Otrdiena, 21.05.2024 14:15
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Sestdiena, 27. aprīlis, 2024 11:55

Neredzīga cilvēka baltais spieķis un viedie palīgi

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem
Neredzīga cilvēka baltais spieķis un viedie palīgi
Brilles ar dzelteniem stikliem noder vājredzīgajiem, jo krāsa dod kontrastainumu apkārtnei
Sestdiena, 27. aprīlis, 2024 11:55

Neredzīga cilvēka baltais spieķis un viedie palīgi

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem

Neredzīgam cilvēkam daudzas vienkāršas darbības, par kurām redzīgais pat īpaši neaizdomājas, nereti sagādā pamatīgas raizes un liek justies bezpalīdzīgam. It īpaši, ja redze vēlākos gados zaudēta un nav apgūtas un līdz ieradumam nopulētas tās lietas, kuras kopš dzimšanas neredzīgie iemācās ģimenē un izglītības iestādēs, tostarp arī Braila rakstu.

Līdz ar tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē – arī šiem cilvēkiem (tādu Latvijā ir ap 10 000) ir pieejamas dažādas ierīces, kas kaut nedaudz atvieglo ikdienu un padara to interesantāku. Latvijas Neredzīgo biedrības Tiflotehnikas nodaļā tās par nelielu samaksu var iegūt jebkurš, kuram ir ģimenes ārsta vai acu ārsta atzinums par vājredzību vai aklumu. 

Lielvārdietim Oļģertam Sietiņam jau ilgus gadus nācies sadzīvot ar redzes problēmām, arī operācija tikai uz kādu laiku tās samazināja, taču galu galā acu gaisma pazuda teju pavisam. Pēdējos divus gadus viņš samana vairs tikai gaismu un neskaidrus siluetus, un ir piešķirta pirmā invaliditātes grupa. Līdz ar to viņš ļoti novērtē palīglīdzekļu sniegto atbalstu. Izrādās, tādu viņam ir vesels klāsts, un, lai izrādītu un pastāstītu, kā tas viss darbojas, paiet pāris stundas. Taču vislielākais un nenovērtējamais atbalsts viņa nepavisam ne vieglajā ikdienā ir sieva Guna. 

Likteņa neparedzamie pagriezieni

Uzzinot viņu abu dzīves stāstu, kārtējo reizi nākas atzīt, ka tā Dieva kunga ceļi ir neizdibināmi. Oļģerta senči 19. gadsimta beigās no Popes Kurzemes pusē (viņš pats arī saglabājis izrunā kursenieku īsos a tādos vārdos kā jaskrien, jaiet, kā arī dažas citas savdabīgas formas) aizbrauca uz Krieviju – Baškīriju, jo, tāpat ka daudzi citi Latvijas laucinieki, vēlējās iegūt savā īpašumā zemi – un tur to varēja lētāk dabūt. Izveidoja saimniecību – izcirta mežu, nolīda līdumu, uzcēla māju, iesakņojās. Kad Latvija 1918. gadā ieguva neatkarību un latviešiem bija iespēja braukt atpakaļ uz dzimteni, daudzi to izmantoja, bet daļa palika – arī Oļģerta saime. Pārdzīvoja sadzīšanu kolhozos, 1937. gada «Lielo tīrīšanu», kad nācās atstāt iekopto zemes stūri un pārcelties uz dzīvi citur – ciematā, kura nosaukums ir gana dzirdēts – Arhlatviešu. Tur arī pārdzīvoja Otro pasaules karu. Atgriezās Oļģerts ar vecākiem Latvijā tikai 1971. gadā.

Tā kā skolā bija sācis iet Krievijā, tāpēc šeit turpināja mācības krievu plūsmā. Runājuši ģimenē latviski, tāpēc ar sarunvalodu nekad nav bijušas nekādas problēmas, bet radio un televizora teikto gan sākotnēji bija grūtāk uztvert. Oļģerts uzsver, ka paaudžu paaudzēs ģimene bija īsti latviska, tāpēc, par spīti pārkrievošanai, valodu nav zaudējuši. Tiesa, lietojuši daudzus 19. gadsimtā tik ierastos, no vācu valodas nākušos vārdi, kā ķisens (spilvens), gapele (dakšiņa), deķis (sega). Tas tāpēc, ka jaunie vārdi līdz turienei nenonāca. Atceroties arī, kā, Latvijā ieradies, cilājis klucīšus ar burtiem un brīnījies, kāpēc pie burta H uzzīmēts vertoļots (krievu valodā helikopters). 

