Otrdiena, 18.06.2024 12:07
Alberts, Madis
Svētdiena, 25. septembris, 2022 09:05

No sirds par sevi un cilvēkiem Meņģelē

Ogres Vēstis Visiem
No sirds par sevi un cilvēkiem Meņģelē
Vija Kauliņa: "Arī es esmu ticīga: katoliete. Mīlu savu Dieva zemīti Latviju, Latgali, mīlu savu Meņģeli."
Svētdiena, 25. septembris, 2022 09:05

No sirds par sevi un cilvēkiem Meņģelē

Ogres Vēstis Visiem

Rīta agrums izkrāso rudeni spilgtiem kontrastiem. Nu netieku vaļā no sentimentālā daiļuma. Tas, kas vietējiem ļaudīm pierasts, ceļiniekam vesels brīnums. Kaunīgi sārti pīlādži mijas ar kļavu liesmām. Aderkašu kalnā baltais dievnams ieaicina burvīgajos laukos. Sudrabu Edžus, Dullā Daukas takas, skatu tornis.

Kā dabas iestudējumā traktors aiz sevis atstāj brūni spīdīgas arumu muguras, pļavā mielojas gotiņu pulks, rīta traucētājam neveltot ne mazāko uzmanību, vienīgi paslinkā astu pakrustošana uztverama kā sveiciens. Pāri Ogres upes tiltam, un Meņģele klāt. Tikšanās ar pagasta pārvaldes vadītāju VIJU KAULIŅU norunāta tikko: nevar būt, ka apkārtne saposta kā uz augstiem svētkiem par godu necilajam viesim! Par to un daudz ko citu saruna ar Viju. Esam pazīstami un nemākam jūsoties. Tērzējot iedegamies tik jauki, ka man, piemēram, sajūk, kurš te intervētājs, kurš intervējamais…

– Kāda tava ienākšana Meņģelē? Vai nav jau gadu jubileja?
– Vairs nav ienākšana, ir palikšana. Sanāk arī jubileja! Atceros to dienu – 1987. gada 3. augustu. Tātad tieši pirms 35 gadiem esmu meņģeliete, kas ieradusies no Rēzeknes. Dzīves pavērsieni liekas kāda cita kārtoti. Kam gan varētu būt vēl labāka humora izjūta par pašu Dievu? Varbūt tālab man iegadījās 1. aprīļa joks! Kopš 2022. gada 1. aprīļa esmu Ogres novada pašvaldības Meņģeles pagasta pārvaldes vadītāja. Bet pirms tam no 1991. gada 2. janvāra biju grāmatvede.


– Ar lielu pietāti izturos pret grāmatveža arodu. Man tas nešķiet amats, bet māksla – visu salikt pa plauktiem precīzos skaitļos, tam punktam uz to punktu pamatojoties. Vai tāda burta kalponība netraucē vadīt pagastu, jo vajag visiem?
– Gluži otrādi: tam likuma burtam apakšā ir gars. Tu nevari kļūt sausi matemātisks, jo tieši gudrai matemātikai ir lielākais svars. Man derdzas vārdi – naudu apgūt, iztērēt. Neviens īstens saimnieks nedomā, kā savu kapitālu notriekt. Patīk vārda «ieguldīt» jēga. Un ieguldīt tu vari gan tūkstošus, gan pēdējo centu. Taupība nedrīkst kļūt par sīkstulību. Ir jāizplāno precīzi, jāizgroza, jāpārgroza, jāizlieto racionāli: tā nav mana nauda, tas ir pagasta cilvēku kapitāls, un tieši par cilvēkiem man jādomā vispirms. Citādāk nemaz nevaru un nevēlos!


– Jūtu, ar kādu dedzību un pacilātību izrunā vārdu – cilvēks.
– Kā gan citam uz citu balstīties? Kad tiku iecelta šajā amatā, sapratu, cik esmu atkarīga no ļaudīm. Un vispār – ko varu iesākt, kam ķerties klāt, ja neesmu aprunājusies ar cilvēkiem? Pirmā uzstāšanās publikas priekšā man bija Lieldienās. Nekad neaizmirsīšu! Tiklīdz vēru vaļā muti, man neļāva pateikt ne vārda!


– Kā tā?
– …jo visi aplaudēja. Ko tas nozīmēja? Atzinību, uzticēšanos, pieņemšanu par savējo? Galvai cauri traucās jautājumu lērums un spietoja kā bites. Netaisījos kaisīt pelnus uz galvas: gadu gaitā kaut kā esmu sevi laikam apliecinājusi un saprotu, ko no manis prasa un prasīs, bet tādu pavērsienu nebiju gaidījusi. Ļaudis nāca klāt un drošināja, lai nebaidos, lai saucu palīgā, ja vajag. Tas bija saviļņojoši, bet ar saprotamām bažām, vai varēšu, spēšu, vai sapratīs mani un vai sapratīsimies visi vienā – lietas labā. Beigu beigās visam pāri klājās un klājas atbildība.


