«Skroderdienas Silmačos» ir Blaumaņa luga, kas pirmo reizi izrādīta 1902. gadā un kļuvusi par Latvijas teātros populārāko un visvairāk iestudēto skatuves darbu. Sevi cienošam latvietim, krietnam jāņubērnam, Jāņu dvēseles pazinējam luga teju no galvas zināma, ar to sacensties varētu vienīgi «Jāņu obligātā filma» – «Limuzīns Jāņu nakts krāsā».
Daiļrunība, smiekli un nopietnība
Teātra mājaslapā sevišķi daiļrunīgs, tēlainībā asprātīgs ieraksts:
«Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» ir latviešu teātra fenomens – luga, ko katros Jāņos latvieši labprāt skatījušies un skatās, smejas līdz asarām un dzied līdzi Blaumaņa sirsnīgajām kuplejām. «Skroderdienās» kopā saplūst daudzas svarīgas komponentes – Līgo svētku nozīme, Blaumaņa iekodētais latviskums gan tēlos, gan attiecībās un kopā būšana, ko var pielīdzināt sadziedāšanās fenomenam, kad visi esam vienā ritmā un elpā.
Režisora Jāņa Kaijaka veidotā «Skroderdienu Silmačos» skatuves versija pirmizrādi piedzīvoja 2010. gadā un ir kļuvusi par vienu no pieprasītākajiem Blaumaņa lugas iestudējumiem, kas ik gadu Jāņu laikā tiek spēlēts uz dažādām Latvijas brīvdabas skatuvēm. Ogres teātris režisora Jāņa Kaijaka veidotajā brīvdabas skatuves versijā skatītājiem piedāvā sekot līdzi tik iemīļotajām un tik pazīstamajām «Silmaču» saimes ļaužu attiecībām – krāsns sprāgs, sirdis lūzīs, taču beigu beigās visi īstie pāri «dabūsies».
Kā katru gadu, vasaras saulgriežu laikā Ogres teātris dosies tūrē ar brīvdabas iestudējumu SKRODERDIENAS SILMAČOS! Šogad izrādi jau bija iespējams noskatīties 13. jūnijā pulksten 19.00 Taurupes brīvdabas estrādē (ieeja bez maksas!), būs 20. jūnijā 19.00 Jersikas pilskalnā (biļetes «Biļešu paradīzē»), 21. jūnijā pulksten 19.00 Skrīveros, Andreja Upīša memoriālās mājas dārzā (biļetes «Biļešu paradīzē» un Skrīveru Kultūras centrā).» Skaisti, vilinoši!
Sižeta līniju spriedzē
Rūdolfs Blaumanis savu lugu veidojis kā sadzīves skatus, sižetisko līniju daudzveidību, notikumu sazarotību raksturo gan pārgalvīga jautrība, gan smalki niansēts humors, gan liriska smeldze. Silmaču māju saimniece Antonija pēc vīra nāves gatavojas otrreiz doties laulībā, viņas izredzētais ir priekšstrādnieks Aleksis. Lai viss noritētu godam, uz Silmačiem ir uzaicināts skroderis un šuvēja. Ar nepacietību gaidāmie saulgriežu svētki – Jāņi – rada īpašu noskaņu māju ikdienas ritmam. Darbi savijas kopā ar tautas daili. Notikumi sasienas krāšņos un grūti šķetināmos mezglos gan tāpēc, ka Aleksis nav līdz galam pārliecināts par savām jūtām, gan tādēļ, ka Silmačos ierodas