Svētdiena, 16.06.2024 21:10
Justīne, Juta
Sestdiena, 30. marts, 2024 09:01

Pavasara sajūtās – ķerot mirkli

Voldemārs Lauciņš
Pavasara sajūtās – ķerot mirkli
Foto: Pixabay.com
Sestdiena, 30. marts, 2024 09:01

Pavasara sajūtās – ķerot mirkli

Voldemārs Lauciņš

Iepriekšējos pavasara sajūtu rakstos pievērsos taisnīgumam un pārdomām par Dievu, kas vedina uzlūkot un apsvērt Dieva kārtību baušļos un Dieva vietu pasaules uzskatā. Šoreiz vēlos pašķetināt ikkatru skarošo un arī gana personisko laiku. Kas tas ir, un vai tajā Dievam ir kāda nozīme?

Satvert nesatveramo

Pievēršoties laikam, prātā ieskrien vairākas pirmajā brīdī grūti savienojamas lietas, bez kurām laiks nav pienācīgi novērtējams. Kā tās summēt daudzmaz pilnvērtīgā izpratnē par laiku?

Laiks ir monotons, un pamatā laiks sastāv no pierastā, gluži kā sena pulksteņa pendelis, ko tā ierastajai gaitai regulāri atkal jāuzvelk. Ikdienas ritumā saplūst ēdienreizes, darbs, izklaide un tik daudz kas cits ar līdz mielēm pazīstamām kustībām un pieredzēm. Laiks rit tikai uz priekšu un nav atgūstams, un tam piemīt relativitāte, jo brīžiem tas traucas vēja spārniem, citreiz liekas – tas nekustas un stāv uz vietas. Visbeidzot – laiku raksturo arī mūsu piekrišanu neprasoši ārējie apstākļi, pakārtojot laiku, kuru labprātāk vēlētos pavadīt citādāk, bet arī laiks paskrien nemanot miegā. It kā ārpus, bet pie tās pašas relativitātes jāpiebilst: dzīves sākumā, no bērna pieaugot, laika gājums liekas pluss, kamēr ar pusmūžu tā ritums liekas nesam apšaubāmāku labumu.

No pieminētā kā īlens no maisa spiežas laukā vēl kāda atziņa, kaut kas vēl tikpat svarīgs un grūti noformulējams – ierobežotība laikā. To cenšos saprast caur citu cilvēku ierobežojošu elementu – telpu. Cilvēks vienlaikus var būt tikai vienā konkrētā telpā. Turklāt ne vienmēr sev vēlamajā telpā. Tā ir, kopš sevi apzināmies, un tam nav beigu robežu, pat tad, kad reiz mūs katru nesīs pēdējā gaitā… nu tajā, kur mācītājs vai kāds izvadītājs kaut ko runās, mūsu draugi un radi sēri lūkosies, varbūt kāds pat raudās. Un te telpas ierobežotība saslēdzas ar laiku, jo gribētos, kaut ierobežotības laikā nebūtu, kaut mums nevajadzētu uzturēties nepatīkamās vietās. Kaut vai tik vien, kā atvaļinājumu pavadīt tur, kur patiešām gribam, nevis – kur sanāk.

Summējot: esam konkrētā laikā – starp piedzimšanu un nāvi. Tas ir vienmuļš, ar vienvirziena kustību, neatkārtojams, relatīvs un ierobežots. Kā laiku vispār var aptvert?! Jēgpilnākais liekas pieņemt minēto, vienlaikus paturot prātā, mirkļa unikalitāti, neatkārtojamību: skolas izlaidumu, laulību, pēdējo tikšanos ar kādu mīļu cilvēku… Tā kā tādos brīžos laiku nemēra sekundēs, minūtēs vai dienās, piedāvāju runāt par laiku sirdspukstu un elpas vilcienu mērvienībās. Protams, ar to neesmu pateicis par laiku visu, ko var pateikt, bet, mēģinot satvert nesatveramo, esmu pieķēries kaut kam, kam laikā ir neapšaubāma nozīme.

Dievs laikā

Elpā un sirdspukstā konvertēts laiks prasa kvalitatīvu patēriņu – ar mīļajiem vai kādos patiesos priekos. Iepriekš minētā ierobežotība un ārējie apstākļi gan vieš korekcijas, iespēju robežās prioritizēt savu laiku. Daudzi cilvēki izvēlas Dievu neiekļaut savos laika tēriņos. Vai te būtu kas piebilstams?

