Šos skolas bērna un liela cilvēkbērna dvēseles audzināšanas smalkumus mūža garumā vaļā vēris diriģents, Skolotājs, audzinātājs Jānis Sprancmanis. Nupat, nupat viņam svinējām 90 gadu jubileju. Sirds nepieļauj rakstīt vēsā, statistiskā manierē, uzskaitot viņa biogrāfiju, sasniegumus, titulus, mūzikas ceļa smagumus un vieglumus. Tas būtu monogrāfijas uzdevums, bet arī tā nespētu ielūkoties tajos Skolotāja sirds noslēpumos, kurus viņš uzticēt spējis vien klavierēm, mūzikai, diriģenta zizlim un klusumam.
Ne velti pieminu svecītes gaismu logā. Ja nestāstītu no personiski piedzīvotā, pārdzīvotā, diez vai kaut ko vairāk par Jāni Sprancmani pateiktu, kā tas jau ir pastāstīts. Svecīte logā ienāca prātā tālab, ka arī viņš, kā daudzi citi tā laika puikas, nāca no trūcīgas ģimenes, kur ļoti labi apzinājās dienišķās maizītes svētumu un garšu. Protams, nevar zīlēt, kā būtu bijis, bet diezgan droši varu teikt, ka pirmo blāvo svecīti uz mūziku manī iededzināja Jānis Sprancmanis – Skolotājs, klases audzinātājs, mūzikas pedagogs, kordiriģents un vairāku skolēnu dziesmu svētku virsdiriģents.
Soli pa solim – līdz melodijai, mūzikai
Manās Mazozolu «Jaunzemu» mājās nebija elektrības, nebija ne radio, ne televizora, ne patafona, ne kāda cita mūzikas atskaņotāja. Gaismai kalpoja petrolejas lampiņa vai tā pati vientuļā svecīte. Retu reizi paskatījāmies televīziju, paklausījāmies radio pie kaimiņiem, bet mūzikas ziņā nekāda interese neradās, gluži otrādi, gaidot solīto filmu, reizēm nācās ilgi klausīties kaut kādas simfonijas, kas šķita garas, garlaicīgas un pagalam nemuzikālas. Bet dzīvā mūzika, kā toreiz mēdza teikt, sirdi no krūtīm laukā vilka smeldzīgi. Piemēram, kaimiņu «Ozolkalnā», kas atradās tikai kādus 300 metrus no mūsmājām, regulāri pulcējās Dūdiņu dzimta. Dūdiņu Jānis spēlēja dūku (tā viņš sauca akordeonu), prata arī cītaru trinkšķināt, Jāņa brālis Aleksis spēlēja vijoli, mūzikas skolu beigušais mans tēvs Ojārs bija izveicīgs vijolnieks, kas pēc kara no vācu gūstekņiem – mūziķiem – pamanījās iemantot vai pārrakstīt notis iz populāriem operu, šlāgermūzikas gabaliem. Samēģināja un dažu labu vakaru sarīkoja tādu brīvdabas balli, ka tie 300 metri nebija nekāds šķērslis, lai mūzikas iespaidā bērna sirds burtiski gurtu no laimes.
