Tā jau nu liks, un tā jau nu lasīs! Bet vismaz cilvēciska valoda, kur bērnus nesauc par izglītojamajiem un novazātais motivēt aizstāts ar latvisko – mudināt. Tas, ka lielas cerības liktas uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno programmu Restarts lasīšanai, lielu optimismu nevieš. Neviena programma nevar aizstāt to, kam jāsākas bērna šūpulī. Kam gan nav nācies pavērot? Ja bērniņš neguļ un mēs ar viņu runājam, stāstām kaut ko un stāstām, kā viņš reaģē? Platām acīm raugās pasaulē un, elpu aizturējis, klausās, savelk lūpas taurītē, pasmaida un klausās. Esam pārliecināti, ka neko nesaprot? Saprot! 

Atminos LU pasniedzējas teikto studiju gados: «Ar pirmajiem dzīves mirkļiem bērnam jāpeldas valodas skaņās.» Esmu pateicīgs tev, omīte: ar bērniem tu runāji no rīta līdz vakaram nenogurstoši un bez raizēm, vai tevi klausās. Esmu pateicīgs par priekšā lasīšanu, par to, ka ļāvies bērnu čukstiem – palasīt vēl, kaut bija laiks jau gulēt. Esmu pateicīgs vectēvam par paša sacerētiem stāstiem. Mēs nebrīnāmies, ka tagad, kad bērni jau lieli un lasa gan latviski, gan angliski, dažkārt izlūdzas kaut ko palasīt priekšā. Restarts lasīšanai var sākties bērna šūpulī: pēc tam būs jau drusku nokavēts…