Taisni gada beigas atrodas zem kopdarbības zvaigznes. Par sacīto nav ko brīnīties, ja ievērosim, ka Prezidents Dr. K. Ulmanis ar dzelžainu neatlaidību sasniedz vienreiz spraustos mērķus un ka viņa sirds allaž bijusi mazo ļaužu un plašo masu pusē. Latviešu tautai nebija vēl līdz šim bijis iespējas plašākos apmēros tikt pie turības, latviešu kapitāls ir pa lielākai daļai zemnieku un mazo taupītāju sīkkapitāls. Ko katrs nevar panākt saviem sīkiem spēkiem, to daudzi spēj sasniegt vienībā — tāda ir bijusi Dr. K. U l m a ņ a pārliecība jau no tiem gadiem, kad viņš sāka kursos audzināt uz pašdarbību un kopdarbību pirmos piensaimniekus.

Un pēc Latvijas valsts nodibināšanas, smagajā lauksaimnieciskās krīzes laikmetā Prezidents rakstīja grāmatu par to, kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību, šeit viņš izteicās: «Ja vispārīgi kopdarbība ir izrādījusēs par spēcīgāko līdzekli saimnieciski nostiprināt lauksaimniecību un lauksaimniecības krīze vismazāk jūtama tur, kur visplašāk attīstīta kopdarbība, kad jo sevišķi liela tās nozīme ir attiecībā uz mazākām saimniecībām.»

1937. gada 4. augustā, jaundibinātās centrālās organizācijas «Turība» kopsapulcē, kad Prezidents bija jau tautu izvedis uz vadonības ceļa, viņš teica: «Es gribu, lai visas iedzīvotāju grupas varētu vienlīdzīgāki piedalīties saimnieciskos pasākumos un baudītu saimnieciskās darbības augļus... Ar likumu tagad noteikts, ka kopdarbību sabiedrību uzdevumā ietilpst biedru audzināšana, apvienošana pašdarbībā, pašpalīdzībā un pašpārvaldīšanā, lai ar savu biedru pavarda, mājas, sētas un uzņēmuma uzturēšanu un nostiprināšanu radītu drošus dzīves pamatus ģimenei un dzimtai. Ar kopdarbību tiek veicināts ne tikvien tīri saimnieciskais, bet kopdarbība izstaro savus labumus arī uz garīgo dzīvi un palīdz saimnieciski nostiprināties un palikt stiprākiem raksturos, nākt pie citiem dzīves uzskatiem un uz dzīvi skatīties daudz labāk un pozitīvāk.» Mūsu tautas vadonis jau sen taisni tādēļ ir piegriezis lielo vērību kopdarbībai, ka latvieši ir tieši ražotāji un patērētāji, bet salīdzinot mazā mērā starpnieki.

Kad Dr. Kārlis Ulmanis nodibināja autoritāro iekārtu un stājās pie plašo masu labklājības pacelšanas, tad viņš atrada, ka latviešu saimnieciskās varas nostiprināšanai vajadzīgs kapitāls, kas nebija atrodams privātā tirgū, šo kapitālu tad atlika mobilizēt divos ceļos: valsts ieguldījumu un kopdarbības. Bet privāto krājaizdevu sabiedrību prestižs bija satricināts to agrāko vadītāju nesaimnieciskās rīcības dēļ. Tad nu valsts nāca palīgā un atjaunoja zaudēto uzticību kredītiestādēm, pārorganizējot bankas, garantējot jaunos noguldījumus un pa daļai atmaksājot noguldītājiem agrākos zaudējumus. 

1937. gada 4. augustā, jaundibinātās centrālās organizācijas «Turība» kopsapulcē, kad Prezidents bija jau tautu izvedis uz vadonības ceļa, viņš norādīja uz kopdarbības dižajiem uzdevumiem, raksturodams tās lomu plašo masu pievilkšanā saimnieciskai darbībai un personības un pozitīvu dzīves uzskatu izveidošanā. Visiem zināmas arī tās lielās pārvērtības rūpniecībā un tirdzniecībā, ko ienesa valsts vai Latvijas Kredītbankas piedalīšanās dažādos saimnieciskos uzņēmumos, atveseļojot panīkušās nozares, panākot veselīgu cenu līmeni un satriecot spekulatīvo sindikātu varu. Bet valdībai, kā to Vadonis vairākkārt uzsvēris, nav nolūka palikt par rūpnieku vai tirgotāju, jo tai ir citi uzdevumi. Valdība negrib vest «valsts sociālisma» politiku, tā negrib pelnīt no starpniecības, bet nodot šo peļņu plašām pilsoņu aprindām. Tāpēc visur, «kur vien apstākļi ir tik tāļu sagatavoti, valdība atiet atpakaļ no līdzdalības uzņēmumos un sūta savā vietā privāto kooperāciju.

Tā Latvijai ir izredzes kļūt par vienu no ievērojamākām kopdarbības valstīm pasaulē (..)». 

Mūsu bagātība — labība, lopi, derīgie izrakteņi tikai tagad spēs plašākos tautas slāņus turīgus darīt, kad to izmantošana ir nostādīta uz kopdarbības ceļa, par ko mums jāpateicas lielajam ideālistam un nemaldīgajam saimnieciskās dzīves praktiķim un kārtotājam Dr. K. U l m a n i m. 

O. L i e p i ņ š.