Ar to savu dzīvi padarām bagātāku un vispārējo pavasara rosību vēl zaļoksnāku. Mūsu Vadonis aicina, neapkust un neatslābt aktivitātē, bet allaž ievērot, ka esam sabiedrībai parādā nepārtrauktu darbu un centību. Tas mums arī jāpatur vērā, ģimenes institūtu nostiprinot un gādājot par veselīgu principu iesakņošanos tuvākajos un tālākajos tautas locekļos. Kas ir ģimene? Ģimene ir cilvēku kopdzīves mazākā šūniņa, vienība, no kuras izaug cilvēce — plašumā — un no kurienes tā arī ieaug nākotnē un vēsturē. Ģimene ir dzīvības radītāja. Tā ir arī lielākā audzinātāja.
Apzinīgākais skolotājs, ja tas ir svešs, nevar tik labi savu pienākumu izpildīt, kā tēvs un māte, kuru rīcībā līdzi runā asiņu balss, instinkts. Līdz ar savu mīlestību tie nodod bērniem arī dzīves gudrību, viņu apgarotās sejās raudzīdamies, bērns neapzināti iztēlo sev cilvēka ideālu, viņu maigajos vārdos klausīdamies, tas iemīļo un izprot jauko latviešu valodu. Bet lai ģimene tiešām labi pildītu savu uzdevumu, tad tai jābūt priekšzīmīgai. Augošajam bērnam jāredz savā apkārtnē cilvēcīga laipnība, pienākuma apziņa, čaklums un godīgums. Kur starp laulātiem valda nesaskaņas vai kur viņi sīkos ikdienas pārpratumus nemāk apslēpt bērna acīm un nokārtot tā, ka tie jauno dvēseli neievaino, tur nav veselīgas atmosfairas, tur jaunā dvēsele tiek bojāta, kropļota, viņa zaudē cieņu pret vecākiem un pārāk agri iepazīstas ar pasaules sāpēm. Netrūkst arī tādu ģimeņu, kur paši bērni dabū izbaudīt uz savas ādas mātes nevīžību un tēva bargumu.
Tiem tad pilnīgi pazūd saulainā bērnība, tie pielīdzināmi bāriņiem. Kā neviena cilvēku sabiedrība nav bez sliktiem izņēmumiem dažādās nozarēs, tā viņa nav arī bez necienīgiem tēviem un mātēm. Bet, pieaugot vispārējai kultūrai, jācerē, ka šādu izņēmumu skaits arvien mazināsies. Ir vajadzīgs, lai kā vīrs, tā sieva pareizi izprot arī savu tiesisko stāvokli un savus pienākumus ģimenē. Senāk sieviete mēdza žēloties par savu apspiešanu un jutās mazvērtīga, kas nenāca par labu ne meiteņu, ne zēnu audzināšanai. Prezidenta Kārļa Ulmaņa civillikums ir nojaucis visus veco laiku žogus un aizmetis projām gadusimteņos apsūbējušas, novecojušas tiesību paliekas. Tagad sieva ģimenē vairs nav vīra pastāvīgā aizbilstamā, vīra «diktatūra» ģimenē nepastāv un viņam priekšrocības piešķirtas tikai tur, kur bērnu intereses to prasa.
Modernos laikos liela nozīme mantai kā attiecību nodibinātājai — un šinī ziņā mūsu civillikums paredz vislielākās iespējas ne tikai sievas, bet arī bērnu mantas atsevišķai pārvaldībai. Vīrs un sieva pie mums, pēc Latvijas Universitātes civiltiesību profesora V. Sinaiska zīmīgā raksturojuma, ir kā divu personu kollēģija, kurā vīrs priekšsēdētājs. Beidzot vēl jāatzīmē valsts lielā gādība par ģimenes ziedēšanu, par bērniem. Ar ģimenes piemaksām veicināta ģimeņu izplešanās un zarošanās, ar atpūtas iespējām pilsētas bērniem laukos paralizēts pilsētas kaitīgais iespaids uz tautas dzīvo spēku, ar pabalstiem trūcīgām ģimenēm un speciālo tautas labklājības ministrijas iestāžu darbu izpildīts sabiedriskās taisnības princips un dota visiem pārliecība, ka valstij nav vienaldzīgs ne vismazākais pilsonis, ka katru dzīvību tā uzskata kā tautas bagātību, ka valsts, šī lielģimene, grib atvietot ģimenes gādību tādiem, kam tās trūkst.
«Ne māte viena pati, nedz arī tēvs viens pats nespēj dot bērniem to garīgo stiprumu, kas viņiem nepieciešams. Tikai tur, kur bērns no vienas puses jutīs mātes maigo, mīlestības pilno roku un no otras puses tēva stipro atbalstu un padomu, tur varēs tas droši uz priekšu tikt, izkopt tās spējas, kas viņā mīt, un gatavoties savas dzīves pienākuma pildīšanai. Ne materiālās vērtības ir bērniem jāmanto no vecākiem, bet gan veselība, izglītība, rakstura stingrība, prasme dzīvē kādu darbu veikt, kādu uzdevumu pildīt — tā ir tā lielākā bagātība, ko viņi var vēlēties, ko viņi var no vecākiem saņemt.» šajos vārdos L. Druva «Mūsu Mājas Viesī» ļoti zīmīgi saņem kopā ģimenes galveno vērtību un uzdevumu raksturojumu.
O. L i e p i ņ š.
