Otrdiena, 25.06.2024 15:46
Maiga, Milija
Svētdiena, 25. jūnijs, 2023 09:50

No Jāņu pacilātām gaidām līdz smeldzīgām ardievām

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
No Jāņu pacilātām gaidām līdz smeldzīgām ardievām
Svētdiena, 25. jūnijs, 2023 09:50

No Jāņu pacilātām gaidām līdz smeldzīgām ardievām

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Prieks ir liela Dieva dāvana. Droši vien arī filozofijas kategorija, kas grūti padodas definīcijai: kad tas uzgavilē visā spēkā, tam ir dibināts, jau agrāk līdzīgi gatavots, izjusts, pārdzīvots un arī no jauna radīts pamats.

Tas prieks, kas dzimst no sevis

Iespējams, ka tajā gadskārtas gājuma ceļā, ko sauc par saulgriežiem, darbojas kāda īpaša Visuma starota enerģija, kas iedarbojas it kā nemanāmi, bet ar lielu spēku, kuras iespaidā gadu simteņu gaitā veidojušās tautiskas tradīcijas, novērojumi un ticējumi. Droši vien tā ir lielā summa, kuras saskaitāmie esam arī mēs ar savu prasmi, dažkārt arī neprasmi svinēt svētkus. Piedodiet, mīļie Jāņu bērni, ja man tā patīk, ja latvietis saka – priecājos, nevis gūstu pozitīvas emocijas!

Nekas nenotiek pats no sevis, viss prasa kaut kādu radīšanu, lološanu un kopā likšanu. Ja kāds jautātu, kad jāsāk gatavoties Jāņiem, atbildētu ar līgo dziesmas vārdiem – «Visu gadu dziesmas krāja, Jāņu dienu gaidīdami, līgo!». Viss plūst, viss mainās, un nevaram gaidīt, ka šodien būs kā senāk. Vēl aplamāk, ja sāktu vecišķi prātot, meklēt, cik jaunībā bija jaukāk nekā tagad. Tad neglābjami jānoliedz sevi. Jo maizīte vislabāk garšo bērnībā, spēka un prāta vairāk brieduma gados, atmiņu pīpe domīgāka vecumā, bet atmiņās saplūst laiki un laikmeti, turklāt tas, kā rādās šodien, bijis jau sen agrāk…

Manas bērnības līgo dienas Mazozolos iekrita Hruščova aizliegto Jāņu laikā. Jau pāris dienas pirms Zāļu dienas (23. jūnijā) ik pa laikam kaut kur tuvāk vai tālāk ieskanējās kāda līgo melodija. Klusos vakaros mežraga pratējs spēlēja veselas Jāņu dziesmu virtenes. Bērna sirds to uztvēra saasināti jūtīgi, kas sajaucās ar baltām gardīnēm logos, rūgstošā kvasa miestiņa aromātu ķēķī, plāceņu, pīrāgu un jasmīnu smaržu lielās istabas vāzēs.

Sukas tik un tā!

Ko dara bērni? Atdarina pieaugušos! Tālab atkārtojām pirms gada ielāgotos pāris meldiņus un vārdus, kurus, ja aptrūkās, iemanījāmies sacerēt uz vietas. Mūsu mājas un kaimiņu puiku kompānija bija raiba: lielāko tiesu tādi, kuru ausis muzikālā izglītība nebija īpaši skārusi: pārsvarā rāvām vaļā daudzbalsīgi: cik dziedātāju, tik balsu… Bet vienādiņ par savu vareno kori bijām lepni un sajūsmināti. Netrūka arī pa kuriozam.

Kā jau drosmīgi un romantiski puikas jau agrā pavasarī varenā ozolā sākām celt savu būdu. Nopietni! Ar grīdu, jumtu, sienām – kā kārtīgai mājai pieklājas. Pamatu balstiem noderēja divi resni milzu koka zari. Īsi pirms Jāņiem tā māja bija gatava – ar istabu un galdu vidū. Uz galda sagūla pašu krātais proviants – sašķaidītu meža zemeņu zapte, mājās čiepti pīrāgi, plāceņi un (kuš!) arī pa pudelei mājas vīna un krūze pašbrūvēta miestiņa. Kā lieliem cilvēkiem piedien, iemetām pa glāzei. Man kā muzikantam (spēlēju skolas pūtēju orķestrī) piekrita dziesmu repertuāra izdziedāšanas vadība: no tā gan mūsu kora muzikalitāte necēlās, drīzāk otrādi. Nez no kurienes uzradās indeve – runāt visiem reizē, bet ne trāpīt pareizajā meldiņā vai taktī. Pēkšņā decibelu virsotnē negaidīti draudīgs krakšķis, un ar visu svinību māju piezemējāmies miklajā jāņuzālē. Kad izbīlis pārskrēja, pustumsā ar šausmām skatāmies uz viena bēdubrāļa balto kreklu: no pleca līdz aprocei – asinis! Aplūkojuši tuvāk, atviegloti nopūtāmies – tā tikai tā pati sarkanā zemeņu zapte! Gājām gulēt? Jāņu naktī? Taču nē, jo rītā sukas tik un tā!

Bet, ja nopietni?

Iedomājieties, aizliegto Jāņu vakarā pa ceļa vidu brauc zirga pajūgs, ratos vesels jāņuzāļu vezums, aiz tā ap 100 līgotāju pulks. Nekādu svētku koncertu, inscenējumu nebija – tā bija neiestudēta tautiska luga. No mājas uz māju un pa druviņu celiņiem uz kulmināciju Ozolkalnā pie Dūdiņu Jāņa, visu Jāņu Jāņa. Pats Jānis spēlēja dūku, viņa brālis Aleksis vijoli, bet Jāņa dēls Uldis Zigurds Dūdiņš (slavenais kinooperators, piemēram, filmai "Dunduriņš", bijušais leģionārs) lepojās ar savu tēvu: "Viņam ir absolūtā dzirde, bet kas artu zemi? Tālab esam te visi – Ozolkalnā, līgo!" Še, kur pulcējās vīri skanīgām balsīm, pirmo reizi mūžā, saulei lecot, dzirdēju un klusiņām vilku līdzi "Dievs, svētī Latviju!". Te tev nu bija "aizliegtie Jāņi"! Kāds sakars ar smeldzi? Tā vienkārši smeldz dziļāk par skumjām. Jo "Brauc, Jānīti, nu ardievu, ar to puķu vezumiņ´!". Uz tām dienām atpakaļceļa vairs nav, un Eduards Veidenbaums dzejo par to pašu – "Bet atpakaļ doties jau vēli, kaut sirdij tik žēli, tik žēli". Nav arī nemaz tik skumji, jo:

"Gaidīsimi citu gadu,

Tevi atkal atnākami, līgo, līgo!"