ceļojoši ebreju tirgotāji, kuri arī iesaistīti sirdslietu kārtošanā, gan jaunu cilvēku dzīvespriecīgo ēverģēlību iespaidā. Satrauc un īpašu pacilātību, spriedzi uzjunda Jāņu vakara tuvošanās. Blaumanis radījis jūtīgu, sarežģītu un mākslinieciski trauksmainu norišu kopainu. Katrai situācijai ir sava īpaša vieta lugas struktūrā, sižeta ceļos un sānceļos. Tēlu pārdzīvojumi savstarpēji savijas un atbalsojas citā līdz pat fināla ainai, kad visi pārpratumi noskaidrojas un Silmaču ļaudis ir beidzot gatavi svinēt kāzas, kurās sava loma Elīnai un Aleksim, Antonijai un Dūdaram, Zārai un Joskem…
Tēli, iztēle un humors
Lugā daudz kolorītu tēlu, daudz humora un vienkāršu, labdabīgu joku. Nedaudz no teorijas, kuru, kā izrādās, vai nu mākslinieki (viņi ir mākslinieki!) no literatūras zinībām apguvuši, vai sava talanta iespaidā ielāgojuši paši no sevis vai no režisora, kas ir humors. Tā sakot, par jokiem bez jokiem! Humors nav patvarīgi taisāms, citādi tas ir surogāts. Jebkura speciāla, samākslota jokdarība atņem komiskajam (humoram, ironijai) tā saturā objektīvi eksistējošo spēku. Humors ir neizdevies, ja tas jāskaidro un jārāda vietas, kur smieties. Tādas filmas, kurās pēc katras ākstības fonā laiž smieklus, nav izturamas... Komiskais pats savā dabā nav nedz jocīgs, nedz smieklīgs, bet pati nopietnība, kas tikai tāpēc kļūst smieklīga, ka ir pati nopietnība.... Katram humoram sava objektīvā (vēsturiskā) izcelšanās, attiecīgi, tāds smieklu kopums kaut kad un kaut kur jau ir bijis, bet jaunā situācija parauj garšīgu smieklu, kas saistīta ar iztēli... Bet iztēloties tu nevari to, kas nav bijis… Komiskais bieži nepadodas analīzei: te uzplaiksna brāzmaini, te noplok, kā nebijis. Neviens nesaprot, kāpēc nevar apturēt smieklus situācijā (piemēram, bērēs), kur smieties ir nepiedienīgi. Visbeidzot. Nav nekā muļķīgāka, kā uzskatīt, ka humoram var pieiet atviegloti – kā sanāks, tā būs labi… Ogres teātra ļaudis ar komiskā smagumu un vieglumu galā tiek spīdoši!
«Lomās: Antonija – Astra Kolberga, Aleksis – Ernests Greizis, Dūdars – Guntars Arājs, Kārlēns – Mārcis Broks, Rūdis – Mārtiņš Apsītis, Elīna – Katrīna Anna Andersone vai Linda Lūsa, Pindaks – Edijs Čibels vai Juris Gasparovičs, Pindacīša – Daiga Krūmiņa, Ieviņa – Ramona Rubene vai Katrīna Anna Andersone, Pičuks – Juris Jurāns, Auce – Madara Juška-Grundberga, Joske – Kristians Rinalds Ģērmanis, Zāra – Annija Karīna Norberte, Ābrams – Andris Peismalietis, Tomulīša – Inta Bērziņa vai Inese Pivare, Bebene – Lauma Straume vai Sarmīte Krauze, Tonīte – Rūta Anna Freimane u. c.»
