Reizēm skaistās lietas piedzimst acumirklī, kā brīnumsvecīte, kas no it kā pelēka zariņa pārvēršas liesmojošā spilgtā bērnu priekā. Bet reizēm skaistās lietas it kā atsperas uz to, kas pirms tam bijis, piedzīvots, radīts. Šajos Ziemassvētkos piedzīvots daudz skaistā. Ticu, ka kādiem bija jāpiepūlas, jo apkārtējais dabas pelēkums kā sega nomāca pat pieaugušajos apslēpto, bet tomēr esošo prieka dzirksti. Es savu prieka dzirksti dabūju ārā. Un esmu pilna apņēmības to noturēt. Vismaz līdz pavasara pirmajai saulei.
Mans šī gada prieks sākumā atspērās skolas semestra noslēgumā. Tas atnāca ātri, un pagāja ātri, liekas vienā elpas vilcienā. Prieks par bērnu panākumiem, kas tika gūti izturībā un apņēmībā nepadoties. Kā ierasts, mums vecākiem noslēguma semestra nedēļa pagāja vakaros sēžot skatītāju rindās - vai nu skolas vai Mūzikas skolas un citos ārpusskolas svētku atskaites pasākumos. Tautas dejas, sitaminstrumentu, klavieru un vairāki sirsnīgi klases pasākumi, kuros priecājos gan par savu bērnu dalību, gan satiktajiem citiem vecākiem. Ar kādiem tā arī sanāk - reizi gadā satiec un aprunājies. Un ar to pietiek.
Īpaši priecīga biju, kad jau laikus ieraudzīju, ka 19. decembris ir piektdiena. Tas nozīmēja, ka semestris tajā datumā noslēgsies un varēsim mierpilni un pārdomāti tuvoties saviem Ziemassvētkiem. ĪSTAJIEM. Prātā man palicis kāds svētku laikā saņemtais sirsnīgais apsveikums - piedzīvot un būt īstajos, ne izdomātajos Ziemassvētkos. Un tiešām, reizēm mēs izdomājam sev tik daudz pienākumus, ilgas un sagādājam pat liekas nodarbes, ka rezultātā sajūta tiešām ir, ka sāc svinēt nevis savus, bet kāda cita izdomātus svētkus. Tajos savus noteikumus tad diktē veikalu atlaides, "obligāti vajag" saraksti un citas pārmērības. Visbiežāk no tām tu paliec saguris un pat dusmīgs. Atkal sapratu, ka man īstie svētki slēpjas ne jau dāvanās, bet kopā būšanā un laikā ar saviem vistuvākajiem. Mums šogad izdevās, un esmu par to priecīga. Ar bērniem šajos Ziemassvētkos nesteidzīgi lasījām Lūkas evaņģēlija Kristus dzimšanas stāstu. Mani Ziemassvētki ir un paliek par Kristus piedzimšanu. Un no tā prieka, kas raisās no šī stāsta, arī atnāk mana īstā svētku sajūta. Tad arī gribas dot otram, jo saproti, ka pats esi saņēmis daudz.
Šodien jau gribas teikt, ka Ziemassvētki ir pagājuši. Tie ir nosvinēti. Prieks, ka svētku centrālā vēsts par Kristus dzimšanu nepazūd līdz ar datumiem, tā nostiprinās mūsos, ja vien mēs pagriežamies tai pretī un vēlamies par to dzirdēt arī citos dzīves notikumos. Interesanti, ka zinātāji zina teikt, ka patiesībā ne jau mūsu 24. decembra vakars ir laiks, kad piedzima Jēzus Kristus, bet Viņa pasaulē nākšanas laiks ir...vasaras vidū. Līdz ar to mēs patiešām šajos svētkos varam svinēt līksmu kopā būšanu, prieku dot otram un iemeslu, lai sanāktu kopā ģimene. Ja esi patiesi ticīgais, tad, protams, ne jau datumiem pieķeries, bet vēstij, kas atklāta Rakstos, un tos lietderīgi paturēt sirdī nemainīgi no mainīgajiem datumiem.
Šodien, kad daudzie pasaules notikumi un prognozes spēj atnes izbailes, der pārlasīt Lūkas evaņģēlija 2. nodaļu. Tur kāds pants vēsta šādi: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs."
