Birokrātijas slogs Latvijā ir ne tikai sajūtu, bet arī skaitļu līmenī pierādāma problēma. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras aptaujā 92% uzņēmēju atzinuši – birokrātija ir ļoti aktuāls šķērslis.

Tas nozīmē, ka runa nav par dažiem neapmierinātiem balsotājiem vai atsevišķiem gadījumiem. Tā ir sistēmiska problēma, kas ietekmē ekonomiku, uzņēmējdarbību un arī vienkāršu cilvēku ikdienu.  Lai arī birokrātija pastāv visās valstīs, Latvijā arvien biežāk izskan jautājums – vai viss pieprasītais tiešām ir nepieciešams?

Veselais saprāts pret papīru kalniem

Endziņš sarunā uzsver – runa nav par noteikumu atcelšanu vispār. Ir jomas, kur stingras prasības ir loģiskas un nepieciešamas. Drošības standarti tiltu būvniecībā vai dūmu detektori mājokļos glābj dzīvības. Taču problēma sākas tur, kur pazūd samērīgums.

Vēl nesen, lai savā pagalmā uzstādītu siltumnīcu vai šķūnīti, bija jāiziet cauri sarežģītai atļauju un saskaņojumu sistēmai. Līdzīgi – būvniecības procesā mēdz prasīt ainavu arhitekta atzinumus vai pat rakstiskus pamatojumus par mājas fasādes krāsu.

Un te rodas loģisks jautājums: kam tieši traucē pelēka māja, kas izskatās gluži kā pārējās ielā?

Absurdākie piemēri – no papīriem līdz cilvēku cieņai

Birokrātijas absurds neaprobežojas tikai ar būvniecību. Kāds īpaši skaudrs piemērs saistīts ar invaliditātes asistenta atbalstu. Gados vecai sievietei, kura rūpējas par savu smagi slimo, uz nāves gultas esošo vīru, lai saņemtu aptuveni 90 eiro mēnesī, jāaizpilda darba laika uzskaites tabulas un jāparaksta darbu pieņemšanas akti.

Šis gadījums spilgti parāda sistēmas neuzticēšanos cilvēkiem – it kā pastāvētu reāls risks, ka sieviete mēģinās apkrāpt valsti par dažiem desmitiem eiro, nevis rūpēsies par savu tuvinieku.

Cik maksā viena “nevainīga” prasība?

Birokrātijai ir arī ļoti konkrēta cena. Ja viens uzņēmums reizi mēnesī pusstundu velta vienas atskaites sagatavošanai, tas šķiet nenozīmīgi. Taču, sareizinot šo laiku ar tūkstošiem uzņēmumu, izmaksas valstij sasniedz miljonus.

Tieši šādi aprēķini atklāj patieso birokrātijas ietekmi – ne tikai uz nerviem, bet arī uz ekonomiku.

Līdzīgs piemērs ir ideja par izcelsmes valsts karodziņu izvietošanu pie precēm veikalos. Lai gan doma šķiet pievilcīga, tās ieviešana varētu izmaksāt līdz pat 100 miljoniem eiro, kas galu galā tiktu iekļauti produktu cenās.

No burkšķēšanas pie rīcības

Svarīgākais Endziņa vēstījums ir vienkāršs – nepietiek tikai sūdzēties.  Šobrīd ikvienam iedzīvotājam ir iespēja iesaistīties, iesniedzot savus priekšlikumus iniciatīvā “Atmetam birokrātiju”. Nav nepieciešams zināt konkrētus likuma pantus – pietiek aprakstīt problēmu.

Jau tagad saņemti desmitiem ierosinājumu, un daļa no tiem pārtop reālās izmaiņās.

Vai iespējama valsts bez liekas birokrātijas? Pilnībā bez birokrātijas neiztikt – to atzīst arī pats Endziņš. Taču mērķis ir cits: panākt, lai valsts pārvalde pati tiecas vienkāršot procesus, nevis tos sarežģīt.

Ideālā scenārijā pēc dažiem gadiem pat īpaša birokrātijas mazināšanas grupa vairs nebūtu nepieciešama, jo sistēma darbotos pati – saprātīgi, efektīvi un cilvēkiem draudzīgi.

Pelēkā māja kā simbols

Stāsts par mājas krāsu patiesībā ir simbols daudz kam lielākam. Tas ir stāsts par sistēmu, kurā dažkārt forma kļūst svarīgāka par saturu, un kur veselais saprāts apmaldās dokumentu kaudzēs.

Un varbūt tieši tāpēc jautājums par pelēku māju nav nemaz tik nenozīmīgs. Jo, ja spējam atteikties no liekas prasības šeit, tas nozīmē, ka varam sakārtot arī daudz lielākas lietas. Galu galā – valsts, kurā nav jāraksta saskaņojums par pelēku krāsu, ir valsts, kurā cilvēkiem vienkārši ir vieglāk dzīvot.