Īpašai lugai īpaša vieta
Šķiet, ka tautiskās lugas uzvedumam īpaši pielāgota Taurupes pagasta brīvdabas estrāde: liekas, ka skatuviskais izkārtojums teju identisks un pārvests no Ērgļu Blaumaņa Brakiem… Skatītāju vietām kalna slīpums kā īsti piemērots kārtīga amfiteātra lomai, turklāt ar labu akustiku. Pirmo reizi «Skroderdienu» maratonā startē skaņu, gaismu operators Agris Dzedons. Gaismas lieliski papildina vakara saule, kas ik pa brīdim te spīguļo, te ēnojas spilgti, kontrastaini un teiksmaini. Vakara idille. Brīvdabas izrādē apskaņošana atvieglo dzirdi un spilgtina smalkākās jūtas, kur pat čukstam, nopūtai sava neatsverama nozīme. Katrs skatuves mākslinieks apgādāts ar mazu mikrofoniņu pie vaiga, bet skaņa, balss tīra, dziļa un plaša no jebkuras skatuves vietiņas, stūrīša. Tradicionālos 3 zvanus pirms lugas sākuma gaumīgi aizstāj maiga melodija no vecās labās Rūda un Kārlēna dziesmiņas – «Cik bēdīgi tie vecāki, kas bērnus audzina…». Te gribētos, lai lasītājs sevi un mani arī saprot: Silmaču pagalms jāņuzālēm, meijām izpušķots, bet, kad «Skroderdienu» mūzikas starpā iesmeldzas Jāņu dziesmu motīvi vijoles smalkumā, uz ko nav spējīga pat naktsvijole, sāļas asaras aizmiglo skatuvi… Esmu mēģinājis apjaust, kāpēc tā notiek, bet izskaidrojums cik naivs, tik patiess – tas ir dvēseles DNS, kas iestādīts sirdī jau agrā, agrā bērnībā un tur palicis uz mūžu. Iestādīts uz mūžu arī man, vīram, par kādiem jauni ļaudis tagad saka – nu, tāds cienījama vecuma cilvēks... Jau. Izmantojot situāciju, gribas atzīties, ka mana mīļākā Jāņu melodija ir «Gaidi, gaidi, māmuliņa, līgo līgo, Nu nāk tavi Jāņu bērni, līgo…». Tā arī skan no turienes – no dvēseles DNS.
Spīdoši nostrādāta luga!
Allaž esam brīnījušies, kā Jānis Kaijaks un visa viņa radošā komanda to dabū gatavu? Ko dabū gatavu? «Skroderdienas» esam skatījuši daudzreiz. Ir, ar ko salīdzināt. Lugu ir uzveduši lielie teātri uz lielām skatuvēm, ar lieliem un slaveniem aktieriem, bet Ogres teātris mūsu acīs ir tapis par tādu, kam tie «lielie» daudzviet nevar ūdeni pienest. Humors ir smalks, dabisks, bez balagāniem, kur pēriena efekta nolūkā – priekšplānā izceļ paceltus brunčus, lai acīs kristu iztamborētās apakšbikses, humoru aizstāj ar brangu bolīšanos un primitīvām mēles izkāršanām, trauslu erotiku ar rupjām divdomībām… Ilgi domājām, svērām, vai var, vai drīkst kādu noniecināt. Nē, jo nebija, par ko. Spilgts piemērs tam, ka nav svarīgāko un mazsvarīgāko tēlu. Viss kā dzīvē, kur savas jūtas mēdzam arī slēpt. Ogres «Skroderdienu» tekstos, zemtekstos šī slēpšana tik smalka, ka skatītājs var pamanīt, dažkārt tikai nojaust.
