Pirmdiena, 22.04.2024 14:45
Armanda, Armands
Piektdiena, 29. marts, 2024 08:21

Pavasara sajūtās – paskaties augšup!

Voldemārs Lauciņš
Pavasara sajūtās – paskaties augšup!
Foto: Pixabay.com
Piektdiena, 29. marts, 2024 08:21

Pavasara sajūtās – paskaties augšup!

Voldemārs Lauciņš

Iepriekšējā savā rakstā ar pavasara sajūtu matos pārdomāju taisnīgumu un konstatēju, ka sevī apzināta taisnīguma izjūta prasa meklēt daudzmaz līdzsvarotu skatu sev apkārt. Tā darot, var mazināt pārlieku lielu subjektīvismu, skatu tikai uz sevi un savu labumu. Turklāt meklējumi ārpus sevis ir mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem (kompromisos) un absolūtu patiesību. Bet kā ierobežotam cilvēkam, kas pat savā taisnīguma izjūtā var kļūdīties, var būt pieeja pie absolūtas patiesības? Citiem vārdiem, ja pat pats sev cilvēks reizēm ir pārlieku slikts padomdevējs, kur tad vēl atrast uzticamu autoritāti ar absolūtu patiesību?

Jautājums par absolūtu patiesību ir reliģisks. Un no tā nav jāvairās, kaut arī mūsdienu sabiedrība izliekas par sekulāru un reliģijai vēlas atvēlēt vien privāto sfēru dažu interesentu dzīvēs. Kāpēc?

Cilvēks un kaut kas augstāks

Šodien sabiedrībai ir modē sevi uzskatīt par laicīgu. Tomēr ir daudzi jautājumi, kurus nevar atbildēt bez apziņas par kaut ko augstāku. Tā kā pašpasludinātā sekulārā sabiedrība par garīgām lietām zina gaužām maz, ar atbildes meklējumiem sanāk, kā nu sanāk.

Dominējošs ir uzskats, ka cilvēks ir tas, kas izvēlas dievu, atpazīst šādu dievību un spriež par tāda vajadzību vai ne. No šādas darbības izriet vismaz divas nozīmīgas lietas.

Vispirms – cilvēks, kas iedomājas, ka var izvēlēties dievu, arī iedomājas, ka var palikt neitrāls un neizvēlēties nevienu vai neko. Turklāt, kaut neapzināta, šāda pieeja ved pie tā, ka cilvēks pats sevi tādējādi ieceļ personīgā dieva vietā. Ne jau Dieva Radītāja, bet lokāla, sevis paša dieva vietā. Šādu paš-dievību citādi kā par elku nevar saukt, elku citu elku starpā.

Svarīgi ir paturēt prātā, ka ar it kā neizvēlēšanos, īpaši, ja cilvēks sevi dēvē par ateistu (dievībai neticot nemaz) vai agnostiķi (pārgudri apgalvojot, ka trūkst pierādījumu dieva eksistencei vai nebūtībai), cilvēks jau nekļūst mazāk reliģiozs. Tāpēc, ka visas tās lietas, ko reliģiskam cilvēkam dod Bībeles Dievs vai kādas citas reliģijas dievs, tā sauktais ateists atrod kaut kur citur, viņš tās kompensē. Citiem vārdiem, cilvēka vajadzība pēc dievības nepazūd, tā tikai kompensējas ar kaut ko citu. Kāpēc?

Atbilde nav grūta, bet arī ne pārāk patīkama. Cilvēks nevar bez kaut kā dieva vietā. Tas ir, cilvēks pēc savas dabas ir dievbijīgs. Tas nav īsti izvēles jautājums, vai būt dievbijīgam, mums ir ierobežota teikšana par to, kurš vai kas būs mūsu dieva vietā.

Reāls notikums pirms kādiem divdesmit vai vairāk gadiem tepat Rīgā labi ilustrē cilvēka dabisko dievbijību. No laukiem ar vilcienu Rīgas Centrālajā stacijā atgriezās jauna sieviete Aina, kuras vīrs Jānis viņai bija atbraucis pretī, lai aizvestu uz dzīvesvietu mikrorajonā. Stāsta sāls ir tajā, ka Jānis bija autobusa šoferis un vēlā vakarā caur Rīgu ripināja savā lielajā un modernajā busā. No stacijas viņi brauca pa Čaka ielu, kur kādam pretējā virzienā braucošam autovadītājam bija gadījusies ķibele, un viņš turpat ielas vidū bija atvēris mašīnas motora pārsegu, lai to atrisinātu. Viss jau būtu labi, bet buss nevarēja tikt garām šim negadījuma radītajam šķērslim. Tā nu saplīsušās mašīnas šoferis bija iedziļināsies savas mašīnas motorā, un viņam pie mugurgala bija pietiekami klusi piebraucis liels buss, kas netika viņam garām. Izmantojot modernā busa dotās priekšrocības, Jānis paņēma mikrofonu un savā nodarbē iegrimušajam saplīsušā auto remontētājam pajautāja: «Un ko tu domā, ka šeit dari?» Stāsta kronis ir uzrunātā reakcija, vēlajā vakara stundā izdzirdot metālisko balsi krietnā pastiprinājumā, – viņš paskatījās uz augšu. Bet kā tu, cienītais lasītāj, reaģēsi, kad, pilnīgi negaidot, saskarsies ar kaut ko, kam nav tūlītēja izskaidrojuma?