Kad iepazinās ar Gunu, izrādījās, ka arī viņas vecāki bija no tā paša Arhlatviešu ciema, kur dzīvoja Oļģerta ģimene. Tikai viņi agrāk atgriezušies Latvijā un Guna dzimusi jau šeit. Vai nav brīnumi – kad Gunas vecāki 1972. gadā aizbrauca ciemos pie radiem uz Arhlatviešu ciemu, atklājās, ka viņi nopirkuši Sietiņiem piederējušo māju (bet tad jau neviens pat nenojauta, kā notikumi attīstīsies tālāk). Kad jau Oļģerts ar Gunu bija iepazinušies un ar nākamo vīratēvu skatījušies Gunas vecāku fotogrāfiju albumus, viņš pārsteigts iesaucies – bet tā taču ir mana māja! Oļģerts pasmaida, ka Guna par vēlu sākusi viņu meklēt, kad jau bija no turienes projām. 

Tā satecēja kopā divas dzimtas, kurām saknes bija gan Baškīrijā, gan Latvijā, un tai radās vēl jaunas atvases. Visa ģimene ir ļoti darbīgi – Oļģerts ilgus gadus ar mašīnām darbojies, Guna – ar augiem (jau agri pavasarī viņu teju ik dienu var satikt Lielvārdes stādu placī). Kamēr vien acu gaisma ļāva, Oļģerts brīvajos brīžos rosījās ap jahtu, kura nes sievas vārdu. Tas bija tāds nevis vaļas, bet sirdsprieks – burāt pa Daugavu kopā ar citiem entuziastiem. Nu gan jahta jau dažus gadus stāv krastā, bet nemiers vēl asinīs. Ja ne citādi, tad ir tur virtuāli – kad klausās audiogrāmatas par ūdeņiem, jahtām, burāšanu.  

Pārbaudījums – šķērsot ielu

Pirms sākas iepazīšanās ar ierīcēm, Oļģerts silti iesaka citiem šādas ligas piemeklētiem vai viņu tuviniekiem tās noteikti iegādāties. Starp citu, Gunai savulaik iekritis acīs raksts OVV, ko bija ievietojusi Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) Ogres nodaļa – proti, par iespēju saņemt konsultāciju attiecībā uz šādu ierīču iegādi. Tur gan teikuši, ka varēs nopirkt trīs lietas, taču, kad aizbraukuši uz LNB Tiflotehnikas nodaļu Strazdumuižā, noskaidrojās, ka var pirkt tik, cik vēlas. Par katru no tām (arī tām, kas maksā vairākus simtus eiro) bija jāsamaksā 7,11 eiro, pārējo summas daļu sedz valsts. 

Neredzīga cilvēka ļoti svarīgs atribūts ir baltais spieķis (kopš 1980. gada 15. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā Baltā spieķa diena). Oļģertam tas ir ar ritentiņu galā, jo tas palīdz vēl labāk apjaust vietu, kur atrodies, un noturēties uz ietves vai taciņas, ripinot ar to pa malu. Ir gan neredzīgie, kuri pa pazīstamu vidi pārvietojas, sasitot plaukstas vai sitot knipi – skaņa atbalsojas no vertikālām virsmām un ziņo, kur tās atrodas. Viņš tādu tehniku nelieto, bet, ejot pa telpām, ik pa brīdim apstājas un ieklausās, vai kāds netuvojas, lai neuzskrietu virsū. Laukā dzīvi vēl sarežģītāku par pārvietošanos un neuzskriešanu kam virsū padara tas, ka ielu krustojumos nezini, vai var droši iet pāri. Tikai Rīgā luksofori ir aprīkoti ar skaņu sistēmu, kas signalizē – tagad var droši šķērsot ielu.