Tādi vakari pagāja ātri, un ilgi nevarēju aizmigt. Skolā dziedāšanu mācīja vecais Aleksandrs Vīksne, kas dīdīja mūs arī taktēt un dziedāt, pats padziedāja līdzi, balsi tik mākslinieciski tricinādams, ka tikai pie sevis (bijība bija pret visiem skolotājiem) tādu stilu raksturoju kodolīgi – «āzis»… Vēlāk mūziku mācīja jauniņā Ausma Markava, taču korī dziedāt nebiju piedabūjams, jo nodrillētā «nepratīsi izmakšķerēt zivi – divi» jau sen bija līdz kaklam…
Mūzikas dvēseliskajā varā
Mūzika savā «gūstā» jau pirmajos dzīves gados bija iepinusi neatņemami. Kāds kaimiņš pamales klusos vakaros spēlēja mežragu tik jūtīgi, ka brīžam apraudājos. Bet dažreiz tā pati Dūdiņu dzimta sarīkoja veselu kora koncertu, brīnījos, kā viņi dzied četrbalsīgi, nenobrīnīties, kā viņiem nekas nenojuka un harmonijas bija tīras un skanīgas. Kā Dieva brīnums pēkšņi atnāca necerētais. Kad sāku iet 7. klasē, mūsu Mazozolu skolā mūziku sāka mācīt jaunais skolotās no Ērgļu vidusskolas – Jānis Sprancmanis. Kopsaimniecības direktors Jānis Kalniņš bija atsaucīgs, un jaunais kultūras nams iegādājās pūšamos instrumentus. Skolotājs pie klavierēm dedzīgajiem censoņiem pārbaudīja dzirdi, paskatījās uz muti, lūpām un paziņoja: tu spēlēsi baritonu. Biju drusciņ vīlies, jo visi cerējās uz trompeti, ko klases biedrs Dainis jau prata spēlēt. Skolotājs drošināja: būs labi, nenožēlosi – baritons ir viens no solo instrumentiem, tu jutīsi, cik eleganti tas skan…
Pirmais mēģinājums notika pavisam drīz: uz nošu papīra lēnām zīmējām baisus ķeburus, kas pēc notīm sāka izskatīties tikai krietni vēlāk. Jau pirmajā mēģinājumā iepūtām «trubās», skolotājs ierīkoja pareizo «anzaci», un šausmīgā rūkoņa lēnām tapa par mūziku. Pirmais skaņdarbs, kuru apguvām dažos mēģinājumos, bija Jāņa Ivanova valsis no kinofilmas «Zvejnieka dēls». Tur pamata solo gabals ir rakstīts baritonam. Iekšā gruzdēja, kvēloja: eu, es taču būšu muzikants! Mājās daudz trenējos, šad tad vakaros uzdrošinājos iziet laukā un uzspēlēt: saprotams, ka centos no visas sirds, lai skanētu labāk… «Kalna Ozoliņos» dzīvoja mana autoritāte Edgars Dreimanis – vīrs ar brīvvalsts augtāko izglītību un absolūto muzikālo dzirdi. Viņš bija pastāstījis kaimiņam, ka tam Andrītim esot itin tīrs, precīzs un maigs tonis un melodiju arī «palaidnis gatavais» prot locīt sirdij tīkami… O, jūs nevarat iedomāties, kā tas mani cēla spārnos! Nākamajā ziemā mūs, trīs dūšīgākos pūtējus, Sprancmanis reizi nedēļā aicināja uz mēģinājumiem Ērgļos, kur trenējās vidusskolas lielais sastāvs. Bijām kā spārnos! Tas manu izvēli – pēc pamatskolas beigšanas mācīties Ērgļos – nostiprināja galīgi. Bet ne tas vien! Ērgļu vidusskolā bija labi, talantīgi, stingri skolotāji ar unikālo skolas direktori Nelliju Ziediņu dedzīgā un lietpratīgā vadībā… Mīļais lasītāj, savu lasāmgabalu «Direktore» publicēšu tuvākajā laikā: tas ir pagarš stāsts, bet, zinot redakcijas labvēlību, gan jau kaut kā ietilpināsim vienā numurā… Un vēl viens svarīgs fakts – 1965. gada septembrī iestājos Ērgļu vidusskolas 9.a klasē, kurai liktenīgā kārtā par klases audzinātāju kļuva Jānis Sprancmanis!
