Sestdiena, 20.07.2024 02:56
Ramona, Ritma
Pirmdiena, 4. marts, 2024 13:15

Pēc tumsas nāks gaisma

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Pēc tumsas nāks gaisma
Pirmdiena, 4. marts, 2024 13:15

Pēc tumsas nāks gaisma

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

 
Tā nav tikai dabas parādība. Sava likumība: ja līst, drīz pārstās, ja salst, kļūs siltāks, ja slikti, būs labi. Ja nakts, būs diena. Gaisma bez tumsas nevar, jo tumsā vislabāk apzināmies gaismas vērtību. Tāpēc arī tik bieži nav sliktuma bez labuma. Tāpēc arī tik bieži sakām, ka viss ir galvās.

Maļam, ka pagājuši divi gadi, rīkojam mītiņus, koncertus kā lielus svētkus ar vienu un to pašu skandināmo, ka būsim kopā ar Ukrainu līdz uzvarai. Ar to vien ir par maz. Toties valsts amatpersonām iespēja padižoties, cik daudz darīts, cik varētu vairāk un labāk, ja…, ja netrūktu resursu, ja neciestu citas sfēras – veselība, sociālā nodrošinātība un daudz kas cits, kam spiedīgi vajag – arī skolu aizklapēšanai. Paveras savāds skats uz galveno prioritāti – drošību. Izskatās, ka tā tik pāri stāvoša nemaz nav! Tālab šajā vietā paņemu pauzi un noziedoju savu summiņu ziedot.lv akcijā «Domās un darbos kopā ar Ukrainu». Citādi, cik tur vairs līdz – klausies vārdos, neskaties uz darbiem? Var sanākt arī kā Eināram Repšem, kas, nez no kurienes izkūņojies, TV 24 vēsta pravietiski: «Šobrīd ir pilnīga skaidrība, ka karš būs, diemžēl arī Latvijā, izņemot, ja nenotiks brīnums un Putins tiks sakauts Ukrainā, kaujas laukā.» It kā tieši Repšes valdības laikā (2002.–2004.) nebūtu atbruņoti zemessargi, atsavinot arī par personiskajiem līdzekļiem iegādātos ieročus, munīciju. Atmiņā tas palicis kā kājas spēriens par nevainojamu un pašaizliedzīgu dienestu vairāk nekā desmit gadu garumā.

Zigmars Liepiņš nopūšas rezignēti: «Mūsdienās nav Lāčplēša, ir tikai meitas, kas pieiet pie jūras un vainadziņu iemet…» Viņš to var atļauties, jo darbi apliecinājuši gan latviskās dvēseles smalkumu, gan Lāčplēša spēku – pat ja būtu tikai uzrakstījis vienu vareno rokoperu un neko vairāk. Mītiņā «Kopā līdz uzvarai», kas bija veltīts Ukrainas atbalstam pie Brīvības pieminekļa, gaidītās solidaritātes liesmas vietā pačūkstēja vien pieticīgs, formāls pasākumiņš: ļaužu pulciņš, ņemot vērā Rīgas mērogus, trūcīgs. Pie sevis nopukojos: apmēram tik, cik, proporcionāli rēķinot, mūsu miestā būtu sanākuši 1,5 cilvēki… Apnikušas gaudas par nogurumu no kara tik tālu no kara. Tie, kas cīnās, nepagurst, kas krituši, vairs nepagurs. Tā paša Lāčplēša kontekstā bija skumīgi klausīties divu valsts sievu – premjeres Evikas Siliņas un Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas – pelēcīgajās runās, kurās nekas vairāk par samākslotām frāzēm neskanēja. Kur bija prezidents? Protams, nevaram vainot cilvēkus par to, ka viņi nav oratori. Bet, ja oratori neesat, kāpēc tik augstos amatos esat? Atvainojiet, ja kādam tā nelikās, bet šķita, ka pasākums arī no režijas, izpildījuma viedokļa rādījās pelēcīgi pabāls kā apnicīgi līņājošā diena. Programmas vadītājs pa starpām glūnēja savā papīrā, mācīdamies nākamo numura pieteikumu kā atstrādājot – vēsi, bez dzirksteles. Nu, lai! Kontekstam bija jābūt Ukrainai, bet izklausījās pēc Atmodas vecišķa piemiņas pasākuma ar dziesmām, kuru sentiments nu jau trīsdesmitgadīgajiem nesaprotams, nerunājot par skolu jaunatni, kuras tur nemaz nebija. 

Komunikācijā tumsa. LSM cūku komiksu varētu nepieminēt, bet tikums nepazūd: šim lopiņam daba tāda, ka pēc izvārtīšanās dubļos niez pakasīties – kaut gar baltu gaismas stabu, uz tā atstātos «zīmējumus» iemelojot par mākslu. Esot atvainojušies, bet kad, kur, kam? Ķēzījušies publiski, atvainojušies slepeni? Nobloķēju f/b draudzeni, kas arvien uzmācīgāk sagroza kara būtību un jau gānās par pašu Zelenski. Bijusī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos, tagadējā Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece Baiba Braže savā «X» profilā: «Aktivizējušies dīvāna eksperti par 5. pantu. Prieks, ka interesē un ka diskutē. Žēl, ka steiga un virspusējība. NATO Ziemeļatlantijas līguma 5. pants nosaka PIENĀKUMU nekavējoties palīdzēt valstij, pret kuru noticis uzbrukums, individuāli vai kopā. Viss.» Tiešām viss? Pirmkārt, cilvēkus, kas vēlas skaidrību par drošību, saukt par «dīvāna ekspertiem» nav augstprātība? Otrkārt, šāds miglains spriedelējums vēsta kaut aptuvenu konkrētību? Kāds oponents tā arī atcērt: «Pārmetumu, ka «steiga un virspusējība», Braže nevarētu attiecināt uz sevi? Loģistika nestrādā «nekavējoties»! Ir pamatots uztraukums, ka militāra spēka vietā kāds atkal varētu atsūtīt 5000 ķiveru! Te vairāk izskatās, ka pati amatpersona ir dīvāna eksperte komunikācijā.»

Kā diskotēkā: te tumsa, te gaisma! No tādas zibināšanās gan pagurums. Jānāk gaismai ar konsekventu, skaidri formulētu līniju – darbos, nevis tukšajās runās.