Cilvēki var sakārtot savu dzīvi tā, ka Dieva viņu dzīvē šķietami nav. Izglītoti ateisti vai agnostiķi to dara ļoti apzināti, vienaldzīgajiem tas vienkārši notiek, viņi neliekas par Dievu ne zinis. Neskaitāmas dzīves tā ir nodzīvotas. Daudzas ārēji pat nav nodzīvotas slikti, ja laikā un telpā ierobežotā cilvēka dzīve tiešām pilnīgi noslēdzas ar nāvi. Bet ja nu tā tomēr nav? Ja kristiešiem par Lieldienām jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem kā par svarīgāko Baznīcas gada notikumu ir taisnība un arī pēc nāves, kaut citādāk nekā dzīves laikā, cilvēks ir ierobežots un Dieva satikšana pastarā tiesā ir neizbēgama? Vēl vairāk, ja pēc stāšanās Dieva troņa priekšā pastāv tikai divi iespējamie iznākumi – elle vai paradīze?

Par elli un paradīzi var mēģināt pasmieties. Daudzi to dara, diezgan vispārēji pieņemot, ka paradīze ir blāva un gana garlaicīga, kur prieciņi būtu tikai ar īpašu iztēli neapveltītiem naiviem cilvēkiem, kamēr elle ir ugunīga izklaides vieta, gluži kā naktsklubs, kurā vēlas iekļūt katrs. Bībele rāda ko citu, turklāt laikā un telpā neierobežotu. Paradīzē cilvēks ir kopā ar Dievu, visas mīlestības avotu. Tur nav sāpju un ciešanu, bet ir miers, prieks un piepildījums. Kamēr ellē šo minēto lietu nav, tajā paliek vien briesmas, bailes un ciešanas. Katrs var mēģināt šīs divas vietas iedomāties pa savam, kamēr paliek godīgs pret šiem dotumiem, un vismaz sev godīgi atzīties, kur vēlas nonākt.

Kāds uzreiz var teikt, ka pēcnāves Dieva satikšanas neizbēgumam nav zinātnisku pierādījumu. Bet tādējādi tas nav arī noraidāms. Tas ir reliģisks jautājums, kas reliģiski ir jārisina, un to noraidīt nav pārlieku prātīgi. Turklāt, ja tomēr ir taisnība, ka satikšanās un saruna ar Dievu mūžībā ir neizbēgama un tai ir diezgan noteiktas sekas, varbūt ir vērts tai pagatavoties jau ierobežotajā laikā virs zemes, lai minētā tikšanās būtu ar patīkamu rezultātu?

Kad dzīvē mīnusi veido plusus?

Lai cik sen būtu pabeigta skola un cik netīkama bijusi aritmētika, parasti tomēr cilvēki atceras, ka ir kādas darbības matemātikā, kad divi mīnusi veido plusu. Cik daudz tam dzīvē būtu pielietojums, vai, piemēram, izdosies ieiet plusos, pie viena parāda paņemot vēl vienu? Un tomēr – dievišķajā matemātikā ir darbības, ar kurām tas ir iespējams, kas nepaliek tikai teorijā. Tā ir saruna ar Dievu, lūgšana.

Laikā un telpā ierobežotais cilvēks būs sagatavotāks eventuālajai tikšanās reizei ar Dievu pastarajā tiesā, sākot runāt ar Dievu jau šeit un tagad. Pati šāda saruna ir ar lielu varbūtību, ka pastarās dienas neizbēgamā tikšanās ar Dievu būs ar iepriecinošu rezultātu. Tomēr tas nav lūgšanas vienīgais ieguvums jau šeit un tagad.

Te var uzskaitīt tikai svarīgāko. Iesākumam – Dievs ir atvērts sarunai ar katru cilvēku, cilvēks šādā sarunā ir gaidīts viesis, un nav tik svarīgi, cik pareizi cilvēks sākumā Dievu uzrunā. Dievs dzird un ne tikai. Dievs uzklausa. Dievs sola pareizā laikā ņemt vērā lūgumus un sniegt palīdzību. Protams, Dievs tūdaļ neskrien pildīt katru cilvēka iegribu, Dievs nav Austrumu pasaku džins no pudeles. Un tas ir labi, jo, kā pieminēju pie taisnīguma, nereti lietu izpratne pat pašu maldina. Tāpēc ir jābūt kādam filtram, kas pašķiro mūsu pašu sarunu ar Dievu.

Noslēdzot… Sarunai ar Dievu ir arī nozīme laika kontekstā. Laiks iegūst citu nozīmi, piepildījumu. Kaut visbiežāk ar Dievu runājam par tagadni, Dieva priekšā var likt gan pagātni, gan arī nākotni. Līdz ar šo sarunu laiks vairs nav neatgūstams. Protams, ne vienmēr var labot vai atgriezt izdarīto, bet Dievs tik daudzām lietām piedod citu jēgu. Tā tas varētu būt ar zaudētiem tuvajiem un mīļajiem, īpaši kristiešiem, jo Dievs sola saviem bērniem atkal tikšanos paradīzē. Un arī laika relativitāte iegūst citu svaru.

Tik daudz par laiku, tā nozīmi un Dieva vietu manā laikā, lai laiks kā lūgšana var ierindoties Lieldienu laika pārdomās līdzās taisnīgumam un pārdomām par Dievu. Par veidu, kā var mēģināt noķert laiku.