Atmiņā epizode no pagājušā gadu simteņa septiņdesmito gadu mākslas filmas «Klāvs Mārtiņa dēls», kurā saskandalējušās divas strādnieces. Kad ierodas milicija, padrukns uzpleču nēsātājs abas nesamierināmās saved kopā un ierosina: «Izlīgstiet, zinu, abas esat labas!» Ances (tās pašas Ances no skumīgās «Ances dziesmas») mūža grauzēja nepiekrīt, sakot, ka vai tad ar tādu var sadzīvot… Lepnā Ance (Elza Radziņa) ar izmisumu acīs atcērt: «Dzīvot man vajag, nevis sadzīvot!»
Jāsaprot teksts, konteksts jeb kopsakars
Jāsaprot, par ko ir runa! Lai uztvertu teksta triviālo bezjēdzību, salīdzinot laiku priekšrocības, atliek iedomāties tālu senatni un šodienu: agrāk cilvēks nepazina uguni, tagad cep gaļu uz indukcijas plīts un šmorē modernā cepeškrāsnī. Bet arī tādi pretstati nedod neko, ja cilvēks nedomā. Reiz kādā sarunā par tematu, kad bija labāk, senai kolēģei atjokoju: «Atdod manus jaunības gadus, un es tev pateikšu, kad bija labāk!» Viņa sāka uzskaitīt finansiālās atšķirības, ko varēja nopirkt tad, tagad un tā tālāk, un tā tālāk… Jau pavērās mute, bet tikpat ātri aizvērās, kad gribēju paskaidrot, cik laimīgs biju, kad biju jauns, kad izveidojās ģimene, pasaulē nāca mūsu bērni, kā viņus mīlējām…
Kad bērni paaugās, kopā ar viņiem vasarās rāvāmies siena pļavās, biešu garajās vagās. Ar dēliņu, kuram īsākā kātā iesēju mazāku izkaptīti, cēlāmies pirms saullēkta, lai dotos izpļaut meliorācijas grāvjus, nopelnītu puikam skolai brīvpusdienas un lieku rubli, kas tolaik skaitījās laba nauda. Mēs bijām laimīgi. Tikām arī vienīgajā ceļojumā (uz Volgogradu), ko piešķīra vietējās kopsaimniecības arodbiedrība par manu režisora veikumu pašdarbības teātrī, kuru mākslinieciskajā ziņā toreiz atzina par labāko rajonā. Jā, iestājos arī vieglās automašīnas iegādes rindā, kura skolotājam tā arī nepienāca. Sūdzējāmies par sliktu dzīvi? Taču nē! Jo bijām laimīgi. Iebildīsiet, kā varējām būt laimīgi okupācijas gados? Taču nē, jūs esat gudri, un, ja dzīvojāt tajos pašos laikos, daudzi no jums arī bijāt laimīgi, jo bijāt arī jauni, mīlējāt savus bērnus, ģimeni. Tas bija laiks, kad sapni par brīvu Latviju baidījāmies stāstīt viens otram, kur nu vēl pa kluso šūdināt brīvvalsts karogus un vilkt torņos, kā to darījām jau 1988. gadā. Jā, arī toreiz biju laimīgs par katru jaunu brīvības elpu, kas bija draudu apdvesta, bet brīva...
Jūs esat gudri, jo saprotat, par ko ir runa un par ko nav. Runa nav par sabiedriskām iekārtām, politiku. Mēs zinājām no vecām grāmatām un senču atmiņām, ka mums bija sava valsts, kuru iekaroja ienaidnieks un represēja tūkstošiem cilvēku. Daudz zinājām un nezinājām. Daudz mūsu galvās sajauca laiks un laiku propaganda, bet arī dažādos gados bijām laimīgi.
Vārds paceļ, bet arī ievaino
Sen aiz kalniem jaunības dienas, bērni lieli un mazbērni arī, aug arī mazmazbērni. Ja šodien teiktu, ka nekad tik labi neesmu dzīvojis kā tagad, nebūtu arī melots. Bet ar šiem vārdiem nedrīkstu ievainot citu, kam nav ne mazākā iemesla priecāties par savu labklājību savā zemē, savā valstī. Pavisam nesen kāda mana bijusī audzēkne pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā. Kāpēc tā, atbildēja: «Es nevaru šeit izdzīvot, man ir bērni…»
Nesen kapu svētkos satikāmies ar daudziem bijušajiem skolēniem. Aizkustinoši: nāk klāt, apkampj, samīļo patiesi un skandina: skolotāj, skolotāj, skolotāj.. Jautājam, kā tev, meitiņ, dēliņ, tagad iet un kur tu dzīvo, strādā… Daudzas balsis atskan: Anglijā, Vācijā, Īrijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā… Droši vien kļūtu smieklīgs, ja teiktu viņiem, lai brauc mājās: nekad tik labi neesam dzīvojuši kā tagad. Jo kāpēc tad viņi aizbrauca? Daži jautā, kā mums tagad klājas? Atbildam, ka esam mājās.
Cits zemtekstu jūt, cits nejūt. Bet, ja valsts svētkos augsta amatpersona saka, ka nekad tik labi neesam dzīvojuši, tad ne viens vien trūkuma mākts cilvēkbērns pie sevis sērīgi un arī dusmīgi pārjautā: kuri mēs? Protams, kā uz problēmu paskatās. Ja zinām, ka kara nav, bada nav, zemestrīču nav, tad var droši teikt, ka dzīvojam labi. Bet tas nevar būt attaisnojums tam, ka daudzi tomēr nevar sacīt: «Nekad neesam tik labi dzīvojuši!»
