To, kā mainījusies šo dzīvnieku loma cilvēku dzīvē, apliecina arī Lauku atbalsta dienesta statistika. Ja 1980. gadā Latvijā bija 35 000 zirgu, tad 2025. gadā reģistrēti – 9282, un visvairāk to ir Jelgavas, Mārupes, Bauskas, Valmieras un Augšdaugavas novados.

Atskatoties pagātnē, zirgu audzēšana Lielvārdes pusē pastāvēja jau kolhoza laikos – bija gan staļļi, gan ganības. Dainis Ozols pārņēma šo stafeti, sākotnēji gan akcentu liekot uz sportu, tikai vēlāk pievēršoties zirgu audzēšanai. Viņš ir ne tikai pats ar augstiem rezultātiem startējis sacensībās, bet izskolojis ne vienu vien labu konkūra jātnieku, arī Kristapu Neretnieku, kurš piedalījās 2024. gada olimpiskajās spēlēs. 

Nu jau klubs pastāv ceturtdaļgadsimtu, bet zemi un ēkas «Robežniekos» Dainis Ozols savā īpašumā ieguva pirms septiņiem gadiem, tāpēc šobrīd lielāka uzmanība tiek pievērsta saimniecības atjaunošanai. Pa šo laiku te dzimis, uzaudzis un arī citus saimniekus atradis liels pulks zirgu – tostarp aiz Latvijas robežām. Vistālākā vieta, kur kāds audzēknis no šīs saimniecības ir aizceļojis, – tā ir Amerika, taču pamatā tās ir Eiropas valstis, stāsta Aija Grēna. Viņa, lai gan ir rīdziniece, ar zirgiem «saslimusi» jau bērnībā. Pats sākums šai mīlestībai bija Zooloģiskajā dārzā, bet nopietnāk tam pievērsās pusaudža gados. Saimniecībā Aija ir pavadījusi jau 18 gadu, pildot dažādus pienākumus – ir gan trenere, gan zirgaudzētāja, gan menedžere un arī sportiste. Patlaban viņa ne tikai strādā, bet arī mācās agronomiju 4. kursā. Apnicis šis darbs nav nekad, jo ik diena ir atšķirīga, arī pienākumi nav vienveidīgi. Vasarās nāk klāt arī lauksaimniecība – gan siena, gan skābbarības gatavošana, kas lielā mērā ir uz Daiņa dēla Ģirta pleciem. Tā tas iet – cikls pa ciklam, gads pa gadam. Paplašināties nav plānots, varētu pat teikt, ka šajā jomā sasniegti griesti, jo to ļauj pieejamie resursi, tostarp darbarokas. Algoti darbinieki te nestrādā, tiekot galā ar ģimenes spēkiem. 

Vaicāta, cik šobrīd Annās ir zirgu, Aija norāda, ka ap 40, tostarp stallī tiek turēti arī citiem īpašniekiem piederošie rumaki. (To skaits mainās no pieciem līdz desmit.) Ir tādi, kuri ik pa laikam atgriežas, piemēram, studente mācību laikā tur zirgu citur, bet vasarās – šeit. Ir arī vaislas ērzeļi, pie kuriem tiek vestas ķēves, lai radītu jaunus un skaistus kumeļus. Jaunzirgu audzēšanā ir labi rezultāti, ko pierāda arī skates. Viena no tām ir Latvijas šķirnes zirgu skate «Rudens pērle». Tajā piedalās 35 zirgi (trīs un četrus gadus vecas ķēves un ērzeļi/kastrāti). Tajā tiek vērtēts zirgu eksterjers un darbspējas: soļi pie pavadas, rikšu, lēkšu gaita un lēkšanas tehnika, šķēršļu augstumi brīvajos lēcienos, ko nosaka zirga demonstrētājs (3 gadu vecajiem – līdz 130 cm, četrus gadus vecajiem – līdz 140 cm). Šajā skatē, piemēram, 2024. gadā Dainis Ozols ar pašaudzēto zirgu Limitless guva uzvaru savā konkurencē. Arī šeit uzaugušo zirgu pēcnācējiem ir bijis, ar ko palepoties, ieņemot augstas vietas, kas apliecina to labo potenciālu.

Nav jāpērk uzreiz «Ferrari»

