Kad dalījos ceļojuma iespaidos ar tuviniekiem, man tika uzdots jautājums: “Kāpēc tu to dari? Vai tad nebūtu ērtāk un arī drošāk braukt ar automašīnu?” Atbildē uz šo jautājumu man prātā ienāca norvēģu rakstnieka Jū Nesbē grāmatas “Policija” personāža vārdi par kalnā kāpšanu: “Šī kāpšana ne uz mirkli nesagādā prieku, tu izjūti vienīgi sāpes, nāvīgu nogurumu, bailes, augstuma slimību, skābekļa trūkumu, dzīvībai bīstamas panikas lēkmes un vēl bīstamāku apātiju. Un, kad esi ticis līdz virsotnei, runa nav par triumfa mirkļa izbaudīšanu, bet tikai par pierādījumu iegūšanu, ka tiešām esi tur bijis.”
Es nevaru teikt, ka braukšana ar motociklu man nesagādā prieku, tomēr tajā ir arī daudz kas no tā, ko apraksta šis kalnā kāpējs. Traucoties pa Polijas un Vācijas noslogotajiem autoceļiem, jebkuru brīdi var gadīties kādi šķēršļi, nepārtraukti ir jākoncentrējas, nepārtraukti ir jāizvērtē situācija. Tas ir kas līdzīgs sportam, kad tu atdod tam sevi visu, paciezdams gan sāpes, gan nogurumu, gan karstumu, gan aukstumu, lai tikai šajā cīņā uzvarētu – lai uzvarētu pats sevi, lai nepalaistos laiskumā, lai uzturētu gan fizisko, gan psiholoģisko možumu. Uz jautājumu, kāpēc es to daru, atbilde ir vienkārša: tā ir cīņa cīņas dēļ.
Tam visam klāt nāk arī garīgā dimensija. Kad esi izdarījis visu, kas no tevis atkarīgs, lai brauciens noritētu droši, tu apzinies, ka nevari nodrošināties pret visām nejaušībām. Tad īpaši spilgti tu apzinies, ka esi Dieva rokās, kā 139. psalmā to apraksta ķēniņš Dāvids: “Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos. Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.”
Patiesi, saprast to nevar, toties to var izjust ar sirdi. Tad var izjust, cik vērtīga un cik skaista ir dzīve Dieva patvērumā. Šādos brīžos domas neviļus nonāk pie jautājuma par dzīves jēgu, par dzīves mērķi. Daudziem cilvēkiem tie saistās ar panākumiem izglītībā, panākumiem darbā, varbūt sportā, citiem ar veiksmi biznesā, kāds cits varbūt saskata dzīves mērķi politikā cerībā, ka tur tiks atrasta dzīves jēga, bet tad, kad izdodas šos jaunībā spraustos mērķus sasniegt, izrādās, ka dvēselē joprojām ir kāds tukšums, dziļākā jēga dzīvei nav atrasta.
Patiesībā, lai jebkurā dzīves posmā, jebkurā vecumā dzīve būtu piepildīta un jēgpilna, tai jābūt pastāvīgai cīņai – tādai cīņai, uz kādu aicina apustulis Pāvils. Viņš vēstulē savam māceklim un cīņu biedram Timotejam raksta: “Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts… Un, jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.”
Tā ir cīņa par labas sirdsapziņas saglabāšanu, tā ir cīņa par nenomaldīšanos no Patiesības ceļa, tā ir cīņa par to, lai es savā apkārtnē izstarotu labestību un mieru un lai mana rītdiena aizvien būtu labāka par vakardienu. Tā ir cīņa, kas nekad nebeidzas. Lai arī dažkārt tajā nākas ciest sāpes un kritienus, tā ļauj piedzīvot arī uzvaras vainagu, uzvaras prieku, piepildītu jēgpilnu dzīvi.
Tāpēc ir labi, ka cilvēki kāpj kalnos, ka cilvēki brauc ar motocikliem un dara vēl daudz ko citu, kas atgādina un palīdz saskatīt dzīves skaistumu, tās vērtību un dzīves lielo uzdevumu – cīņu.
