Patiesībā, ja cilvēks nopietni ieskatās neizbēgamās nāves perspektīvā, tad ir gaužām maz, kas var viņu iepriecināt vai pat tikai mierināt. Un tomēr ir kaut kas, ko šajā sakarā ir vērts pārrunāt tieši Lieldienu laikā, un par labiem atspēriena punktiem var uzskatīt iepriekšējos rakstos pieminēto taisnīgumu, Dieva pazīšanu un laika veltīšanu Dievam.

Klusā nedēļa kā kristīgās vēsts kodols

Kas tad bija tas, ko nupat pārdomāja, daudzi pārdzīvoja un svinēja Lieldienās?

Klusā nedēļa sākas ar Palmu jeb, kā latviešu tradīcijā, Pūpolu svētdienu. Tajā kristieši piemin Jēzus Kristus triumfālo ienākšanu Jeruzalemē, Vecās Derības ticības centrā. Apzinīgāki kristieši ievēro arī mazāk pazīstamās tradīcijas Lieldienu nedēļas pirmdienā, otrdienā un trešdienā, bet jau krietni plaša ir ceturtdienas nozīme, jo tajā tiek pieminētas Jēzus pēdējās vakariņas ar mācekļiem un Svētā Vakarēdiena iedibināšana. To sauc par Zaļo ceturtdienu. Sekojot Jaunās Derības stāstījumam, ceturtdienas naktī Jēzu sagūstīja, mocīja un nodeva nāvei, lai agrā piektdienas rīta stundā piesistu krustā, jau dienvidū pieminētu Jēzus nāvi pie krusta un tūlītēju apglabāšanu. Tā ir Lielā piektdiena. (Te būtu interesanti atgriezties pie Jēzus krustā sišanu pieprasījušā pūļa, kas vairumā sastāvēja no tiem pašiem ļaudīm, kas Pūpolu svētdienā slavēja Jēzus ienākšanu Jeruzalemē, bet ne šoreiz.) Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas notikumi tiek ļoti rūpīgi izsekoti, un tiem ir liela nozīme. Klusās sestdienas laikā kristīgā baznīca piemin Jēzus atrašanos kapā, lai jau svētdienas rītā sāktu svinēt lielākos kristiešu svētkus – Kristus augšāmcelšanos, Lieldienas.

Klusās nedēļas notikumu būtība ir apslēpta visā Vecās Derības stāstījumā, kurā galvenā ir traģēdija, kad Dieva radītais cilvēks krīt grēkā. Proti, tā vietā, lai dzīvotu kā svēts Dieva radījums un baudītu prieku un piepildījumu, cilvēks novēršas no Dieva. Attiecību sarāvums nav nieka lieta. Iepriekš perfektais cilvēks nu piedzīvo ciešanas un slimības. Un tas vēl nav viss – cilvēks ir kļuvis mirstīgs.

Tieši šī atsvešinājuma izlīdzināšanai nāca Jēzus Kristus, lai zemes dzīves noslēgumā tiktu nepamatoti tiesāts un mirtu pie krusta. Bībeles loģika, reizēm cilvēku pārsteidzot, atjauno Dieva un cilvēka sadraudzību caur Jēzus Kristus (kas pats ir trīsvienīgā Dieva otrā persona) upuri, grēcinieku izpirkšanu. Tas notiek Klusās nedēļas ietvaros, skarot ne tikai Jēzus Kristus, bet arī katra kristieša dzīvi.

Nu, ar Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, grēciniekiem ir dots apsolījums. Tā kā Jēzus Kristus nenesa savus, bet cilvēces grēkus, tad šis Dievs un cilvēks vienlaikus ir kļuvis par grēku izpircēju un salīdzinātāju. Cilvēka grēka parāds ir nomaksāts, un Jēzus Kristus darbā cilvēks pēc nāves nākošajā pastarajā tiesā vairs netikts taisni notiesāts, bet Dieva mīlestībā attaisnots.

Taisnīgums, Dieva pazīšana un laiks Dievam

Ja iepriekšējos trīs rakstos runāju par, manuprāt, pamatlietām katra cilvēka dzīvē, tad šeit vēlos ieskicēt, kā tās rezonē ar Lieldienām – Kristus Augšāmcelšanās svētkiem.

Taisnīgums ir visa Lieldienu stāsta iemesls. Cilvēks, kad krita grēkā, bija taisnīgi pelnījis Dieva sodu – elli. Par to Dievs jo skaidri pasludina grēciniekiem šeit un tagad. Tas ir sagaidāmais rezultāts neizbēgamajai sarunai pastarajā tiesā. Te nebūs vietas kompromisiem. Dievs nav vienlīdzīgs ar cilvēku, bet ir pasauli iedibinājis ar saviem dabas likumiem un cilvēku pakārtojis saviem dievbijības un morāles likumiem.

