama lieta, ka nozīmīgajā sēru publikā pār visiem imponēja aizgājēja krietnais pudeles tuvinieks Janka. Bez viņa klātbūtnes neviens līdzīgs izrīkojums nebija iedomājams. Tāpat kā neviens nevarēja iedomāties, ka kādu svētu rituālu Janka varētu iesākt bez krietnas čarkas – jau labi pirms pašas praceses, kā pats to dēvēja. Un tad likās, ka viņš ieiet sevī un pats kļūst sev nozīmīgāks, svarīgāks par visu citu pasaulē. Tāds viņš tagad stāvēja klētiņas priekšā, kur, vainagu un ziedu ieskauts, zārkā lepni gulēja viņa draugs Alberts.
Viens, it kā mazsvarīgs sīkums, Janku turēja tik ciešās spīlēs kā pasaulīgs lāsts un personību žņaudzošs valgs: darbs bija tikai iemest to nepieciešamo čarku, lai sasodītā mēle katra vārda galā nespētu valdīt mūžīgo:
– Nav ko čš-ivināt!
Izvadīšanā no mājām nekādu brīnumu nebija. Varbūt arī tāpēc, ka mājas saimnieks ar gudru ziņu ceļa kājas pie kūkas dalīja tā, lai katram tiek pa vienai glāzei. Janka savējo izmeta kā ogu:
– Nav ko čš-ivināt!
Bet kapelmeistaram Pakavu Voldim iegadījās neliela ķibele: glāzi izdzēris, lūkoja, ko iesākt ar prāvo tortes gabalu, jo tūliņ būs jāgrūž vaļā… Līdzīgi kā Janka ar savu čivināšanu Voldis pirms katra gabala sākšanas ar kornetes iemuti pie lūpām neiztika bez itin spalgās pavēles – nu, tad grūžam! Pa šo laiku kapelmeistars bija izdomājis gudri: pirms atvadu skaņdarba tortes gabalu uz baltās salvetes novietojis turpat zālītē sev pie labās kājas. Ar taures galu pamāja zīmīgo žestu orķestrim un noskaldīja nepārprotami, kā pasaules galu pasludinot:
– Nu! Tad grūžam!
Nobeiguma akorda atbalss vēl nebija izskanējusi mežmalas bērzos, kad Voldis mudīgi liecās zemē pēc sava kūkas gabala, bet tur labais mājas sargs Lācis beidza no salvetes laizīt saldo pārpalikumu. Voldis, lēnām un svarīgi iztaisnojies, pabolīja aizdomu pilnas un baltas acis apkārt, bet laikam neviens viņa nelāgo alošanos nebija pamanījis: vienīgi mazais Vilītis ar mutautiņu slaucīja acis, it kā drusku pie sevis nevainīgi pagrudzinot.
Kapos vairs tik gludi negāja. Janka atbilstoši godam un no jauna ieņemtā mēriņa iespaidam savu kroņa teicienu šoreiz palaida pavisam negaidīti un nepiedienīgi, pirms sabiedriskais mācītājs vēl nebija vēris muti vaļā.
– Nav ko čš-ivināt! – nošalca taisni kā spēja vēja brāzma.
Izvadītājs Osis manāmi piesarka, bet savaldījās, iekārtoja balsi un sāka. Viņa baritons skanēja tik tīkami samtains, ka vārdiem gandrīz nebija nekādas nozīmes: viss simtām reižu lietotais teksts labi ielāgojies teju no galvas i Osim pašam, i muzikantiem, i pavadītājiem… Sirsnīgākie sievieši ar kabatas lakatiņu stūriem slaucīja acis. Kad mācītāja svinīgā balss skandēja par kapu kalnu, no kura redzams viss – dzīves sākums, dzīves gals, bērinieki sastinga nenovēršamajam. Voldis par zīmi tam, kad jāsāk, noskaldīja tā, ka ne vien bēru publika, bet arī, iespējams, dažs caurākā miegā guļošs aizsaules iemītnieks redzami satrūkās.
– Nu! Tad grūžam!
Kapelmeistara centība un amata uzliktā pārcentība piepūta vaigus kā bumbas un, kā jau pirmajam trompetistam pieklājas, sēru maršu sadzina tādā tempā, ka lielā Pētera basa rūcieni dunēja gan ritmiski, tomēr ar neizbēgamu kavēšanos ik taktī… Kad skaņdarbs bija aizkūlies līdz laimīgām beigām, klusi, slāpēti, bet nikni sirdījās mazais Pēteris.
– Kas tas par sēru gabalu, ko, kas par tempu? Kā pilngadības svētkos! Kā sviesta kuļamā mašīna, kā ačgārni iejūgts zirgs! – sirdīgi pablenza uz visiem, bet uz kapelmeistaru jo īpaši zīmīgi. Bet blakus stāvošajam altam pačukstēja personīgi.
