"Lai kā mēs to gribētu noliegt, mūsu cilvēciskā pieredze tomēr tiek veidota un ietekmēta samērā šaurā cilvēku lokā. Man tā ir ģimene, draudze un kolēģi. Šajā “burbulī” es dzīvoju un iegūstu arī priekšstatu par cilvēku reakcijām uz vienu vai otru situāciju.

Tāpēc man ļoti bieži ir pārsteidzoši atklājumi, intervējot iedzīvotājus un veicot aptaujas par ļoti dažādiem jautājumiem, kas skar gan mūsu pagastu, gan valsts dzīvi. Ir viens universāls secinājums, ko esmu izdarījusi – cilvēki ir tik dažādi!

Un šī gada Ziemassvētku lielais pārsteigums bija kādas sirmas kundzes atbilde, kad vaicāju viņai, kā viņa svinēs svētkus. Atbilde it kā nekāda īpašā – kopā ar ģimeni un bērniem. Un viņa saviem bērniem novēlēja Dieva palīdzību un klātbūtni. Vēl viņa piebilda: “Dievs ir tik labs!”

Kad vaicāju viņai, cik bērnu ir viņas ģimenē, viņas atbilde sākās ar to, ka divi ir miruši, un tālāk viņa piebilda, ka ar visiem pārējiem šogad būšot kopā.

Tāda, lūk, atbilde un tāda dzīve! Un es paliku ar kaunu sirdī – par visām tām reizēm, kad esmu sūdzējusies un gaudusies par nebūšanām, neizdošanos un neveiksmēm. Šajā man nepazīstamās sievietes atbildē bija kaut kas daudz dziļāks un viedāks, par ko vēl ilgi nāksies domāt, lai to līdz galam saprastu – arī šajā Ziemassvētku laikā, kad dzirdam vēsti par Dieva Dēlu, kurš ir sūtīts pasaulē, lai ne tikai piedzimtu, bet arī nomirtu par mums."(Eva Lūse)