Katram no mums ir brīži, kad lietu norisi uzskatām par taisnīgu vai – tieši otrādi – netaisnīgu. Turklāt runa ir par visplašāko gammu – no šauri personisku jautājumu loka līdz pat globālām norisēm.

Taisnīgums pats par sevi

Taisnīguma izjūta ir viena no vispārēji atpazīstamākajām, pie kuras domas pavediens un sarunas pakavējas ļoti bieži. Taisnīguma izjūta nāk no sirdsapziņas veidota nosacīta morāla kompasa. Tomēr agrāk vai vēlāk atskārstam, ka ne vienmēr tas, kas man liekas taisnīgi, taisnīgi liekas arī citiem, turklāt vēl var viegli apmaldīties daudzajos taisnīgumos. Var pat sanākt tā, ka mana taisnība nemaz nav taisnība, bet kāds pārpratums. Spēja apzināt maldīgu taisnīgumu savos meklējumos ir liela māksla, it īpaši, ja runa ir par paša kļūdām. Tai būtu jāvelta atsevišķa saruna.

Tā kā katrs cilvēks ir pats sevī vesela pasaule ar domāšanas, sajūtu un gribas veidotu kokteili, kas var būt gan iepriecinoši spirdzinošs, gan pliekani vienmuļš, gan arī eksplozīvi bīstams, varam droši rēķināt, ka uz mūsu mīļās zemītes nu jau mijiedarbojas astoņi miljardi tādu pasauļu. Šo astoņu miljardu pasauļu taisnīguma sajūtu mijiedarbība mazu bērnu strīdiņā, kur katrs no tiem grib pagrābt kaut ko sev, īpaši to, kas otram liekas nieka lieta. Tikmēr ar taisnīguma izjūtu mijiedarbības radītām nesaskaņām cilvēki saskaras visa mūža garumā, un tās nereti rada ieļaunošanos un konfliktus. Tomēr arī tas vēl nav taisnīguma izjūtu sadursmes problemātiskākais punkts.

Taisnīguma izjūtu sadursmes traģiskākais punkts, kurā ierauti daudzi cilvēki un viņu intereses, ir tad, kad veselas tautas un valstis viena pret otru kaļ kara plānus un tos īsteno. Šobrīd uzskatāmākais šāds valsts ieļaunošanās piemērs ir pēdējās desmitgades Krievijas pamazām izvērstā darbība pret Ukrainu, kas pirms diviem gadiem sasniedza kulmināciju pilna mēroga iebrukumā. Krievijas vadības attaisnojuma mēģinājumi arvien ir saistīti ar sava taisnīguma dīvainiem meklējumiem, šajā gadījumā – uz citas valsts un tās iedzīvotāju rēķina.

Taisnīguma meklējumi sabiedrībā

Cilvēks taisnīguma meklējumos mijiedarbojas ar savu apkārtni.

Kopš cilvēce sevi apzinās, taisnīguma meklēšanai ir divi izplatītākie risinājumi. Viens veids ir uzspiest savu taisnīgumu otram vai daudziem. Tam var būt arī kādi labi rezultāti, piemēram, policijas darbā. Tomēr ne par šo te vēlos runāt. Godīgs policijas darbs ir cieņas vērts. Kamēr ārpus tā vairumā pozitīva uzspiešana neko labu nepanāk, jo savā taisnīgumā aizskartais reti kad pēc tam ir mierīgs un laimīgs. Turklāt tāds taisnīgums pats par sevi neko taisnīgs neizskatās.

Otrais veids ir iet sabiedriskas vienošanās ceļu un meklēt kompromisu, kad kādu centimetru piekāpjas abi. Kompromiss ir visauglīgākais, ja abām pusēm izdodas panākt zelta vidusceļu. Tomēr līdz milimetram nomērīt to nav iespējams, tāpēc kaut kādā brīdī plusu un mīnusu balanss ir jāpieņem, pat ja par nenozīmīgu apjomu otra puse iegūst vairāk.

Ir jautājumi, kuros panākt kopēju sapratni šķiet pietiekami viegli, laikam visuzskatāmāk – par zagšanu. Zagšana nav laba, jo man nepatīk, ka apzog mani. Tāpēc, ja varu vienoties, ka es nezogu, tāpēc tu nezodz, tas jau izskatās pēc tīri laba viduspunkta.