– Iebraucot Meņģelē, pārsteidz kārtība, sakoptība un pat mākslinieciska gaume…
– Atkal jāatgriežas pie cilvēkiem. Privātmāju daiļums ir pašu īpašnieku ziņā, un prieks, ka nav novārtā atstātu māju. Bet teritorijas lauvas tiesa patiesi ir mākslinieku rokās. Mums ir sava daiļdārzniece Velga Zeibote un pašiem savs Gatis! Par Gati Jankunu īpašs stāsts: viņš ir iniciatīvas vadīts un radošas izdomas cilvēks.


– Piemēram?
– Piemēram, viņš vienā jaukā brīdī un pēkšņi var paņemt tevi aiz rokas, aizvest uz sev vien zināmu skata punktu un ierosināt, redzi, tur tas verķis būtu pārvietojams uz turieni, bet tas spoks aizvācams prom pavisam! Nu, tas tā – piemēra dēļ – tik smalki nemaz nevar visu atcerēties.


– Mēdz teikt, ka dzimtenes mīlestība sākas ar rūpīgi izpļautu celiņu uz dzimtas kapiem…
– Tā ir smalka un filozofiska izpratne: bez cieņas pret pagātni nav nākotnes. Un arī bez cieņas pret vietu, kur tu dzīvo, nav nekā. No galvenās ielas redzama kapsēta un Meņģeles evaņģēliski luteriskā baznīca – vēstures liecinājums no 18.–19. gadu simteņu mijas. Kapi rūpīgi apkopti, bet par piemiņas vietas kopējo estētiku ļoti rūpējas Mirdza Jačino. Dievnama lietas Vitas Gžibovskas gādīgajās rokās. Arī es esmu ticīga: katoliete. Mīlu savu Dieva zemīti Latviju, Latgali, mīlu savu Meņģeli.


– Vide arī audzina?
– Bet kā gan citādi? Kur tīrs un sakopts, tur ne tikai apziņa, bet arī zemapziņa nostrādā – nemet zemē! Iegādājos velosipēdu, lai ātrāk varētu apbraukāt teritoriju un ielāgot, kur roka jāpieliek tūliņ, uzturot esošo, kur jārada kaut kas jauns. Nupat pie mums viesojās Lielvārdes seniori, un viņi brīnījās, ka Meņģele ir tāda! Patīkami. Man ļoti prasās pateikt paldies visam mūsu cilvēku pulkam, bet baidos saukt vārdā, jo noteikti kādu piemirsīšu… Bet, mīļie meņģelieši, saku vienā vārdā: paldies!


– Nācies dzirdēt par tevi labus vārdus ne vien no vietējiem, bet arī no novada vadības.
– Es mulstu… Varbūt nevajag?


– Nē, vajag! Novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis saka: «Mēs rūpīgi izvēlamies pārvalžu vadītājus. Paši redzam, uzklausām vietējos, kam redzams labāk. Vija Kauliņa ir īstajā vietā un laikā – to iestudēt nevar…»
– Paldies. Nemāku glaimot, bet arī man šajā lietā savs sakāmais. Ierodoties Ogres novada domē, nekad neesmu jutusi, ka man jānāk ar izstieptu roku vai pazemībā uzmestu kūkumu mugurā, varu savas likstas izklāstīt bez ceremonijām – gan Egilam Helmanim, gan Gintam Sīviņam, gan Pēterim Špakovskim, kā arī jebkuram citam domes speciālistam – Silvijai Velbergai, Intai Zirnītei, Nikolajam Sapožņikovam, vārdu sakot, jebkuram!


– Vēl, lūdzu, īsas atbildes uz īsiem jautājumiem! Piemēram, ko cilvēkos vērtē visaugstāk?
– Sirsnību, vienkāršību, atklātību, godīgumu, strādīgumu, punktualitāti, vārda turēšanu, paškritiku, spēju atzīt savas kļūdas…


– Savukārt ko nevari ciest?
– Liekulību, lišķību, pielīšanu, skaudību, tenkošanu, augstprātību, pārgudrību…


– Kā risināt strīdus, domstarpības?
– Jānomierinās! Stresā mēle skrien domai pa priekšu. Patīk cilvēki, ar kuriem var runāt, sarunāt, nesarunāt, bet var runāt atkal. Ja mēs pagriežam muguru otram, mēs to pagriežam arī sev.


– Kā ar humoru?
– Nu kā tad bez tā? Reizēm ar kolēģiem, draugiem izsmejamies līdz asarām. Humors ir liela Dieva dāvana, kas iespēj vairāk par sodiem un morāli. Pat karaļi par ākstiem neizvēlējās muļķus, bet dažkārt tādus, kas gudrāki par pašu karali…


– Mīļākā relaksācija dvēseles atveldzēšanai?
– Tautiskās dejas, laba mūzika, sēņošana vienatnē, mežs, klusums, dabas simfonija.


– Mīļākās puķes?
– Dārza mārtiņrozes.


– Mīļākais ēdiens?
– Lielās kartupeļu klimpas, kraukšķīgu gaļas krikumu mērcē…


– Ko novēli Latvijai, Meņģelei?
– Saules mūžu!


– Piebildīšu – tie, kas mūsu gaišo, mazo novadiņu sauc par tumšo galu, nomali, rūgti alojas: te dzīvo gaiši cilvēki, arī tu! Paldies par jauko sarunu!


Andris Upenieks,  Ogres Vēstis Visiem