Vēsturiski tika uzskatīts, ka bērnu interese par noteiktām rotaļlietām ir tikai dabiska, bet ap 2000. gadu radās vesels virziens, kas to noliedza. Šī virziena pārstāvji uzskata, ka dzimuma normas ir iemācīti stereotipi, un apgalvo, ka piedzimst visi vienādi un tad tiek “iemācīti” būt par vīriešiem vai sievietēm (no šejienes arī dzimtes teorija), turklāt šīs “apmācības” sākoties jau agrā bērnībā, kad zēniem dod mašīnas, ar ko spēlēties, bet meitenēm lelles, par ko rūpēties. Lai pierādītu šo domu, tika radītas jaunas, dzimumneitrālas bērnu audzināšanas teorijas, bērnudārzi, kur visiem bērniem vajadzēja spēlēties ar vienādām rotaļlietām, un ģimenes, kurās bērniem “nepiešķīra” dzimumu, lai neriskētu iemācīt “patriarhālos stereotipus”, kas saistīti ar dzimumiem.
Tomēr par spīti visiem šiem mēģinājumiem novērojumi atkal un atkal apliecināja: neatkarīgi no audzināšanas zēni vairumā gadījumu spītīgi turpina izvēlēties rotaļlietas, kas atgādina priekšmetus (auto, pistoles), bet meitenes – cilvēkiem līdzīgās (lelles). Reizēm šīs atšķirības izpaudās pat komiskos veidos, proti, kādā eksperimentā zēniem iedeva lelles, ar ko spēlēties, bet viņi norāva tām galvu un izmantoja kā pistoles…
Nesen publicēts šīs jomas lielākais metapētījums skaidri parādīja, ka 50 gadu laikā bērnu interese par dzimumam tipiskām rotaļlietām nav mainījusies arī par spīti visām sabiedrības pārmaiņām. Tas liek domāt par labu citai teorijai, proti, ka cilvēki piedzimst ar noteiktu dzimumu, kurš jau no pašām pirmajām dienām ir dabiski piemērots atšķirīgu uzdevumu veikšanai: meitenes no dzīves pirmajām dienām vairāk ir orientētas uz cilvēkiem un attiecībām, tādēļ arī lelles (ir pētījumi, kas rāda, ka bēbju meitenes labāk atpazīst un vairāk interesējas par sejām nekā puikas), kamēr zēni ir orientēti uz nedzīviem objektiem – viņu smadzenēm interesantākas liekas mašīnas, pistoles, mehānismi un viss ar tiem saistītais (tas ir iemesls, kāpēc autisms daudz biežāk var skart zēnu smadzenes – tā ir objektu orientācija, kas sasniegusi ekstrēmu līmeni). Protams, kā it visā ar cilvēkiem, mēdz būt arī izņēmumi, dažādības, sajaukumi, taču kopumā dzimumu orientācija tagad ir pētnieciski izšķirta debate.
Kā viegli noprast, tā nav arī nekāda nejaušība, bet simtiem tūkstošu gadu ilgs evolūcijas process – cilvēku sabiedrība spēj tik veiksmīgi funkcionēt, jo mums ir ārkārtīgi smalka un dažāda specializācija. Gudrākie no dzīvniekiem, piemēram, delfīni, visi tomēr dara vienu un to pašu – peld, pīkst un mūs iepriecina –, kamēr cilvēki ir ārsti, inženieri, skolotāji, zinātnieki utt.
Visa šī sarežģītā specializēšanās sākas ar pašu agrāko un svarīgāko no tām – smadzeņu specializāciju vienā vai otrā virzienā. Tas nebūt nenozīmē, ka dzīvē mēs katrs nevaram darīt dažādas lietas vai ka visi zēni vai visas meitenes domātu vienādi. Absolūti nē! Bet vairums zēnu un meiteņu mācās, apgūst lietas un izzina pasauli atšķirīgi, tāpat kā dažādos veidos viņi ar to arī rotaļājas. Zinātniskie pētījumi tam ir pierādījums, kuru praktiskās izpausmes var novērot katrā klasē, skolā, sporta pulciņā un vēlāk arī darba kolektīvā. Mēs esam dažādi orientēti, un tas ir tikai pašsaprotami. Tikpat pašsaprotami būtu ņemt vērā šīs atšķirības klasēs, skolās un kolektīvos.
