Ko tur liegties, izlikties, uz Taurupes pamatskolas izlaiduma vakaru dodos pacilātā jutoņā – ar ielūgumu kabatā. Neslēpju arī to, ka pagodinoši! Jo ielūguma autors Taurupes skolas absolvents, īpašais OVV sarunu biedrs un literārais varonis Renārs Rainers Biezbārdis. Protams, tas nekādā veidā nemazina pārējo absolventu nozīmi un īpašo svaru. 

Re, jau esam Lakstenes kalnā, re, jau barona Tranzē muižas parks, un majestātiskā pils ēka ar Taurupes skolu – jau klāt! Kā vesela mākslas glezna. Pirmie iespaidi tik jūtīgi, ka bez pūlēm paņem mūs savā varā. Skolas durvis, kāpnes, gaiteņi izmeijoti, lauku ziedu vijas, kompozīcijas kā viena gaumīga un milzu svētku ainava. Smaržo saldi, rūgteni kā pēc silta lietiņa. Pazīstamas sejas steidz sagaidīt, nedaudz sakautrējamies, bet gaisotni atbrīvo silti apkampieni un neiestudēti vārdi bez uzspēles un pieklājības frāžu garlaicīgās dabas. Par visu pēc kārtas, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, piedzīvoto varu raksturot vienā vārdā – patiesība. 

Tas nav, kā mēdz teikt, izlaiduma vakara sarīkojums vai – vēl banālāk – svinīgais akts, tas ir dabisks, organiski sasaistīts un brīvi šķetināts uzvedums, sirds un sirsnības luga – ar talantīgu scenāriju, saturisku un kodolīgu tekstu, neredzamu režisora roku, ar izciliem pirmā plāna aktieriem, jo otrā plāna vienkārši nav. Nav nekā no tā, kā pieņemts, no tā, kā jābūt, ir tā, kā ir – vienreizēji, kopīgo vakara gaitu turot un bez pūlēm noturot. Redzams, ka paši galvenie – absolventi, klases audzinātāja, vecāki, 7. un 8. klase – visu ņēmuši savās rokās nopietni, citas nepieciešamās lomas arī turot savā tuvumā un pulkā iesaistot. Izlaiduma vakara pamata motīvs – skolas foto albums. 

Sabīnei ziedu klēpjus vieglāk noturēt kopā ar vecākiem

Uz ērtiem, gaumīgiem soliņiem sasēdies liels pulks skolas ļaužu un  vakara viesu. Šķiet, ka simtgadīgie parka koki elpo klusināti, bet saules stari cauri spraucas kā ziņkārē, kas te notiek. Klases audzinātājas Daigas Rosickas teksts labā valodā, trāpīgiem pavērsieniem atklāj ik domas jēgu: telefoni, datoru arhīvi ikdienišķu un neparastu bilžu pārpildīti, bet šoreiz gribas īstus foto mirkļus no dzīves un īpaši no skolas dzīves, arī mazliet ārpus tās.

Foto albumu muzikāli ilustrē vesels dziedošais  jauniešu ansamblis kopā ar absolventiem – Beāte, Viktorija, Krista, Elīza, Estere Keita, Artūrs un, protams Sabīne, Roberts, Renārs, mūzikas skolotāja Sarma Jolanta Ešenvalde, skaņu operatore Egija Zariņa. Pēc aizturētas pauzes pirmais un galvenais tautas mīlestības foto – Latvja! Himnas «Dievs, svētī Latviju!» pirmie akordi pieceļ kājās veselu akadēmisko kori – bērni, skolotāji, skolas darbinieki, vecāki, vecvecāki, viesi dzied stalti, lepni un apgaroti: citādāk nemaz nevar būt! Kad pēdējās atbalsis izskanējušas koku lapotnēs, skolotāja Daiga paver nākamo albuma foto – «Bērnība». Aizkustinājumā asaras neraizējas, kā izskatīsies vaigs, kā skropstas uzvedīsies, jo Raimonda Paula un Māras Zālītes dziesma savā varā pakļauj visus. Solo no visas sirds izdzied Beāte. 

«Kad man maziņam krūtīs iedūrās
Akla sāpe kā nezināms drauds,
Māte teica: «Tas tikai tāpēc,
Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!»
Laikam caurvējā esmu stāvējis,
Akla sāpe skursteņos kauc.
Kas man sacīs: «Tas tikai tāpēc,
Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!»
Vecais zābaciņš, manā bērnībā,
Kā lai projām, projām to sviež?
Vecais zābaciņš, mātes gādātais,
Nepanesami – spiež.»

Ne mazāk jūtīgi bērnības dienas samīļo Vara Vētras dziesma, ko īpaši sirsnīgi izpilda ansamblis, un vārdi, vārdi, kuriem nedz var, nedz vajag pretoties. Dziedātāju stājā, acīs jaušama liela Dvēsele!
«Te es jūtos kā princese pasakā,
Kad tu esi man blakus nomodā.
Kad tu esi man blakus nomodā,
Te es jūtos kā princese pasakā.
Un es aizmigšu tavā tuvumā,
Paņem mani klēpī un ieaijā!»