Cik rentabls ir šis bizness? Nav viegls, jo zirgu pārdošanas tirgus ir ļoti mainījies, atzīst Aija. To ietekmējuši arī sociālie tīkli, kas sniedz plašākas reklamēšanas iespējas. Tajā pašā laikā tas nav atvieglojis klienta piesaisti, jo viņi vispirms prasa bildes, video rezultātus skatēs utt., tikai pēc tam brauc un skatās uz vietas. Tas uzliek papildu darbu audzētājiem, ieguldot resursus mārketingā. Kādreiz bija otrādi – interesenti ieradās, aplūkoja zirgu, uzkāpa tam mugurā, izmeta loku, un viņiem bija skaidrs – pirks vai nepirks. Patiesībā jau tikai šādi – dabā redzot – var pārliecināties par to, cik zirgs ir skaists un audzināts, jo bildi jau ar mūsdienu tehnoloģijām var uztaisīt labu labo. Vēl viens veids, kā pārdot zirgu, ir izmantot starpnieka pakalpojumus. Šāds cilvēks pats apzvana zirgu audzētājus un noskaidro, kas ir piedāvājams, un sameklē un atved uz Latviju pircējus. Iegādājas vietējos zirgus lielākoties ārzemnieki. Latvijas turīgākie ļaudis lielākoties tos meklē Centrāleiropas valstīs, lai gan te audzētie rumaki, ko iegādājušies ārzemnieki, ir pat guvuši laurus starptautiskās sacensībās. Te ir arī ļoti piemēroti zirgi bērniem – tādi, uz kuriem labi trenēties un piedalīties sacensībās. «Nav jau uzreiz jāpērk bērnam «Ferrari»,» saka Aija, uzsverot, ka arī cenu atšķirības zirgiem ir ievērojamas – gluži kā automašīnām, elitārākajiem jārēķinās ar ļoti lielām summām. Kādreiz Latvijā audzētie zirgi bija krietni lētāki par ārvalstu, taču šobrīd tās cenas ir vairāk izlīdzinājušās.

Konkurence? Jā, staļļu Latvijā nav mazums, taču to darbības modelis atšķiras, katrs atradis savu nišu – vieni piedāvā tikai privāto zirgu turēšanu, cits nodarbojas ar audzēšanu, citam tā ir papildu lieta zemnieku saimniecībā. «Līdz ar to par konkurenci to nevar saukt. Mēs labprāt sadarbojamies cits ar citu. Piemēram, mēs piegādājam sienu, mums dod iespēju izmantot manēžu, kur trenēties,» teic Aija. 

Biodrošība un labturība

Kā ir ar slimībām zirgiem – cik nopietns ir šis aspekts? Tāpat kā cilvēkiem vai citām dzīvām radībām – tiem ir infekcijas, kas skar lielu daļu populācijas. Zirgi slimo ar to pašu tik pazīstamo gripu, un, kad tā kaut kur uzliesmo, ir svarīgi ievērot biodrošību. Arī uzraugošās instances tur šo jomu «uz grauda», piemēram, pārbaudot, vai zirgi ir vakcinēti, it īpaši, ja piedalās sacensībās – tas ir obligāts noteikums. Protams, svarīga ir arī labturības prasību ievērošana, un Pārtikas un veterinārais dienests ik pa laikam inspicē staļļus. Taču kopumā jau tie, kuri darbojas šajā jomā, par zirgiem nereti rūpējas pat vairāk nekā par jebko citu, uzskata Aija. Iespējams, ka tie, kuri neko daudz par zirgiem nezina, varētu pārmest, ka ziemas laikā zirdziņi laukā tiek saldēti. Tā nav. Zirgiem ir visas iespējas jebkurā brīdī doties zem jumta, taču viņiem patīk atrasties svaigā gaisā, un «Robežniekos» teritorijas pietiek, kur izskrieties. To, ka tie dod priekšroku atrasties ārpus staļļa, var pārliecināties arī šeit. Un kāpēc lai gan uzturētos iekšā, ja turpat ir siena rullis, pie kura pamieloties, ir arī vieta, kur padzerties. Patiesībā zirgi vairāk uzturas iekšā vasaras laikā, kad tos nomoka dunduri un knišļi. Pagājusī vasara, kas cilvēkiem paliks atmiņā kā pelēka, lietaina, vēsa un nebūt ne jauka, arī siena sagatavošanai nelabvēlīga, taču zirgiem tā bija visnotaļ labvēlīga, jo nebija tik daudz apnicīgo asinssūcēju. 

Federācijas darbs iestrēdzis

Runājot par problēmām, – lai gan sacensību saraksts pērn bija sastādīts un piedalīties tajās varēja, tomēr bija viens liels mīnuss – Latvijā netika sarīkotas nevienas starptautiska mēroga sacensības. Salīdzinājumam – Polijā katrās brīvdienās tās tiek rīkotas. Sportistiem būtiski ir ne tikai samaksāt dalības maksu un startēt, bet gan iegūt balvas, kuru fonds starptautiskos pasākumos ir lielāks, iegūtie punkti iet pasaules reitingā. Arī pircējiem ir lielāka interese par zirgiem, kas ir piedalījušies šāda līmeņa sacensībās. Lai no Latvijas brauktu uz citu valsti, jārēķinās ar ievērojamiem izdevumiem, tāpēc ko tādu atļauties var retumis. 

Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pērn nenotika starptautiskas sacensības, – Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) darbs ir apstājies. Sarežģījumi radās sakarā ar Kleistu bāzes apsaimniekotāja maiņu, proti, tā nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas rokās, izbeidzot bezatlīdzības lietošanas līgumu ar LJF. Pamats tam bija, jo sporta bāze, kas tagad ir Latvijas Nacionālā sporta centra pārziņā, bija visai nolaista un novecojusi. Salīdzināt ar citām valstīm pat nevar. Šis ir pārmaiņu gads, un Aija cer, ka «viss ieies sliedēs un situācija normalizēsies», jo Kleistos ir potenciāls un šī vieta var sevi atpelnīt. Protams, ja tās infrastruktūra tiek modernizēta. Jo kurš īpašnieks gribēs savu zirgu tur turēt, ja tur nav labi apstākļi. Aija gan ļoti neseko līdzi peripetijām ap JKF, arī finansiālajām, taču, redzot, cik daudz līdzekļu nonāk līdz sportistiem, var teikt, ka tas ir teju nekas. Pamatā jau viss ir uz saviem pleciem. Vēl, par problēmām runājot, viņa piebilst, ka šai jomai grūti piesaistīt projektus, nereti atteikums tiek pamatots ar to, ka zirgs ir luksusa dzīvnieks, taču citkārt tas tiek atzīts par lauksaimniecības dzīvnieku.

Meitenes grūts darbs nebiedē

Vai reitterapiju arī šeit piedāvā? Nē, un viens no iemesliem – Latvijā ir grūti dabūt šāda speciālista sertifikātu. Bez zināšanām, ko bērns var vai nevar darīt zirga mugurā, te neiztikt. Ekskursanti gan te ir laipni gaidīti, arī no skolām, arī tie, kuri grib pamēģināt uzkāpt zirga mugurā un pajāt. Klubs piedāvā iespējas mācīties jāšanas prasmes ar konkūra novirzienu. Nē, par skolu to nevar saukt, attrauc Aija, jo šeit nevar piedāvāt iespējas trenēties visu gadu. Manēžas te nav. Jārēķinās ar laika apstākļiem, piemēram, ziemā kailsalā to darīt nevar. Arī tumšajā laikā ir ierobežotas iespējas – tik, cik prožektoru gaismas sniedzas. Bet interesenti, kas grib zirgus skatīt ne tikai pa gabalu, bet apgūt prasmi sēdēt zirga mugurā, ir. Arī skolas vecuma bērni. Šobrīd tādas aktīvākas nācējas ir septiņas meitenes, bet ir tādi, kas te iegriežas retāk, jo nav iespēju to darīt biežāk. Vai tad puišu nav? Nav gan, lai gan lielajā sportā vairāk ir tieši vīriešu. 

Šajā sestdienā ieradušās piecas meitenes, kuras nav nobiedējuši ziemas apstākļi un kuras te ir klāt ik nedēļas nogali, lai vairākas stundas būtu pie saviem mīluļiem. Arī Daiņa Ozola mazmeita Emīlija ir to pulkā. Viņa ar jāšanu nodarbojas jau desmit gadu, startējusi arī sacensībās. Līdz šim augstākie šķēršļi bijuši metru un piecus centimetrus virs zemes, un viņas vecumā, kā atzīst pati, tas ir labs rādītājs. Ir, kur tiekties, jo viņas vectēva rekords ir 2 metri un 15 centimetru. Annija Kļaviņa arī ir ar pieredzi, jo trenējas sešus gadus un ir piedalījusies sacensībās «ar maršrutu 1,05 metri». Ieva Dreiska, kas uz šejieni brauc no Lēdmanes, arī nav gluži iesācēja – nu jau viņa nodarbojas trīs gadus, bet sacensībās piedalījusies tikai vadības maršrutā (bez lēcieniem pāri šķēršļiem). Ieva Mardoka no Ogres pievienojusies šim pulciņam pirms gada, bet jau startējusi sacensībās vadības maršrutā. Ogrēniete Simona Kate Kauliņa šobrīd mācās Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā, kur apgūst lopkopības tehniķa ar specializāciju zirgkopībā profesiju. Arī viņai jau lielāks treniņu stāžs, un viņas augstākais maršruts ir metrs. Sākusi ar zirgiem nodarboties, vecāku mudināta (tā notiek visbiežāk, bet ir arī otrādi – bērns iesaista vecākus šajā nodarbē). Jau ar pirmo nodarbību sapratusi, ka tā ir viņas lieta. Viņai šeit ir savs zirgs, vārdā Kontiki, kā pati saka, – labs un klausīgs puika. Tiesa, vēlāk noskaidrojas, ka ir barvedis un to arī uzskatāmi nodemonstrē, kad esam atnākuši apskatīt zirgus āra teritorijā. Kad vaicāju, vai kādai ir nācies arī nokrist no zirga muguras, visas (izņemot vienu) māj ar galvu – kur tad bez tā. Tāpat visas atzīst, ka tas ir smags darbs, tomēr tas nekādā ziņā nav licis atteikties no zirgiem un jāšanas. Meitenes labprāt arī palīdz tīrīt un kopt stalli. Ir gan dažreiz doma paspīdējusi – sak, nebraukšu šoreiz, bet pārvarot vājuma brīdi un brauc uz šejieni, kur gaida draudzenes un zirgi.