Acīmredzot Baltinavas vidusskolas direktoram sirds tik pilna, ka klusējot būtu jākaunas pašam no sevis. Visu cieņu, direktor! Visu cieņu arī par tiešu valodu: «Iespējams, ka tā ir situācija, kad, uzņemoties politisko atbildību, jānotiek demisijai (!) visaugstākajā izglītības jomas līmenī!» Tik sašutis ir skolas direktors, apskaidrojot konkrēto gadījumu, kad viņa vadītās skolas divi skolēni saņēmuši satriecošo Valsts izglītības satura centra, nevis viena tante teica, sāpīgo verdiktu, ka skolēni centralizētajā eksāmenā izkrituši.

Ļoti saprotams jauniešu un viņu vecāku šoks, kā iespaidā malā nolikti izlaidumam gādātie ziedi un svētku tērpi. Kad vēlāk apstiprinājies pretējais, ka eksāmens nolikts gan, ka tā bijusi «sistēmas kļūda», direktors zvanītājam no VISC pajautājis stingri, bet korekti, kas par šādu situāciju ir atbildīgs? Uz to skolas šefs saņēmis «izsmeļošu» frāzi, ka tā esot gan VISC, gan IZM atbildība, ka kļūda sistēmā. Gan direktors, gan skolotāji, gan skolēni un viņu vecāki būtu tiesīgi šo to pajautāt.

Pirmkārt, kas tā par mistisku sistēmu, kuras apkalpotāji nav saucami vārdā? Otrkārt, cik tāds sistēmas brāķis izmaksājis, ja pieļauj kļūdas, kuru sekas nostrādā ne tikai kā kļūda, bet satur arī emocionālas vardarbības, psiholoģiska trieciena pazīmes: ja mobingo paši skolas rakari, pašiem arī jāatbild, ja mobingo sistēma, jāatkāpjas konkrēti – kam? Treškārt. Tas nav vienīgais brāķis, tādu ir lērumiem: arī profesionālajā izglītībā, kur «sistēmas kļūda» tik jauka, ka aizmirsies piegādāt diplomus par izglītības ieguvi. Visbeidzot. Gluži taisnīgi, ka brāķa ražotājiem būtu jāatmaksā zemē nosviestā nauda – personīgi, nevis no IZM budžeta. Taisnīgi un arī loģiski!

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība pieprasījusi izglītības ministres Andas Čakšas demisiju. Maigi atgādinot arī to, ka neprasmīgi rīkoti eksāmeni, ka pieļautas kļūdas un kavēšanās ar rezultātiem, ka Čakšai trūkst ieinteresētības un kompetences nozares ilgi piekopto vainu labošanā. Protams, Čakša, pieklājīgi lūpu uzmetot, pārmetumus noraida nepieklājīgi. Piemēram, viņa esot pārņēmusi iepriekšējās sistēmas (atkal sistēmas!?) kļūdas un neizdarības. Pagaidiet, Čakšas kundze, jūs neesat sistēmas auklētāja? 2017. gadā – ZZS biedre, veselības ministre (opozīcija pieprasīja demisiju), 13. Saeimā iekļuva no ZZS, 2019. gadā no turienes izstājas un kļūst par «Vienotības» biedri, 14. Saeimā iekļūst no JV saraksta un kļūst par izglītības ministri. Čakša jau sen ielāgojusi, kā darbojas «sistēma», kurā neviens neatbild ne par ko. Turklāt demagoģijā kundze ir nekautrīgas apbrīnas cienīga: viņa sagaidot no arodbiedrības (?!) lielāku aktivitāti izglītības kvalitātes celšanā! Bet kā ar pašas ministres, ar IZM, VISC un citu sistēmas darboņu kvalitāti? Piebildei: nevienam nav patīkami, ja kritiku iebaksta kā ar pirkstu acī, tāpat kā nevienam pagalam nepiestāv bērnišķīga atkošanās.

Kariņ, kas tie tādi malači?

Nav runa par izglītības ministri Čakšu vien. Bet patiesībā runa par citu – par sistēmu! Mēs taču zinām, kā IZM gadiem gaunerējusies ar skolotāju algām, slodzēm, ākstījusies ar reformām reformu pēc. Bet, kad šķobās brāķu piramīdas smaile, kuras spicē Krišjānis Kariņš ar milzu pieredzi – sveikā izsprukšanas mākslā, atbildībai jābūt visaugstākajai. Runa ne tik daudz par Kariņu, ne par JV, bet par piekrāpto vēlētāju, kas tagad rūgti nožēlo savu aklumu!

Kopš prezidenta Edgara Rinkēviča ievēlēšanas augstajā amatā nebeidz zvanīt tukšās deklamācijas par koalīcijas paplašināšanas spiedīgo vajadzību, nebeidzas bezgalīgās tikšanās ar partijniekiem no opozīcijas un nesākas pamirušās esošās koalīcijas kustināšana no nāves punkta. Neesmu bijis Nacionālās apvienības ne kvēls pielūdzējs, ne akls noliedzējs. Taču tagad šis politiskais spēks palicis teju vienīgais, kas vēl turas pie latviskām, konservatīvām vērtībām, kuras nenodod politiskās baudas dēļ, nestaipa kā košļeni, ko tik aizgrābti un sevi atmaskojoši veic tie spēki, kas pašu sistēmu taisa par kļūdu visās tās izpausmēs.