Viņš dzimis 1940. gadā Jaunaucē. Kad Latvijai atkal tuvojās padomju okupācijas karaspēks, viņš kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet dažus gadus vēlāk visa ģimene pārcēlās uz ASV. Tur viņš izstudēja filozofiju, vēsturi un arī teoloģiju. Kļuvis par mācītāju, viņš nenogurstoši centās iedvesmot trimdā nonākušos ļaudis, jo īpaši jaunatni, nenodarboties ar zaudētā apraudāšanu, bet gan ar cerībām raudzīties uz nākotni, aizvien meklējot iespējas tuvināt mūsu tautas brīvības stundu.
Kādā no savām uzrunām jauniešiem Māris Ķirsons teica: “Tā tauta, kas tikai skumst par zaudēto, nevar pastāvēt. Mums ir jāsvin uzvaras, un galvenā vieta, kur mēs šodien varam svinēt uzvaru, ir baznīca – tā ir Jēzus Kristus uzvara pār nāvi, un Viņa uzvarā arī mēs varam gūt savas uzvaras.”
Māris Ķirsons nepalika tikai pie vārdiem, bet pats ar savu piemēru iedvesmoja līdzcilvēkus uz dažādām drosmīgām pret padomju režīmu vērstām demonstrācijām. Kopā ar draudzes jauniešiem viņi reiz devās uz Vašingtonu, lai pie padomju vēstniecības sadedzinātu padomju karogu. Tādas un līdzīgas demonstrācijas viņš organizēja biežāk, bet īpašu uzmanību Latvijai un tās liktenim starptautiskā mērogā piesaistīja viņa drosmīgā akcija 1980. gada 11. novembrī EDSO konferences norises laikā Madridē, tecinot no savām vēnām asinis uz padomju karogu. Starptautiskajiem žurnālistiem viņš skaidroja, ka tās simbolizē latviešu tautas asinis, kuras izlējis padomju okupācijas režīms.
2013. gadā viņš atgriezās Latvijā, līdzi atnesot savu nenogurstošo enerģiju un mīlestību pret Latviju, kalpojot gan par mācītāju, gan mācībspēku Lutera Akadēmijā, gan par terapeitu, palīdzot daudziem atbrīvoties no alkohola atkarības. Kādā intervijā viņš teica: “Ja cilvēkam kaut kas ir svarīgs, tad viņa pienākums ir to apliecināt. Ja tev tas nav svarīgi, tad atzīsties. Tikai tad nerunāsim par tēvzemes mīlestību, ja neesi gatavs to apliecināt ar saviem darbiem. Cilvēkiem, kuriem latvietība un Latvija nav nekas svarīgs, – labi, bet tiem, kuriem ir, mēs to apliecinām un esam lepni par to, ka spējam katrs tajā lietā iesaistīties. Tad arī pašam rodas gandarījums.” Pagājušā gada 19. janvārī Māris Ķirsons aizgāja mūžībā.
Drīz pēc tam, 6. februārī, mūžībā aizgāja cits mūsu tautas varonis – Bruno Javoišs. Viņš 22 gadu vecumā 1963. gada 5. decembra rītā galvenās milicijas pārvaldes priekšā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu 76 metrus augstajā Rīgas toreizējā radiotornī. Tā kā tornis bija apledojis, neviens no milicijas darbiniekiem nebija spējīgs tur uzkāpt, lai karogu noņemtu. Līdz ar to neatkarīgās Latvijas karogs augstākajā vietā Rīgas centrā plīvoja divas dienas.
Bruno Javoišs uz vietas tika aizturēts, piekauts un ar asiņojošu seju nogādāts milicijas iecirknī, bet viņš neesot jutis ne sāpes, ne satraukumu, jo bijis liels prieks un gandarījums par paveikto. Viņš tika notiesāts uz septiņiem gadiem ieslodzījumā, ko pavadīja Mordovijas nometnē. Tur viņš tikās ar Latvijas brīvības cīnītājiem Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citiem.
Šobrīd Okupācijas muzejs nācis klajā ar ierosmi uzcelt pieminekli visiem nacionālās pretestības dalībniekiem ar nosaukumu “Svešo varai spītējot”. Izvēlēta tieši tā vieta, kur atradās tornis, kurā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Bruno Javoišs. Ja katrs, līdzīgi kā tas reiz bija ar Brīvības pieminekli, ziedos pretestībniekiem veltītā pieminekļa tapšanai kaut vienu eiro, mēs apliecināsim, ka savas valsts brīvības uzturēšana mums nav tukša skaņa. Tie, kas upurēja savu dzīvību, brīvību Latvijas labā, ir godināmi, un viņu piemiņa uzturama.
Dzīvosim ar cerību un svinēsim katru uzvaru!