Dziesma tik piemērota tam, ka pēc tās absolventi ar vienkāršiem ziedu pušķīšiem apņēmīgi dodas pateikties saviem vecākiem, kuriem, iespējams, šī diena daudz lielāki svētki nekā pašiem auklējumiem. Vienkārši, mīļi, sirsnīgi. Seko nākamā lappuse – «Skolas foto». Atminos mūsu pašu bērnudārza mazo censoņu dūšīgo «Eju uz skolu, uz skolu eju…», un ar šo dziesmu absolventi sveic savas pirmās audzinātājas Ingrīdu Ķezberi un Inetu Frēlihu, kas iemācīja sākuma soļus – rakstīt, lasīt, rēķināt un dzīvi saprast. No bijušajiem audzēkņiem izskan lūgums: «Atļaujiet, mīļā skolotāja, – pie Jums vēl ciemos nākt!»

Direktore Vanda sveic klases audzinātāju Daigu

Mums zināmais Renārs kā neapšaubāma jauniešu personība pārsteidz ar negaidītu uznācienu: gan muzikāli jūtīgi, gan droši bez kāda pušiera nospēlē divas dziesmas uz akordeona, tādējādi vēlreiz apliecinādams, ka novada dziedātāju konkursā iegūtā pirmā pakāpe nav bijusi nekāda nejaušība. Nevienu nevar aizmirst: ikviens skolas skolotājs, darbinieks saņem absolventu ziedus, sirsnīgus apkampienus. Un kā jau skolas laikam piedienīgi, jautrā pacilātībā un labsirdīgā humorā skan: «Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks, stāv papum mute vaļā, un mammai pūcīgs vaigs. Un mammai, un mammai, un mammai, un mammai pūcīgs vaigs...» 

Nākamā lapa – «Foto ar skolas direktori». Direktore Vanda Prancāne pārsteidz ar labi sagatavotu runu bez nevienas papīra lapiņas, improvizētā stilā, labsirdīgā un asprātīgā humorā apspēlē absolventu labās īpašības, sasniegumus un katram vēl labu, veiksmīgu turpmāko ceļu, paslavējot arī to, ka Sabīne šogad absolvējusi Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolu, uzskaitot Renāra daudzos, daudzpusīgos dziedātāja, aktiera sniegumus, spēju izklaidēt starpbrīžos, īpaši uzsverot jaunieša mērķtiecīgos pūliņus sava dzīvnieku zoodārza kopšanā, kuplināšanā un izceļot viņa konsekvento mērķa uzdevumu – izmācīties par vetārstu: kas gan cits tad labāk pratīs par saviem ganāmajiem rūpēties! Vanda ne bez lepnuma atgādina Renāra izcīnīto uzvaru balsošanas konkursā par titulu «Gada pamatskolēns 2024»! Ne vien cerība, bet arī ticība Vandas pārliecībā jūtama tajā, ka Roberts kļūs par krietnu zemi un valsti mīlošu zemnieku, bet skolas atmiņā paliks kā «Vendenas čalis», kas allaž un apzinīgi rūpējās par ūdeni izslāpušajiem. Protams, kā tad bez liela paldies klases audzinātājai Daigai Rosickai! Katrs absolvents no direktores rokām saņem apliecinājumu par skolas beigšanu. Rindas pie absolventu sveikšanas, iekraušanas puķu klēpjos izstiepjas aizkustinoši garas, garas – šķiet, ka visa Taurupe piedalās svinīgajā ziedu pacēlumā.

Kārta albuma lappusei – «Foto ārpus skolas». Šajā foto uzņēmumā Taurupes pagasta pārvaldes vadītāja Jāņa Stafecka uzruna saturīga, kodolīga, īpaši uzsverot to, ka pamatskolā iegūti zināšanu pamati, kas būs pamati visai dzīvei! Aicina neaizmirst savu bērnības, agrās jaunības vietu, no kurienes ar drošu ceļa maizi tagad būs jādodas tālāk. Kā māju saimniekam pieklājas – pagasta vadītājs sirsnīgi pateicas direktorei Vandai un klases audzinātājai Daigai. Itin vietā Jāņa Ozoliņa dziesma, kuras rindās sentimentāli pacilājoši vārdi – arī no mana skolas izlaiduma vakara: «Draugs, paies skolas gadi, un tālēs aizsauks mūs. Bet gaišo dienu zvani vēl atmiņā mums būs…» 

Tradīciju cienot, skolas beidzējus sveic viņu aizstājēji no 8. klases, kur, kā pierasts, izceļas skatuviskos pamatus labi apguvušais un itin pieredzējušais skatuves mākslinieks Artūrs Šubrovskis, kas arī nesen bija aizraujošs sarunas dalībnieks OVV slejās. Sveiciena izskaņa droša, skaļa, loģiska, lakoniska un ticama: «Lai izdodas viss iecerētais! Laimīgi!» Savukārt septīto apsveikums izskan bez vārdiem, toties vieglā, staltā un azartiskā tautas deju solī. Kā laimes vēstnesis pēkšņi uznāk draisks lietutiņš, un vecāki savus pateicības vārdus skolai, skolotājiem gana sirsnīgi runā zem lietussargiem. Sākums labs, vidus labs, beigas labas, un arī lietiņš kā Jāņos! Ko gan labāku varējām vēlēties? Kaut kā ausīs skan motīvs no dziedātām dziesmām un klusa vēlēšanās: paliec, paliec, mīļā skola, man tuvumā! Jauku vasariņu visiem, un labu ceļa vēju absolventiem!