Jau ieminējos, ka visa pateikšanai vajadzīga monogrāfija. Varētu pajautāt, ko tu te raksti par kaimiņu novada Sprancmani? Nē, mīļā sirds, viņš ir arī mūsu Ogres novada leģenda, viņš ir visas Latvijas slavenība, kurai par Triju Zvaigžņu ordeni (2018. gadā) daudz vairāk piestāv tūkstošiem viņa audzēkņu apbrīna, cieņa un mīlestība! Arī Mazozolu pagasts joprojām saviļņots par pagājušā gadu simteņa sešdesmito gadu Mazozolu kori, kas bija Ogres rajona koru uzvarētājs, arī skolas pūtēju orķestris dažu gadu laikā izauga par cienījamu skolas mūzikas kolektīvu. Arī Madlienas kultūras nams, arī tā laika kultūras nama direktore Pārsla Jēkabsone atceras Jāņa devumu kora mākslā un kuriozus arī: dažu labu reizi mazais «uaziks» slidenajā atkalā apmetās pretējā virzienā, un diriģentam nācās pārnakšņot pie sava izaudzinātā vecā «baritona»… Jā, baritona sakarā, nevar nepieminēt faktu, ka 1967. gada skolēnu dziesmu svētkos Ērgļu vidusskolas pūtēju orķestris Sprancmaņa vadībā izcīnīja pirmo vietu republikā un šo panākumu vēlreiz atkārtoja 1972. gada skolēnu dziesmu svētkos. Jānis kādu laiku bija arī Rīgas 6. vidusskolas mūzikas pedagogs. Lai neaizmirstam, ka Jānis Sprancmanis 30 gadu bija vīru kora «Gaiziņš» izveidotājs un diriģents, ka arī Ērgļu kori ar pārtraukumiem vadījis 30 gadu, ka vairākus gadus bijis Cēsu Mūzikas skolas direktors, ilgi nostrādāja toreizējā Izglītības ministrijā, kad skolu nozaru vadītājus izvēlējās no izglītības lietpratējiem, Skolotājs joprojām ar labu vārdu piemin toreizējo ministru Aldoni Buili, kas, Atmodai sākoties, stingri nostājās brīvas Latvijas cīnītāju pusē.
Apsveikumi, cildinājumi, pateicības
Īstajā Skolotāja dzimšanas dienā – 11. augustā – viņu sirsnīgi sveica Ērgļu saieta nama ļaudis. «Braku» muzeja vadītāja Zinta Saulīte raksta: «Diena iesākās savu tuvo cilvēku lokā, kad kopīgi visi devās uz Likteņdārzu, lai apraudzītu pirms desmit gadiem stādīto lapegli, kuru 2015. gadā uzdāvināja jauktais koris «Ērgļi» un vīru koris «Gaiziņš». Vakarā notika Jāņa Sprancmaņa godināšana Ērgļu saieta namā. To vadīja saieta nama vadītāja Sandra Avotiņa. Ērgļu Mākslas un mūzikas skolas orķestra skanējuma pavadīts, zālē ienāca pats jubilārs. Emocionālo brīdi bagātināja sirsnīga, dvēseliska un ar mīlestību piepildīta deja «Visi ziedi izziedēja», ko izpildīja Dace Pētersone un Jānis Jurkāns, tā ievijot Līgo tēmu un dziesmas nozīmi katra latvieša dzīvē. Lai uzzinātu Jāņa Sprancmaņa dzīvesgājumu un nenovērtējamo ieguldījumu latviešu kora mūzikas attīstībā, lielais paldies apvienībai «Mana Filmu Studija» un īpaši Antrai Dičai-Milnei. Ar cieņu un labiem vārdiem Jāni Sprancmani sveica Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības, kultūras un sociālajos jautājumos Zigrīds Gora un deputāts Artūrs Grandāns, kura dzīvē arī ir bijusi liela nozīme Jānim Sprancmanim. Jubilāru sveica kādreizējā Madonas rajona Kultūras nodaļas vadītāja Palmira Brice. (..)
