Ikuru dzimis Japānā un studējis fotožurnālistiku Misūri universitātē ASV. Beidzamos 20 gadus daudz ceļojis un strādājis pie personīgiem projektiem ārpus Japānas – Austrumeiropā un Centrālāzijas valstīs, tostarp Ukrainā, Kazahstānā, Kirgīzijā, Rumānijā. Kādu laiku viņš aizvadījis, kā pats dēvē, rezidencēs arī Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Moldovā, Rumānijā, Serbijā, Turcijā un Francijā, kur veidojis dokumentāli pētnieciskus projektus, kas vienlaikus bija arī kā iespēja radoši izpausties.

Mākslinieks un ukraiņu–japāņu valodas tulks

Ikuru bijušas vairākas personīgās fotogrāfiju un laikmetīgās mākslas izstādes, tostarp Francijā. Viņš piedalījies arī mākslas biennālēs Berlīnē, Itālijā un citviet.

Ikuru zina japāņu, angļu, ukraiņu, krievu un franču valodu, kuru turpina apgūt, un nedaudz arī rumāņu valodu. Mākslinieks smaida, ka, vēl līdz vēlam rudenim dzīvojot Latvijā, Ogres novadā, iespējams, varētu kaut nedaudz apgūt arī latviešu valodu, jo vairāk tāpēc, ka Latvijā viņš ir atkārtoti un, iespējams, tā nebūs pēdējā reize.

Rezidences laikā Baltijas valstīs Ikuru izstrādājis mākslas projektu par Baltijas jūru – veidoja uz foto bāzes papīra kolāžu sēriju, izmantojot tradicionālo japāņu Chigiri-etehniku.

Laikā, kad viņš iepriekšējo reizi aptuveni mēnesi bija Rīgā, Ikuru iepazinās ar Ogres Vēstures un mākslas muzeja vadītājas vietnieci attīstības un plānošanas darbā Elīnu Cērpu, kura ierosināja apmeklēt Ogres novadu. Mākslinieks stāsta, ka tobrīd, ņemot vērā Krievijas iebrukumu Ukrainā, vairāk vēlējies pievērsties Ukrainai un sniegt savu atbalstu, strādājot par ukraiņu–japāņu valodas tulku, un mākslu, ja tā var teikt, nedaudz novirzīt malā, bet tomēr sapratis, ka tā viņam ir ļoti tuva, atkal sācis nodoties mākslai un vienojies par ierašanos Ogrē. Turklāt mākslu ar tulka darbu iespējams apvienot, ik pa laikam, kad tas nepieciešams, izbraucot uz Ukrainu. Ikuru atzīst, ka viņu nebiedē tas, ka šajā valstī plosās karš – savulaik vēlējies kļūt par kara žurnālistu, tomēr no šīs ideja atteicies, jo, kā uzskata, mūsdienās jebkurš var fotografēt un šādu fotogrāfu ir daudz. Protams, reģionos, kur notiek aktīva karadarbība, ir nedroši, bet, apmeklējot Ukrainu, viņš lielākoties uzturas Kijivā, kur ir salīdzinoši drošāk. Ikuru atzīst, ka šajā ukraiņu cīņā par savu valsti viņš vēlas būt vismaz kaut kā noderīgs, kaut vai ar savām ukraiņu un japāņu valodas zināšanām.

Ciemojoties "Stiebriņos", Ikuru ar prieku piedalījās arī Ogres novada literāro kopu sadarbības un pieredzes apmaiņas tematiskajā pasākumā jeb ballītē "80. pakaļ skrien".

Japānis viesojas novada pagastos

"Es viennozīmīgi nosodu Krievijas agresiju Ukrainā un, ierodoties Ogrē, biju patīkami pārsteigts – pirmais, ko pamanīju, bija liels plakāts ceļa malā Ukrainas karoga krāsās ar uzrakstu "Slava Ukrainai". Ļoti cienu šādu attieksmi, jo zinu, cik ukraiņiem ir svarīgs arī morāls atbalsts. Ne visās valstīs tā ir," saka Ikuru, piebilstot, ka, viesojoties Ogres novadā, jūtas lieliski. Laikā, kad citviet pasaulē notiek baisas lietas, šeit ir kā miera oāzē – skaisti, klusi, mierīgi. Ogre ir zaļa, sakopta, ar parkiem, bērnu rotaļlaukumiņiem, labu infrastruktūru. Ikuru atzīst, ka viņam ļoti patīk arī Latvijas klimats, viņa skatījumā te nav karsti. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un nav arī valodas barjeras – jaunieši zina angļu valodu, vecāka gadagājuma cilvēki – krievu.