Diemžēl – lai gan varētu domāt, ka sabiedrība ir labi informēta par balto spieķu nozīmi, realitātē tā nav. Reti kurš auto piebremzē, redzot ielas vai ceļa malā cilvēku ar horizontāli augstu paceltu spieķi, kā ir paredzēts satiksmes noteikumos, un dod ziņu satiksmes dalībniekiem, ka šim gājējam ir problēmas ar redzi un viņš vēlas šķērsot brauktuvi. Jaunākās mašīnas, tostarp elektroauto, ir tā uzkonstruētas, ka viedās sistēmas nobremzē tajā gadījumā, ja cilvēks ir uz brauktuves, ko nevar teikt par vecākajiem spēkratiem. Oļģerts atzīstas, ka labāk paļaujas uz savu dzirdi, lai noteiktu, vai un kas ir trokšņa avots, bet nepaļaujas, ka tiks ievērots.

Vaicāts par to, cik lielas iespējas ir iegādāties īpaši sagatavotu suni, viņš norāda, ka tas ir ļoti dārgs prieks. Atbilstošas šķirnes kucēna iegāde nav tas dārgākais, bet gan speciālā apmācība, kas izmaksā ap 25 000 eiro. Tāpēc tikai pāris desmitiem vājredzīgo un neredzīgo ir šāds četrkājains palīgs. 

Palielināmie un citas ierīces

Aicināts izrādīt savu saimniecību, Oļģerts kā pirmās uzliek brilles ar dzelteniem stikliem – tās noderēja tad, kad vēl redze bija, šī krāsa piedeva kontrastainumu apkārtnei. Tagad viņam tās vairāk kalpo kā dekoratīvs elements. Tāpat vājredzīgiem var noderēt monokulārs, kas stipri palielina bildi un ļauj izlasīt, piemēram, pieturā, autobusa atiešanas sarakstu. Arī palielināmais, kuru uzliek uz teksta, kam uz ekrāna var mainīt krāsas fonam un burtiem – katram cilvēkam ar redzes problēmām ir savs spektrs, kas labāk uztverams. Kad vēl varējis ko saredzēt, viņam ērtākais bija – uz melna fona balti burti. Guna piebilst, ka arī pati šad un tad to lieto, proti, pēc darba dārzā, kad ierauta rokā skabarga, to uz palielināmā var labāk saskatīt un izvilkt. 

Un tad vēl eiromonētu «maciņš», kur pēc vērtības katra monēta tiek ievietota savā sadaļā, tā ir ērtāk norēķināties, jo var tās sataustīt. Turklāt monētām robiņu raupjums un biežums ir atšķirīgi – Oļģerts izņem vienu, aptausta un saka – tai jābūt 50 centu monētai. Un ir arī! Banknotes savukārt atšķiras pēc izmēra – tās ir lielākas atkarībā no vērtības. (Latiem bija iestrādāti punktiņi pie cipariem, kas gan ar laiku nodila.) 

Un vēl vienkārša, bet ļoti parocīga ierīce. Ja sagribas iedzert kafiju vai tēju, bet baidies, ka pārliesi karsto ūdeni (var arī lietot auksta dzēriena pagatavošanai) pāri krūzītes malai un applaucēsies, lieti noder maza elektronizēta uzmaviņa ar trim metāla «ūsām» – kad sasniegts vajadzīgais līmenis, tā skaļi signalizē un vibrē. Signāls maina toni, ja ūdeni tiek turpināts liet un tas jau ir tuvu maliņai. Lielākiem traukiem ir ierīce ar garākiem taustekļiem.

Savukārt – ja grib zināt, cik silts vai auksts ir telpās, to var palīdzēt izdarīt gudrais termometrs. Lūk, tas teic, ka istabā ir plus 21. Izbāžot to pa logu laukā un paturot, tas noziņo arī āra temperatūru – plus 10. Tikpat izpalīdzīgs ir rokas vai galda pulkstenis, kas pasaka ne tikai to, cik ir precīzs laiks, bet arī datumu, gadu un nedēļas dienu. Taču ir arī taustāmie laikrāži, lai gan runājošie, Oļģertaprāt, ir daudz ērtāki.

Līdzīgi darbojas arī ķermeņa termometrs – ieslēdz, ieliec padusē, un pēc kāda laika tiek pateikts, cik tad uzkarsis esi. Un arī asinsspiediena, svara mērītājs (kam nepieciešams, ir arī glikometrs) ir aprīkots ar balss funkciju. Ir arī krāsu noteicējs.