Tomēr ar vienošanos ir kāds āķis. Tā pastāv, kamēr gan es, gan tu to ievērojam. Bet problēma sākas katrā pusē no stipri līdzīgiem izejas punktiem, ka cilvēks labprātāk gribētu, ka otrs dara to, ko viņš pats negribētu darīt. Un tas veido situāciju, kurā viens zog, bet citiem prasa, lai nezog, kā arī situāciju, kurā viens, tāpēc, ka zog, vēlas zagšanu aizbildināt. Uzskatāms, bet detaļās daudziem ne tik labi saprotams piemērs ir ar neseno partneratiecību regulējuma izbīdīšanu. Mums partnerības nepieciešamību pamatoja ar apgalvojumu, ka iepriekš iedibinātā kārtība nedarbojas, jo cilvēki to nepilda. Tāpēc (tā viņi argumentēja) jāmaina kārtība, lai cilvēki to pildītu. Šādā loģikā gan pašā pamatā ir problēma, proti, ja cilvēki iepriekš nepildīja likumus (un rezultātā likumus pielāgoja viņiem), kāpēc lai viņi tagad tos pildītu?

Nupat minētais likums ir sabiedrības kārtības kompromisos visefektīvākais instruments, par kuru arī kāds vārds jāpasaka. Kaut likumi mēdz būt dažādi, mūsu izpratnē likums ir tas, kas ir vienāds visiem spēles dalībniekiem, tas ir, katram cilvēkam. Tas gan arvien ir jāpilnveido, un arvien būs dažādi apstākļi, kuru dēļ taisnīgums atšķirsies. Te gan uzreiz jāprecizē, ka negodīgi likumu pildītāji grauj likumību, tātad arī taisnīgumu. Tomēr, ja likums ir labs, nav pareizi likuma pārkāpēju dēļ degradēt likumu. Šādu un līdzīgu cilvēku attieksmes pret taisnīgumu dēļ daudzas lietas buksē. Citiem vārdiem: pieredze rāda, ka dažādu cilvēcisko kompromisu meklējumos ne vienmēr viss ir tik labi, cik gribētos, allaž kaut kas var noiet greizi un pievilt.

Ko vēl var pateikt pēc tik daudziem āķiem un atrunām? Šādā situācijā rodas jautājums: uz kāda pamata un ar kā palīdzību atrast kompromisu? Kas būtu kas uzticamāks, paliekošs…

Absolūts taisnīgums – vai tas ir iespējams?

Vai nebūtu labi, ja būtu viens šāds taisnīguma etalons, kas derētu ne tikai man tikt skaidrībā par manu taisnīguma izjūtas atbilstību, objektivitāti? Tāds kā standarta metrs, kuram varētu līdzās pielikt citus metrus, lai ar etalona palīdzību tiktu skaidrībā.

Nav jau nemaz tik tālu jāmeklē. Mūsu senči to lieliski zināja, ka tāds etalonu pastāv – Dieva bauslis, turklāt ne tikai viens, bet veseli desmit. Speciālisti gan pastrīdētos par skaitu, bet pie desmit jāapstājas, kad runājam pašu starpā.

Baušļos, kaut tie ir doti tik sen, ir apkopots cilvēkam un sabiedrībai nepieciešamais. Tur ir atrodams ne tikai bauslis «nezodz», bet arī «neslepkavo», «nekrāp sievu vai vīru», «nemelo» un «klausi vecākus», bet arī mudinājums sargāt savas domas un rūpēties par vājāko.

Dieva baušļos ir ne tikai skaidrība par labajām lietām, bet Dievs pats sola, ka ir šo baušļu garants – atalgojot godīgas lietas un sodot negodīgās. Mums, cilvēkiem, lielākā grūtība ir pieņemt šo tik vienkāršo lietu, jo tā liek paskatīties ārpus sava taisnīguma, koriģēties kļūdās un padomāt arī par citiem.

Tik daudz par taisnīgumu, kuram pievērsos šoreiz, jo pirms Lieldienu laika tam pievērsties ir īpaši noderīgi.

Morālā kompasa problēmas ir temats pats par sevi, kuru šeit izrunāt nesanāca, bet ceru, ka šajā pavasara pārdomu sērijā to izdosies izdarīt tālākajos rakstos, vismaz divos turpmāk attīstāmos tematos – par Dievu debesīs un laiku, ko veltam vai neveltam Dievam.