Vēl iz tautas mutes. «Cita sāpes mazas. Kam nesāp, tas neraud. Lielas sāpes aizvien staigā vienas pašas, un visas ielas viņām tukšas. Sitiens sāp ārpusē, ļauns vārds iekšpusē, tāpēc arī pēdējās sāpes dziedināmas allaž grūtāk.» Tas nav jaunums, tā notiek pastāvīgi un ne reti.
Notikumi šokē, apkārt mēms klusums
Mediji nav saudzīgi. Arī sabiedriskie mediji tādi paši, arī tie tiražē eksekūciju ainas. Varētu saprast, ja to darītu ar mērķi celt trauksmi, pieprasīt izmeklēšanas iznākumu, atgādināt, ziņot par vainas smagumu un soda taisnīgumu. Jau pirms pāris gadiem rakstīju, kā visi iespējamie sabiedriskie «gaņģi» tiražēja prātam neaptveramu sižetu, kurā labi trenēta jauniete metodiski – ar dūrēm un kāju spērieniem pa visām iespējamām vietām dauza mazu meitenīti – gluži bērnu! Vai esam sagaidījuši šīs ciniskās, cietsirdīgās uzbrucējas vārdu, acīs krītošā pārkāpuma tiesisko analīzi vai tiesas verdiktu?
Nekā tamlīdzīga! Jā, un tur bija nepieciešams arī tiesisks verdikts – tur notika uzbrukums mazgadīgam bērnam mūsu acu priekšā! Var aizmālēt acis, bet ne nozūmēt faktu no tik daudziem cilvēkiem, kas juta līdzi, kuriem sāpēja, kas bija gatavi aizstāvēt vājāko, bet kurus ignorē joprojām. Iespējams, pa pusei piemirstais gadījums izprovocēja jaunu – spērienu nupat! Ne mazāk cinisku spērienu pa mazas meitenītes seju, spērienu, ko apjūsmoja aculiecinieki, bet palīdzības, iejaukšanās vietā filmēja nelaimīgo bērnu un ņirgājās. Kāds no bērnu tiesību sargiem ir kaut iepīkstējies? Vietējie iedzīvotāji rezignēti un bailīgi ieminējās, ka tie jau zināmi bandīti… Kam zināmi? Arī policijai? Bet kur darbība, kur to pašu mediju ziņojumi, ka šajā lietā noskaidrots tas un tas? Tā vietā mēms klusums. Mēms klusums no Bērnu aizsardzības centra un citiem birokrātiskajiem bērnu sargiem, kas kā zivis plāta mutes atbildes vietā: kā tas varēja notikt, ka sociālās aprūpes iestādē bērnu varēja nobadināt līdz 28 kilogramiem svarā?
Sirsnības kvalitātes pilsoniskajās apcerēs
Visi it kā svin skolas sākumu, un visi ekrāni staro, cik katrs bērns jūtas laimīgs savā skolā. Bet visiem tā nav. Zinu kādu savu tuvu draugu bērnu, kam pirmais septembris esot sēru diena, jo tā ievadot ciešanu laiku. Zinu, cik daudz līdzekļu un pūļu ieguldījuši vecāki, lai palīdzētu bērnam pārvarēt bailes no milzu trokšņiem, drūzmas un mobingu pazemojumiem. Par to kāds ieminas? Nē, visi tēlo lielu laimi zinību laukos. Bet kā klājas laukos?
Kāda mamma raksta: «Lauki. Braucu garām pamestai mājai. Pērn tur dzīvoja ģimene. Divi puikas un meitenīte. Ģimene strādīga, latviešu lauku cilvēki, vienkārši ļaudis, internetā nesēž, alkoholu nelieto. Tagad mājiņa ir glīti aizslēgta, bet ģimene atrodas tālu. Vecāki vairāk nespēja pacietīgi panest, tostarp arī to, ka bērnus vajadzēja pārgurušus agri modināt, lai paspētu uz «labākās kvalitātes» skolu pārdesmit kilometru attālumā. Līdz lielajam ceļam vairāk nekā kilometrs cauri mežam – lietū vai sniegā, vai melnā tumsā. Vecāki ne vienmēr varēja pavadīt cauri mežam, toties mājās gaidīja satraukti un nervozi. «Labākas kvalitātes» skolu sludinātāji no Rīgas diez vai saviem bērniem vēlētu tik «augstas kvalitātes» skološanos gadiem no vietas. Bet Kārlis Šadurskis (JV) joprojām nav atvainojies par mutes brūķēšanu, ka mazās skolas kropļo bērnu nākotni! Tagad šī ģimene ir prom. Nezinu, kā viņiem klājas, ceru, ka labi. Katrā ziņā ar izglītības kvalitāti aizņemtā kabinetu planktona un vairākus tūkstošus eiro saņemošo politiķu galvās dzimušais sociālais eksperiments viņu dzīvē ir beidzies.» Un nu viens ZZS «kretīns» (jā, jā!) Krists Bergans Berķis izdomājis taupīšanu: «Būs jāslēdz ceļi, jānogriež elektrības vadi uz viensētām.»
Cilvēcībā netrūkst gaišu mirkļu. Aizkustina kāda ģimene, kas raksta par savu pieņemto ukraiņu puisīti. «Vēja spārniem ir paskrējuši 3,5 gadi, kopš viņus pirmo reizi satikām – noputējušus pelēkus un nerunīgus bīstamā brauciena caur Krieviju iespaidos, ar izmisumu acīs par tālāko eksistenci. Mazais, 3,5 gadus vecais puisēns, bija nobijies un raudulīgs. Tā sākās mūsu draudzība un viņu dzīve Latvijā. Tagad viss ir sakārtojies – ģimenei ir sava dzīvesvieta, darbs un mazais bērnudārza absolvents jau uzsāk skolas gaitas 1. klasē. Aleksis tagad ir mūsu ceturtais mazbērns, un mīlestības mums pietiek visiem.»