Un kur tad vēl pildspalva ar balss funkciju nolasīšanai no speciālām uzlīmēm, kas ir izvietojamas uz dažādām lietām, piemēram, medikamentiem – var pievienot informāciju par to, kam tie paredzēti, kad beidzas derīguma termiņš, instrukciju. Var arī paņemt to līdzi uz aptieku, lai speciālists to ieraksta. Tikpat labi šos marķierus var uzlīmēt uz puķupodiem, ievārījuma burciņām utt. 

Robertiņš un viedtālrunis

Viens no vecākajiem un primitīvākajiem palīglīdzekļiem ir audioatskaņotājs, kuru var klausīties dažādos formātos – radio, CD, kasetes, ir USB, SD. Tam ir reljefas un krāsainas pogas ar cipariem. Diemžēl šai ierīcei iznācis nodarīt pāri – gadījies uzliet virsū zaptsūdeni. Nu Robertiņš, kā viņš iedēvēts, uzmetis lūpu un lāga negrib atsaukties uz aicinājumu pastrādāt. Jau krietni advancētāka ir ierīce Webbbox3, kam vajadzīgs savienojums ar internetu, – arī tā ļauj klausīties gan radio, gan raidierakstus dažādās valodās un par dažādiem tematiem, ir pieeja Neredzīgo bibliotēkai – var «lasīt» žurnālus, avīzes, grāmatas. «Teju visa pasaule ir tur satilpināta,» teic Guna. 

Cik grāmatu pa ziemu noklausījies? 35, atbild Oļģerts. Cik laiku paņem vienas biezākas grāmatas lasīšana? Tāda ar 800 lappusēm – aptuveni nedēļu, turklāt, kas ir ērti, – jebkurā brīdī vari apturēt lasīšanu, kad atkal ieslēgsi, stāstījums turpināsies no vietas, kur iepriekš beidzi. Svarīgi gan, kurš ir ierunājis un cik laba ir dikcija. Ir viens pazīstams latviešu aktieris, kurš tekstu ierunājis tik neizteiksmīgi un monotoni, ka netīkas nemaz klausīties, bet ir arī tādi, kuri lasa «daudzbalsīgi» un izteiksmīgi, un to, lūk, ir bauda klausīties. 

Taču vislielākais prieks Oļģertam ir par viedtelefonu. Kādreiz daudz izmantojis arī datoru, bet tagad to atlicis malā. Jaunajai programmai, kas būtu ļoti noderīga, vajadzīgs jauns dators, jo vecais to nespēj pavilkt. Arī programma ir krietni uzlabota – sākot jau ar robotizēto balsi, kas kļuvusi dzirdei patīkamāka, un arī izruna ir gramatiski precīzāka. Viedtālrunis ir visdārgākais aparāts – tā cena ir virs 700 eiro, valsts sedza 450 eiro. Taču tas tiešām atmaksājas, jo ietver sevī virkni funkciju. Visas darbības var veikt, vadot ar pirkstu pa ekrānu vai izmantojot podziņas, robotizēta balss (tā runā ļoti ātri, bet Oļģerts jau esot piešāvies uztvert teikto) komentē un palīdz saprast, kā rīkoties tālāk. Šo ierīci var izmantot ne tikai zvanīšanai, īsziņām, bet arī daudz kam citam. Var, piemēram, nobildēt ciemiņu, lūk, žurnālisti. Pēc kāda mirkļa atšifrējums fotogrāfijai skan šādi: «Tā ir sieviete, kurai ir pelēka jaka ar kapuci, izskatās, ka viņa smaida, sēž viņa uz brūna dīvāna, kam stūrī ir nolikta sarkana soma.» Tā nav tikai izklaide, šāda opcija var labi noderēt, ja esi izgājis laukā un apmulsis, jo nezini, kur atrodies. Nofotografē šo vietu, un tā var palīdzēt tikt skaidrībā. Oļģerts tic, ka varbūt kādu dienu viņš varēs uzkāpt uz savas jahtas un ierīces palīdzēs viņam atkal burāt – sajust vēju un viļņus Daugavā.