Visi dialogi līdz augstai ticamībai noslīpēti. Tomulīšas, Pindacīšas, Bebenes ansamblis darbojās saskanīgi, šerpi, bet gaumīgi! Dramatiski. Elīna ar Aleksi staigā viens otram garām kā saluši, bet savas jūtas neuzkrītoši valdot. Elīna izmisīgi, nesekmīgi sauc, lai Aleksis nedzer: «Nedzer, nedzer, nu nedzer, mīļo Aleks!» Mīļo!? Un pasaule apklust, apstājas laiks, sastingst… Mīļo!? Zemteksti. Runa par vestes izgriezumu? Nē, tie ir attiecību skaidrošanas mēģinājumi, kādu lugā nav mazums. Atzīstos, ka nav gadījies redzēt tik simpātiskus – Ābramu, Zāru un Joski. Jūs domājat, ka uzvarēja Elīna, Aleksis, Antonija, Zāra, Joske? Nē, tas bija Dūdars, kas izglāba Silmačus no svētku izbojāšanas un atvēra acis trim burvīgiem pāriem – Elīnai un Aleksim, Zārai un Joskem! Galu galu arī pats sev un Antonijai. Saviļņojošs fināls. Bet pirms tam bija jūtīga Jāņu ielīgošana, iedancošana, kur lielajam pulkam piebiedrojās Mazozolu dejotāji no mīlīgās «Līčupītes» Inas Šīrones vadībā. Kad Mazozolu līgotāji tautas tērpos kāpa no kalna lejā, visa izrāde pieskaņojās viņiem, un viņi pieskaņojās lielajai tautas lugai, kur dziesmas, deju tūres gāja cita caur citu. Īsts Jāņu vakars. Otrā dienā pacilāts zvanu meitai Gunai. Viņa: «Laimīgie! Jūs savu Jāņu līksmi un smeldzi jau izdzīvojāt. Jāņu vakarā gaidiet savās mājiņās, dārzā – kas zina, arī pie jums nāks jāņubērni – kā senāk, kā īstos Jāņos!»
Svētīgā ūdens svētība
Pirms tam bija ūdens slaucīšana, novākšana no pielijušās skatuves dēļiem un kāju slīdēšana izrādē, kurā visi valguma raisītie defekti pārtapa efektos. Varbūt kādam līdzēja buršanās «pret rītiem, pret vakariem, pret tukšajiem ziemeļiem», bet vakara noslēguma ūdens procedūras bija saviļņojošas un svētīgas. Režisora Jāņa Kaijaka jubilāru godināšana bija ne vien vajadzīga, bet arī gauži nepieciešama, jo katram pelnītās saules apspīdētajam tika pa varenam tradicionālā ūdens šļācienam! Lielais teātra Jānis un novada dižgars runā pie mikrofona, visi viņā klausās kā «evaņģēlijā». Viss kaut kad sākas. Pirmo reizi «Skroderdienu» ansamblī iejutušās divas meitenes no Ogres Teātra studijas – Alīse Jansone, Katrīna Priede. Pirmie soļi arī Tonītei – Rūtai Annai Freimanei. Līksms sveiciens ar atgriešanos (pēc studijām Kultūras akadēmijā) Mārcim Brokam – Kārlēna lomas atveidotājam! Sveiciens Joskes lomas izdzīvotājam Kristianam Rinaldam Ģērmanim. Foto meistarei, teātra direktorei Ievai Rodiņai savu bilžu nolūkā zagos garām tramīgi: ka neizbojāju kādu kadru. Paldies Ievai!
Katras sezonas noslēgumā Ogres teātrim ir tradīcija sveikt aktierus, kas ir nospēlējuši visvairāk izrāžu teātra repertuārā. Sveikt strādīgākos! Laureāti – Margarita Lutere (15 izrādes!). Gada nodarbinātākā aktrise arī Katrīna Anna Ozoliņa (15 izrādes), Ernests Greizis (27 izrādes!)! Dāvanas strādīgākajiem aktieriem sarūpējis teātra uzticamais sponsors – metālapstrādes uzņēmums «LS Steel!». Pateicības par atbalstu šī vakara izrādes veidošanā! Ogres novada pašvaldībai! Ogres novada Kultūras un tūrisma pārvaldei. Taurupes Tautas nama vadītājai Annai Mažuikai. Deju kolektīvam «Līčupīte», vadītājai Inai Šīronei! Nu? Kā tad tur bija? «Lai iedzeram un svinam šai svētku vakarā, pēc Jāņiem skaidri zināms – būs sukas šā vai tā!» Paldies Ogres teātrim par svētku līksmi un nepakļāvīgajām smeldzes asarām! Paldies par vaļā atvērtiem vārtiem uz mīļoto vasariņu!