– Kas tev tas par toni kā purkšķis notektrubā?!
Par laimi, bērinieki no tā neko nebija dzirdējuši. Vienīgi Voldis, kaut ko pa ausu galam saklausījis, atcirta kā priekšniekam pieklājas.
– Nu, ko tad te stieps garumā tā kā tādu desu? – beidzamā vārda pēdējās zilbes tonim uzlecot teju augstāk par paša trompetes trešo do…
Bet kavēties un skaisties nebija laika, tālab deva komandu nākamajam gabalam.
– Nu! Tad grūžam!
Patiešām neviens no publikas nelikās traucēts. Pie rokamās bedres tuvāk stāvošās sievas atkal šņaukājās pieklājīgi, vīri gaidīja komandu iekšā laišanai un snaikstījās pēc dvieļiem, lāpstām, skujām un citiem instrumentiem. Osis savu «Trīs saujas baltu smilšu no mīļas sirds lai tiek…» norunāja tik samtaini un cēli, ka ikviena asara noritēja īsta un neviltota. Kapelmeistars jau gadiem sirga ar vēl vienu publisku sērgu: allaž kādā pagarākā pauzē aizčāpoja līdz zārkam, kamēr vāks vēl vaļā, zinoši pavērojis, bez steigas un cienīgi atsoļoja atpakaļ pie saviem mūzikas cīņu biedriem un paziņoja:
– Nu, ko, smuks mirējs!
Ja pats Alberts no malas redzētu šo mūžībā guldīšanas ainu, noteikti būtu no sirds apmierināts un aizkustināts…
Kapu ciet aizrāva žigli. Un kā nu ne: četras lāpstas, kuras no rokām uz rokām ceļoja tik mudīgi, ka neviens no racējiem pat aizelsties nepaguva. Kopiņa izauga kā pēc mēra – nogludināta un spīdīga: lāpstas kāta spiestais krusts pāri un svaigi smaržojošu skuju klājums pa virsu. Pirmās šķiras darbs!
Viss tuvojās jaukām beigām, ja nebijis nu jau mums piemirstā Jankas, kas, aiz tuvējā krūma aizlīdis, bija paspējis vēl labu malku ieklunkšķināt no plakanās pudelītes svārku kabatā. Pacilātā garā, ieņēmis savu vietu, Janka pēkšņi sajutās kā galvenais bēru režisors un mākslinieciskais vadītājs! Pārtrauca izvadītāju Osi pusvārdā.
– Tā, pagaidi, pietiek tev tagad runāt! Nav ko čš-ivināt!! Vārds muzikantiem!
Osis apklusa un šoreiz ne tikai pietvīka sarkans kā to laiku karogs, bet arī tā kā drusku saskaitās. Kapelmeistars dziļā stāvokļa neizpratnē grozījās te uz vienu, te uz otru pusi, līdz pēdīgi izsauca ierastajā spalgumā:
– Vai ta no mums kāds runās vai?
Iekams Voldis aptvēra Jankas programmas pieteikuma nopietnību pēc būtības, pagāja vēl viens mokošs mulsuma brīdis.
– Nu! Tad grūžam! – šoreiz noskanēja kā atvieglojums, kā glābiņš visiem.
Pat mazajam Vilim par izbrīnu, orķestris noturējās gan melodiskuma tīksmē, gan ritma rāmjos. Bass vēl nebija norūcis pēdējo noti līdz galam, kad Janka lieliskās režijas iespaidā burtiski staroja.
– Tā. Vari tagad runāt! Nav ko čš-ivināt!
Vēl daži Oša svinīgi teikumi, klusuma brīdis, muzikantu «Tur augšā aiz zvaigznēm…», un Alberta kapu kopa līgojās varenā vainagu un ziedu blāķī. Viens otrs gan vēl pasmīnēja par nelielo starpgadījumu, divām smalkām kundzēm kopīgo vainagu liekot. Pareizo novietošanu uzņēmās viena, jo abām tajā šaurībā nepietika vietas, toties otra čukstēja nepieciešami svarīgus un pavēlnieciskus padomus.
– Augstāk, augstāk, pie galvas, pie galvas! Pie galvas – es saku!
– A viņam pie kājas, pie galvas vai kājas, – norūca kāds milzu auguma puisietis vareni sprakšķošā basā.
Muzikanti pēdējo gabalu nopūta liegi un jūtīgi: varbūt arī tālab, ka Voldim aizmirsās numura pieteikums – nu, tad grūžam! Daža laba asara atkal nobira neviltoti. Patiešām skaisti. Kā pēdējais savu puķu podiņu cienīgi lika pats Janka. Nostājās stalti, atbildīgi un norunāja kā aktieris no Rīgas:
– Vēl saule augstu, pusstops pusē, bet draugs jau klusē! Nav ko čš-ivināt!
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
