“Pamodos pulksten 03:44 no tā, ka kaimiņos sadzēries tēvs ‘lomkās’ auroja pēc nākamās devas,” raksta Silva. Šī pieredze viņai nav sveša – tā uzreiz atgriež bērnības atmiņās, kuras viņa nekad nav aizmirsusi.

Savās pārdomās Silva alkoholu nosauc par vienu no galvenajiem vardarbības cēloņiem Latvijā un uzdod sabiedrībai neērtu jautājumu: “Vai tie, kas iestājas par konvenciju pret vardarbību, ir pārtraukuši pirkt alkoholu, lai vairs neatbalstītu šo industriju?”

Viņasprāt, realitāte ir pretēja. Kamēr publiskajā telpā notiek skaļas diskusijas par vardarbības novēršanu, sociālajos tīklos vienlaikus tiek apspriests, ka “vīns esot pārāk lēts” un “nepiestāv dārgam svētku cepetim”.

Silva, kas profesionālajā ceļā darbojas kā PEP mamma uzsver, ka alkohola iegāde nav neitrāla izvēle.
“Katrs tavs nopirktais alkohols, vienalga cik lēts vai dārgs, ir atbalsts tam kulakam uz sievietes acs, tām izmisuša bērna asarām, kurš ieslēpies savā gultā raud aiz izmisuma un bezpalīdzības,” viņa raksta.

Viņas vēstījuma centrā ir bērns – tas, kurš naktī slēpjas, kuram sabrūk drošības sajūta, jo “viņa drošā osta – vecāki, tēvs – vairs nepavisam nav droša”.

Autore aicina lasītājus atcerēties šos bērnus ikdienas situācijās:
“Lai tev šīs rindas paliek atmiņā, kad tu šļūksi pa lielveikalu un krāmēsi savā groziņā iepirkumus svētku galdam.”

Silva atklāti runā arī par savu personīgo pieredzi:
“Es esmu alkoholiķa meita un ļoti labi zinu, ko tas nozīmē bērnam.”

Viņa apraksta bērnības sajūtas, kad bailes kļūst par normu, bet bērnam jāpilda pieauguša cilvēka loma:
“Kad iekšēji viss trīc aiz bailēm, bet ārēji ir jābūt stiprai, kareivīgai, lai atsistu tā tēva īdēšanu pēc latiņa jaunai devai, lai rautu ārā no rokām pudeli un lietu tās saturu izlietnē, lai nostātos starp vecākiem, kas strīdas.”

Pat šodien, dzirdot aiz sienas alkoholiķa ārdīšanos, šīs sajūtas atgriežas.
“Katrs skaļais vārds, katra grūstīšanās mani aizved tur, kur es vairs nekad negribu nokļūt – tās mazās meitenes, kas slēpās aiz krāsns, šausmās un bailēs.”

Lai arī pati šobrīd ir drošībā, viņa atgādina:
“Es tagad esmu drošībā, bet tie bērni nav…”

Savā vēstījumā Silva ir kategoriska:
“Alkohols nedod NEKĀDU labumu. Pat nesāc uzskaitīt tos īstermiņa kaifus. Tas nav labums. Tas ir posts.”

Teksta noslēgumā viņa piemin arī savu pilsonisko rīcību, atzīstot vilšanos sabiedrības atsaucībā:
“Savu pilsoņa pienākumu es veicu, bet nedzirdēju gan, ka kāds tam būtu atsaucies. Skumji…Varbūt vēl atsauksies un vismaz dažiem bērniem būs pāris mierīgākas dienas bez alkoholiķa tēva.”