Pagāja desmit gadi, bet mēs joprojām bijām tālu no šī mērķa. Rīgas centrā staigāja vīri treniņtērpos ar izskūtiem pakaušiem, radot nepārprotamu iespaidu, ka viņi te ir saimnieki. Toreiz jautāju kādam man pazīstamam kārtību sargājošās iestādes darbiniekam, kāpēc viņi ļauj dažādām noziedzīgām bandām traucēt mūsu tautsaimniecības attīstību. Viņš atbildēja: “Mēs nespējam viņus ierobežot, mēs esam vājāki par viņiem, mums gribas dzīvot.”

Šodien reketieri tik izaicinoši vairs neuzvedas. Starplaikā gan viens otrs viņu pretinieks ir nošauts, kāds “izkritis” pa logu, kāds miris neskaidros apstākļos, vainīgie lielākoties nav atklāti, un mēs joprojām esam viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, un valsts vara joprojām šķiet nevarīga tikt galā ar mūsu tautsaimniecības grāvējiem, dažādu “zelta projektu” īstenotājiem.

Nesen Dans Titavs savā “YouTube” kanālā, komentējot “Air Baltic” jaunāko problēmu skaidrojumu, izteicās, ka mēs tiekam uzskatīti par muļķiem. Nedomāju, ka lielo shēmu bīdītāji mūs, t.i., tautu, uzskata par muļķiem. Viņi mūs uzskata par vājiem un nespējīgiem stāties viņiem pretī, lai kaut ko būtisku mainītu. Ļaundabīgais audzējs, kas pirms trīsdesmit gadiem vēl bija skaidri saredzams Rīgas ielās, tagad savas saknes ir ielaidis dziļumā, nosūcot dzīvības spēkus mūsu tautas saimnieciskajai, sociālajai, politiskajai un arī izglītības un zinātnes attīstībai.

Tauta jūt, ka ir sapīta šī ļaundabīgā audzēja atkarībā, bet, neredzot iespēju stāvokli mainīt, daudzi nonāk rezignācijā, atsakās no jebkādas piedalīšanās politiskajā dzīvē vai izgāž savu sarūgtinājumu uz jebkuru, kas ir augstā amatā. Tomēr cerīgi ir tas, ka ļaudis nav zaudējuši humora izjūtu. Nesen lasīju it kā kādas valsts iestādes izplatītu ieteikumu lauksaimniekiem: “Lai govs mazāk ēstu un vairāk dotu pienu, to vajag mazāk barot un vairāk slaukt. Nu, vismaz ar cilvēkiem mēs tā darām.”

Te prātā nāk mūsu asprātīgais un viedais mācītājs Māris Ķirsons, kuru 1. februārī izvadījām uz mūža mājām. Viņš bija ar humoru apveltīts izcils cīnītājs pret visdažādākajām atkarībām.  Man bija tā laime viņu iepazīt jau jaunībā, kad viņš savas asinis lēja uz padomju sarkanā karoga Madridē Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā, atgādinot pasaulei, ka Latvija ir nonākusi ļauna, asinskāra režīma atkarībā. Simtiem cilvēku viņš ir palīdzējis atbrīvoties no alkohola atkarības, ieviešot Latvijā t.s. Minesotas programmu.

Viņa pārliecība bija, ka nepieciešami vismaz trīs galvenie faktori, lai cilvēks atbrīvotos no jebkādas atkarības. Vispirms ir jābūt apziņai, ka tā, kā ir līdz šim, vairs nedrīkst turpināties, es patiesi gribu no tā tikt vaļā. Otrkārt, ir jāiegūst palīdzīga roka – kāds līdzīgi domājošs cilvēks, kas tevi saprot un atbalsta. Treškārt, jābūt lūgšanai, jo ar gribasspēku vien bez augstākas varas palīdzības cilvēks nespēj atbrīvoties no jebkādas atkarības.

Manuprāt ar šo Māra Ķirsona ieteikumu mēs spētu atbrīvoties no tām saitēm, kas pakļauj mūsu tautu nespējai sekmīgi attīstīties, bet tāpēc vispirms ir jāiegūst ticība, ka tas ir iespējams un ka tas notiks, ja vien to patiesi un no sirds gribēsim. Otrs faktors prasa aktīvu rīcību no katra atsevišķa cilvēka – meklēt līdzīgi domājošos, organizēties, citam citu uzmundrināt, jo, kā teica Rainis: “Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.”

Trešais faktors – lūgšanas – mums pastāvīgi ir pieejams. Ik svētdienu un arī citās dienās mūsu dievnami ir atvērti, un mēs varam gan kopīgi, gan katrs atsevišķi nest lūgumus Dieva priekšā, lai Viņš svētī mūsu darbu, lai Viņš svētī mūsu ģimenes, lai Viņš svētī mūsu mīļo dzimteni Latviju. Es ticu, ka tad Dievs mūs svētīs un dos mums jaunu iespēju uzplaukt. Vienīgi paliek jautājums – vai mēs to patiesi gribam?