Kāds vārds par ateismu

Gadu gaitā man ir nācies saskarties ar trim galvenajiem ateistu (un pat agnostiķu) tipiem. Katrs Dieva noliedzējs ir individuāls, bet viņa darbība viņu kaut kādā mērā ierindo kādā no trim tipiem vai arī pārejas modelī.

Pirmais ateista tips ir ateisma augstākais lidojums – filozofiski izglītots, nereti arī ar teicamām teoloģijas jeb mācības par Dievu zināšanām. Šāds cilvēks ne vien ir līdz kaulam izkodis populāro ateisma praviešu (piemēram, Ričarda Dokinsa) domas un darbus, bet brīvi operē ar dažādu zinātņu sfēru argumentiem.

Otrais ateista tips ir tāds kā ne pārāk apdāvināts pirmā skolēns. Viņš labi orientējas pamata argumentos un spēj atsaukties uz dažādiem standarta vai klišejiskiem domu gājieniem. Šim tipam visraksturīgākais ir vēl okupācijas laika ateisma ideoloģijā auguša cilvēka saņemtais ideju klāsts.

Pēdējais ir primitīvais ateists. Viņš neko daudz nav apguvis vai pētījis, tik vien kā atražo bļaustīšanos «Dieva nav!» līmenī. Viņa spēja uzturēt sarunu šinī sfērā ir aptuveni divu vai trīs jautājumu garumā, pēc kā baterija ir nosēdusies un šāds ateists nav spējīgs uzturēt daudzmaz nozīmīgu diskusiju. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka pie šī tipa nepieder tikai vāji izglītoti cilvēki, bet var būt no katras dzīves kārtas. Man, piemēram, ir gadījies šādus redzēt arī augsti izglītotu cilvēku starpā.

Lai arī pat visaugstāk sagatavotā ateista argumentācijā ir kādas neizbēgamas problēmas (proti, kaut kādā brīdī viņš vairs nav spējīgs pamatot savu argumentu loģikā, uz kuras viss viņam it kā esot veidots, un arī viņa sacītajā viss kļūst viņa ateistiskajā ticībā balstīts), mani vairāk interesē pievērsties otrajam ateista tipam. Un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, viņu var gana bieži sastapt. Otrkārt, viņa argumentācijā nav tik lielas ateistiskās ticības devas, un viņš vēl ir spējīgs uz gana konstruktīvu sarunu.

Bez sarunas par Dievu neiztikt

Protams, ne jau tikai diskusijas ar manis nupat minēto otro ateista tipu vien dēļ vēlos šo aprakstīt. Te vairāk runa ir par to, ka katram cilvēkam rodas jautājumi par Dievu, un iespējama saruna ar mērenu ateistu, tajā pieminētais, daudz ko noskaidro. Jo tādā sarunā argumenti nav pārlieku pārspīlēti vai sakāpināti.

Dažādi ticīgie Dieva būtību pamato atšķirīgi. Ir dažādas filozofijas un teoloģijas sistēmas, ar kuru palīdzību sākt šādu sarunu. Viena no izplatītākajām norāda uz to, ka cilvēks un visa pārējā radība ne tikai pastāv, bet komplicētībā arī ir apbrīnojami veidoti. Proti, lai arī lielākajai daļai cilvēku dzīvība liekas pašsaprotama, jo «mēs taču dzīvojam», tomēr, lai dzīvība būtu iespējama, ir nepieciešams, lai neskaitāms daudzums dažādu detaļu sastātos pareizā vietā un laikā. Šo patiesību mēs varam pārbaudīt, ne tikai ceļojot izplatījumā, kur cilvēku no iznīcības var pasargāt precīzi, ļoti sarežģīti tehniski risinājumi, bet tepat uz zemes. Mēs ne tikai nevaram bez palīglīdzekļiem izdzīvot sniega vai smilšu tuksnesī, bet pat mērenā klimatā ir vajadzīgas pietiekami daudzas detaļas, kas nodrošina dzīvību.

Tomēr mani pārliecina arguments par nāvi, jo cilvēks ir mirstīgs. Tātad, ja vēsture vēl piedzīvos gadsimtu, tad tikai atsevišķi šobrīd dzīvi cilvēki vēl būs dzīvi. Un šī nāves apziņa liek domāt ne tikai par to, kas būs pēc nāves, vai no šādām pārdomām koriģēt šo dzīvi, bet arī par Dievu, kas nosaka dzīvo un mirušo valstību.

Bībeles Dievs ir tāds dievs, kas pārsniedz nāves slieksni. Un tas ir ļoti svarīgi, pat izšķiroši svarīgi. Viņš arī garantē jau iepriekš minēto taisnīgumu. Un tā vēl ir tikai mazākā daļa no labumiem, bet par tiem tālāk iecerētajos pavasara pārdomu rakstos.