Ērgļu apvienības pārvaldes vadītāja Elita Ūdre atcerējās jubilāru kā lielisku skolotāju un diriģentu, un tagad, kad satiek viņu nākam pa Ērgļu ielām, tā vien gribas iztaisnot muguru un mierīgi aprunāties. Mīļus vārdus Jānim Sprancmanim veltīja saieta nama vadītāja Sandra Avotiņa. Savs sveiciens izskanēja no jauktā kora «Ērgļi», kuru Sprancmanis ir vadījis vairāk nekā 25 gadus. Īpaša saistība jubilāram ar Brāļu Jurjānu muzeju «Meņģeļi», kura pamatekspozīcijas sākums saistīts ar Jāni Sprancmani. Un kur tad vēl skaistie un vērienīgie koru saieti! Sirsnīgus vārdus diriģentam veltīja kādreizējās «Meņģeļu» muzeja vadītājas – Inese Mailīte un Ieva Vilnīte. Muzeja «Braki» stāsts ir aizsācies jau 1959. gadā, kad Jāņa Sprancmaņa vadītais Ērgļu koris dziedāja muzeja atklāšanā, un tālāk ved ceļš uz kopīgo Ērgļu novada muzikālās vēstures izpēti, kas noslēdzās ar muzeja vadītājas Zintas Saulītes un skolotājas Mārītes Breikšas sakārtoto grāmatu «Ērgļu novads skan» (2018). (..)
Jānis Sprancmanis ir stāvējis pie vīru kora «Gaiziņš» šūpuļa un to vadījis 30 gadu, tāpēc īpašais muzikālais sveiciens bija no vīriem, vairāki no viņiem vēl dziedājuši jubilāra vadīšanas laikā. Daudz mīļu vārdu, atmiņu, laba vēlējumu izskanēja šajā vakarā, jo garajā mūžā daudz piedzīvots, paveikts un izdarīts. Paldies Pētera Leiboma vadītajam orķestrim, kurš tik daudz spēlēja un svinīgajā pasākumā radīja skaistu un pacilājošu noskaņu.»
Balzams dvēselei
Pateicoties mūsu klases darbīgajām un uzņēmīgajām meitenēm, sava audzinātāja Jāņa Sprancmaņa sveikšanu izdomājām krietni pirms oficiālās dienas, bet tikšanās datums, saskaņojot ar jubilāru, iekrita pāris dienas vēlāk. Sanāca nedaudz uzspiest savu (audzēkņu) gribu: norunājām tikai dienu un laiku, pārējais mūsu ziņā – ar zemtekstu, lai Skolotājam nav ne par ko jādomā, kur nu vēl jārūpējas. Noteiktajā laikā izcēlām viņu no sava dzīvokļa un aizvedām uz svinību vietu: jauku mājas kafejnīcu, kur zem lielajiem saules širmjiem gaidīja mūsu Marutas un viņas bērnu saklātais galds. Mājīgi. Fonā skan maiga, klusināta mūzika, kas pacilā garastāvokli, bet neuzbāžas un netraucē sarunām. Vajadzētu aprakstīt, kā bija, bet nesanāks: kamols kaklā. Sirsnīgi apkampieni, ziedi, ziedi, un dvēsele vaļā…
Paši neesam vēl «sēņu vecīši», bet audzinātājs stalts un skaists kā agrāk. Viņam goda vieta galda galā. Jā, arī garda maltīte, sarunas, smiekli, bet pāri visam Viņš – Skolotājs. Visus 60 gadus kopš 9. klases mūs kopā turējis: neviens neatminas, ka kādu būtu aizmirsis sveikt dzimšanas, vārda dienā, visu gaitām līdzi sekojis. Skolotājs, rokas salicis uz galda malas, runā klusināti, runā, ne mirkli nespēdams kļūt vienaldzīgs, ne mirkli nevairīdamies no atmiņām, pārdzīvojumiem. Lūdz mums pastāstīt par sevi, bet ko tur daudz stāstīt, mēs taču neesam galvenie… Veselu dzīvi sapurinošais balzams dvēselei. Piedod, mīļais Skolotāj, ka tik ilgi bija jāgaida uz mūsu atzīšanos mīlestībā! Paldies, mīļie klases biedri!
