Rietumvalstis šajā konferencē saskatīja iespēju saspīlējuma mazināšanai Eiropā, dialogam ar PSRS un bija gatavas šī mērķa labā panākties pretī Maskavas prasībām, tomēr no savas puses uzstādot Maskavai savus noteikumus attiecībā uz cilvēka tiesību un demokrātisko pamatbrīvību ievērošanu padomju bloka zemēs, tā cerot uz pozitīviem rezultātiem visiem.
Rietumos dzīvojošie baltieši bija norūpējušies, ka Rietumi Helsinkos varētu upurēt Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku, kas nopietni apdraudētu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu miermīlīgiem, diplomātiskiem līdzekļiem. Pasaules Brīvo latviešu apvienība izstrādāja plašu dokumentāciju, kurā bija pamatotas Baltijas valstu legālās tiesības uz brīvību un neatkarību, un šis dokuments tika iesniegts visu 35 valstu valdībām, kas piedalījās konferencē. Trimdas baltiešu pārstāvji klauvēja pie visām iespējamām durvīm, un viņu neatlaidība un neizsīkstošā enerģija gan konferences sagatavošanas, gan pašas konferences laikā nesa labus rezultātus – šīs aktivitātes pievērsa pastiprinātu pasaules preses uzmanību Baltijas tautu liktenim, un Rietumvalstis Helsinku konferencē palika uzticīgas Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politikai.
Bijušais britu izlūks Oļegs Gordijevskis, kas kā dubultaģents 11 gadus nostrādāja Valsts drošības komitejā Maskavā, atklāja, ka tajā laikā padomju ideologiem nav bijušas nekādas bažas par to, ka Helsinku process varētu kaut cik būtiski ietekmēt ļaužu prātus Padomju Savienībā. Toreizējais VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs esot smējies par rietumniekiem, kas Helsinku vienošanos uztvēra kā nopietnu dokumentu. Viņš neticēja, ka uz tā pamata būtu iespējams veicināt vārda un domas brīvību Padomju Savienībā. “Nabaga muļķi,” teicis Krjučkovs, “vēl paies daudz gadu, kamēr viņi apzināsies, ka Padomju Savienībā pēc Helsinku vienošanās parakstīšanas nekas nemainīsies. Mēs pārdosim viņu grāmatas un viņu laikrakstus viesnīcās, kur dzīvo ārzemnieki, bet pārējos mēs vienkārši sadedzināsim.”
Lai arī Helsinku konferences Noslēguma akta teksts PSRS teritorijā tika turēts slepenībā, tas pa dažādiem ceļiem sasniedza pēc brīvības izslāpušos ļaudis visā Austrumeiropā. Šis dokuments iedvesmoja cilvēka tiesību aktīvistus veidot t.s. Helsinku grupas, kuru galvenais uzdevums bija pieprasīt, lai viņu valdības ievēro Helsinkos dotos solījumus, kas attiecas uz cilvēka un tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Latvijā 1986. gadā izveidojās tiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, 1987. gada vasarā dzima arī ticības brīvības aizstāvēšanas kustība “Atdzimšana un Atjaunošanās”. Veidojās arī citas kustības un grupas, kas ļaudīm gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā deva jaunu drosmi un iekustināja plašas tautas masas kopīgā prasībā pēc brīvības un neatkarības. Ar šo brīdi iesākās straujš PSRS sabrukšanas process, un pats Krjučkovs, kas savā laikā noniecināja Helsinku vienošanās nozīmi, 1991. gada augustā kā viens no puča organizētājiem, nonāca apcietinājumā.
Bībelē teikts: “Redzi, naidniekam ir noziegums prātā, viņš ir ļaunuma pilns un rada tikai viltu. Viņš rok bedri un dara to dziļu, bet pats iekrīt slazdā, ko izlicis.” Tā tas notika arī ar PSRS vadību, kas raka bedri sev pakļautajām tautām, lai tās mūžīgi paliktu Maskavas kontrolē, bet iznākumā tajā iekrita viņi paši. Likumsakarīgi tāds iznākums gaidāms arī pašreizējiem Kremļa saimniekiem, kas savā neprātā joprojām turpina rakt bedri, kurā agrāk vai vēlāk viņiem nāksies pašiem iekrist.