Lieldienas ir stāsts par to, ka Dievs piepilda šo taisnīgumu, ne par mata tiesu neatkāpjoties. Proti, cilvēka taisni nopelnīto sodu Dievs nāk un Jēzū Kristū izpērk pats. Tādējādi Dievs ne tikai garantē likuma izpildi, kuru reizēm cilvēks nevar pamanīt, jo esam gaužām ierobežoti, bet arī pats attiecībā uz sevi piepilda likumu, Dievs nāk un pats uzņemas grēcinieka sodu.

Pag, kā tas tā sanāk, ka grēcinieka sodu nes Dievs?

Dieva būtības viens no galvenajiem, ja ne pats galvenākais, raksturlielums ir mīlestība. Tieši mīlestības dēļ Dievs radīja tik skaistu pasauli ar tik daudz brīnišķīgām lietām, tai skaitā – cilvēku.

Šīs mīlestības spēkā Dievs nav gaidījis, lai cilvēks pirmais meklē Dievu, bet arvien nācis meklēt cilvēku – grēcinieku. Ja tik daudzas pasaules reliģijas mudina meklēt Dievu, un pats par sevi tas nav tas sliktākais, tad vienīgi kristietība runā par Dievu, kas ne tikai ir kā cilvēks nācis meklēt grēcinieku, bet arī pats grēcinieku tik ļoti mīlējis, ka grēcinieka dēļ ir izcietis grēciniekam taisnīgi pienākošos sodu. Vai tas ir kas dabisks, kaut kas, ko mēs redzam ap sevi ikdienā? Manuprāt, nē. Tikai pašu labāko un pašaizliedzīgāko vecāku mīlestībā var manīt kaut ko no mīlestības, par kuru Klusajā nedēļā runā kristieši.

Visbeidzot – par laiku un runāšanu. Dievs Lieldienās ir pateicis ko tādu, ko cilvēks pats nav spējis pateikt. Dievs ir pateicis kaut ko cilvēkam ļoti nepieciešamu. Dievs ir pateicis cilvēkam par mīlestību, kurai līdzvērtīgas nav un nevar būt, – par pašaizliedzīgu un pašuzupurējošos mīlestību. Par tādu, kādu cilvēks meklē, bet var atrast tikai pārcilvēcīgajā, tikai Dievā.

Lieldienu laikā cilvēks uzzina par Dievu, kas pats ir klausījies un uzklausīji cilvēku. Turklāt runa nav par labajiem cilvēkiem, jo no Bībeles perspektīvas nav tādu labu cilvēku, ir grēkā kritis cilvēks, kurš ir pelnījis elli. Bet, kad cilvēks nav klausījis Dievu, tad Dievs ir uzklausījis cilvēku un ir devis cilvēkam kaut ko tādu, ko ir neiespējami aptvert: kāds ir nācis mirt par mani un tevi, lai man un tev būtu paradīze, nevis elle.

Vai tas nav kaut kas, kas rezonē sirdspukstā un elpā?

Taisnīgums, Dieva izpratne un laiks Dievam satiekas Lieldienās, lai cilvēkam parādītu vissvarīgāko – neizbēgamā nāve nav visbriesmīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Ja bez mīloša Dieva nāve daudziem liekas kaps un nebūtība, kas patiesībā tik un tā noved pie sarunas ar Dievu, kas diemžēl var nebūt īpaši iepriecinoša, tad ar Lieldienu notikumu – ar Kristus ciešanām, krusta nāvi un augšāmcelšanos – nāvē ir kaut kas cerīgs.

Kristieši runā par Jēzus Kristus nāvi pie krusta, kas cilvēka neizbēgamajai nāvei, lai arī kur un kad tā cilvēku sasniedz, vairs nav tikai neziņa un bezcerība, bet mierinājums un ieprieca. Vai šāda jauna patiesība ir maza lieta, kad nāve vairs nav strupceļš un ierobežotā cilvēka problēma?

Viena no senbaznīcas skaistajām tradīcijām bija pie ticības nākušajiem saņemt kristību, kas grēcinieku ieved Dieva tautā. Tajā cilvēki tērpās svētku drēbēs un runāja par Jēzus Kristus nāvi, kas ticīgo nāvi vērš jaunā dzīvībā. Tāpēc arī daudz iepriecinošas dziesmas par Jēzu Kristu, par ieguvumu un, galvenais, par to, ka tas skar tieši mani manā nāves stundā. Vai tā nav lieliska ziņa?