Viesi no Japānas ļoti interesē Latvijas daba, vēsture un senās fotogrāfijas. Viens no pagastiem, kur viņš jau paviesojies, ir Meņģele. Ciemojoties "Stiebriņos" un "Rozes mājā", Ikuru iepazinās ar stāstiem par māla veidošanu un cepli "Aleksandrs", kā arī ar "Stiebriņu" mājas un dzimtas vēsturi. Par ļoti bagātu izziņas vietu Ikuru atzina kapus, kur guva daudz fotomateriāla. Ceļojums pa Meņģeli bija dažādu emociju un piedzīvojumu bagāts: dižozols pie Edgara Kalnriekstiņa, ļoti vērtīgā iepazīšanās ar vietējo novadpētniecības muzeju, senatnīgās baznīcas apmeklējums, viesošanās "Iņķēnu-Billīšu" mājās ar retumu manteļskursteni, bet nobeigumā – Ogres novada literāro kopu sadarbības un pieredzes apmaiņas tematiskais pasākums jeb dalība ballītē "80. pakaļ skrien", kurā viesim bija interesanti piedzīvot 80. gadu atmosfēru ar atbilstošiem tērpiem, mūziku, spēlēm un maltīti.

Ikuru Kuvajima vēlas atbraukt uz Meņģeles pagastu vēlreiz, jo, pat būdams šeit divas dienas, nepaspēja pa īstam apskatīt un iemūžināt fotoattēlos visu, ko atrada par unikālu un interesantu esam.

Izlasot eposu "Lāčplēsis", japānis jau paguvis paviesoties arī Lielvārdē un aizbraucis uz Ikšķili palūkoties uz Sv. Meinarda salu ar senāko mūra baznīcu, kas viņu ieintriģējusi. Iespējams, viņš varētu arī paviesoties Madlienas, Suntažu vai Birzgales pusē.

Rezidences laikā Baltijas valstīs Ikuru izstrādājis mākslas projektu par Baltijas jūru – japāņu stila kolāžu sēriju "Liepāja, Lietuva".

Izstādes koncepcija vēl top

Gaidāmajai izstādei materiāli krājas, un viss ir procesā. Kā jau iepriekš minēts, pētnieciski projekti būtībā ir Ikuru specialitāte, un viņš atzīst, ka Ogres novadā vēl ir daudz pētāmā. Japāņu viesis turpina tikties ar Ogres un pagastu iedzīvotājiem, lasa par apkārtni, fotografē, apkopo informāciju, tostarp pēta arhīva materiālus, uzklausa leģendas par vietām Ogres novadā, Ogres upi un Daugavu.

Būtībā atrašanās Latvijā un Ogres novadā ir turpinājums Ikuru pētījumiem par reģioniem – iegūtā informācija sniedz kopējo ainu, sapratni par reģionu, vēsturi, Austrumeiropu kopumā, un, kā atzīst Ikuru, šis pētnieciskais darbs nenoliedzami vienmēr ir ļoti saistošs. Jautāts, vai, tik ilgus gadus apceļojot aizvien jaunas valstis, viņš neskumst pēc dzimtenes, Ikuru stāsta, ka Japānā joprojām dzīvo vecāki, ar kuriem viņš sazvanās pāris reižu mēnesī, bet apciemot tuviniekus sanāk tikai reizi divos trijos gados, un šobrīd viņam ar to pietiek, jo vēl jau ir tik daudz, ko pētīt un izpētīt. Reizēm nedaudz ierobežo vien tas, ka Ikuru nepārtraukti Eiropā nedrīkst dzīvot ilgāk par sešiem mēnešiem, tāpēc, iespējams, noslēdzoties projektam Ogrē, viņa ceļš tālāk vedīs uz Gruziju, bet varbūt viņš aizbrauks apciemot vecākus. Ikuru pieļauj, ka nākotnē viņš varētu atkal atgriezties Latvijā, kur jūtas brīvi un viegli.

"Ceru, ka izstādē redzēsiet ko tādu, ko, dzīvojot uz vietas, varbūt neesat pamanījuši. Tās ir arī dažādas leģendas, ar kurām strādāju. Vēl neesmu līdz galam izstrādājis galīgo koncepciju, ko darīt ar savākto materiālu, bet vēlos vairāk pievērsties novada upēm – Ogrei un Daugavai, paraugoties uz tām no sava skatu punkta," nākotnes plānos dalās Ikuru, rudens pusē aicinot ikvienu apmeklēt viņa izstādi Ogres Vēstures un mākslas muzejā.

"Repatriatsiya", 2019. gads – daļa no izstādes par Gulagu Sibīrijā.