Ceturtdiena, 18.04.2024 04:43
Jadviga, Laura
Sestdiena, 9. septembris, 2023 08:10

Ne par krekliem, par sirdsapziņām

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Ne par krekliem, par sirdsapziņām
Sestdiena, 9. septembris, 2023 08:10

Ne par krekliem, par sirdsapziņām

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Atkal krustcelēs. Valdības pačib, mainās, pazūd, uzrodas no jauna, muldas joprojām. Normāli būtu, ja no tā kaut kas ne vien mainītos, bet mainītos uz labu. Reizēm kaitina teju plānprātīga muldēšana pa virsu, kurai gar acīm, ausīm zib vīzijas, prioritātes, transformācijas, darāmie darbi, koalīcijas plašināšana, šaurināšana, bet apakšā sen zināmais un banālais, ka politikā draugu nav, pat ideālu nav, ir tikai intereses, kas tālāk par ietekmi, varu, naudu, slavu nesniedzas.

Sabiedrībā, kurā tik daudz inteliģences: dzejnieku, rakstnieku, mūziķu, prasās, lai no viņiem atkal izveidotos kāda kopa, kuru varētu dibināti saukt par tautas sirdsapziņu, kāda tā bija Atmodas laikā, kāda tā bija pirms 34 gadiem "Baltijas ceļā", kuru vienoja tautu sirdsapziņa visās Baltijas valstīs vienlaikus. "Baltijas ceļa" piemiņas dienas, 23. augusta, vakarā noskatījos dokumentālo filmu "Impērijas beigas". Ar dziļām skumjām. Toreiz Boriss Jeļcins un viņa krievu demokrātu komanda bija mūsu cerība, bet Baltijas valstis atbalsts Krievijai, stāvot pret PSRS īstenoto valsts apvērsumu (puču), kad reakcionārie atpakaļrāpuļi bija izolējuši pārbūves arhitektu, PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, nodibinājuši puča (Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas) bandu, kuru vadīt uzņēmās PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs: preses konferencē viņam nodevīgi drebēja rokas. Un trijās dienās pasaule apmeta kūleni: Baltija beidzot brīva, PSRS pa skuju taku, Rietumu mīlulis Gorbačovs pazaudē varu un pensijā – arī mūsu dēļ. Bet bija sabrukusi ļaunuma impērija, bija sabrucis tautu cietums.

Kāpēc pirmīt teicu, ka ar dziļām skumjām? Tāpēc, ka tolaik, uzreiz pēc puča, biju pierakstījis uz rūtiņu lapas un esmu šīs rindas saglabājis. "Pučs izgāzies. Un jau 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas neatkarību "de facto", izbeidzot 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas noteikto pārejas periodu. Periodu, kas paliks vēsturiskajā atmiņā kā mazdūšības liecinājums: Lietuva pilnīgu neatkarību atjaunoja jau 1990. gada 11. martā! Beidzot esam brīvi. Bet, cik bijām, cik esam brīvi, cik būsim, nav viegli izšķirams jautājums." Skumīgi arī tāpēc, ka faktisko valsts atjaunošanas datumu 21. augustu tikpat kā nepiemin un šī diena, sazin kāpēc, nav kļuvusi par valsts svētku dienu. No Ogres rajona ievēlētais LR Augstākās padomes deputāts Guntis Grūbe sarūgtināts: «Brīvības cīņas par Neatkarības karu pārdēvēt iemanījāmies zibenīgi, bez diskusijām ar sabiedrību, LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu pārsaukt par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu pratāmies tikpat ātri un atkal bez diskusijām. Bet 21. augusta, kad neatkarību atjaunojām reāli – "de facto", vitālo notikumu nozūmējam.» Guntis Grūbe rūgti pasmejas, ka 21. augusta konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī, kad bruņumašīnas draudīgi joņoja pa Doma laukumu, kad balsojums bija izšķirīgs un bīstams, daži deputāti bija kaut kur aizķērušies neatliekamās darīšanās un zālē nebija.

Nereti atrodamies gan nosacītās, gan tiešās krustcelēs. Nav runa par krekliem, bet par sirdsapziņām. Rīgas Jaunā teātra režisors Alvis Hermanis kritis nežēlastībā. Par ko? Par paša sirdsapziņu, ka atļāvās LTV raidījumā "1:1" Gundaram Rēderam pateikt acīs to, ko zinām, ka tā saucamie sabiedriskie mediji tēlo sabiedriskos medijus, jo patiesībā apkalpo valdošo eliti. Rēderam droši vien sveša tā sentence, ka nevienam nav patīkami, ja īstenību iebaksta kā ar pirkstu acī, tāpat kā nevienam nepiestāv puiciska atkošanās. Piemēram, ar pikto atgādinājumu, kurš te saimnieks, ka viņš te uzdod jautājumus, bet Hermanim tikai jāatbild, tā sakot, viens pratinātājs, otrs pratināmais. Nespējā izvilināt vēlamo atbildi, Rēders lūpu uzmeta tik komiski, ka pat saskaitīja, cik reižu Hermanis piesaucis sabiedriskos medijus, kas, viņaprāt, «strādā profesionāli, strādā labi…». Angažēto pārcentību asi nosoda sabiedrība. Nav runa par to, cik jēdzīgi vai naivi Hermaņa priekšlikumi, kā nodrošināt tautvaldību, kā mainīt vēlēšanu kārtību, kas garantē tikai partokrātijas uzvaru ar visiem saviem politbirojiem. Arī tas fakts, ka tautai atņemts referendums, ir tāds pats fakts – ka jaunas valdības sastādīšanu nav labi uzticēt tam pašam politiskajam spēkam, kas Latviju dinamiski "notransformējis" teju pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Bet tie arī ir tikai krekli!

Sirdsapziņa tāda: pietiek vienam ierunāties pēc sirdsapziņas, varas pakalpiņu acīs – ak, kas par bezdievīgu, apvainojošu izlēcienu!