Ar simtiem tūkstošiem kritušo, sagrautām pilsētām un dzīvēm. Krievu iebrucēji mirst daudz lielākos skaitļos, bet joprojām nepietiekami, lai civilizētā pasaule nokļūtu drošībā.

Ja par atskaites punktu ņemam nevis Krimu, bet 24. februāri, šodien aprit precīzi četri pilna mēroga kara gadi. Kādi ir secinājumi 1461. kara dienā? Lai miera sarunu analīze paliek ārpolitikas un starptautisko attiecību ekspertu ziņā. Mani vairāk interesē, kā esam mainījušies mēs paši, kas pagaidām un joprojām, par laimi, un pateicoties ukraiņiem, atrodamies kara vērotāju pozīcijās. 

Vārdos esam stiprāki nekā darbos. Mēs skaļi sakām, ka esam kopā ar Ukrainu, ziedojam kāds 5, cits 50 eiro Ukrainas atbalstam, bet joprojām tirgojamies ar krieviju. Tie nav abstrakti komersanti, bet konkrēti uzņēmēji ar vārdu un uzvārdu. Kas pārdod krieviem medikamentus, alkoholu, minerālmēslus un ko tik vēl ne. Pērn teju miljarda eiro vērtībā. Un arī vedam iekšā krievu preces, tādējādi stiprinot, uzturot ienaidnieka ekonomiku. Manā piemājas bodē joprojām tirgo krievijā ražotas konfektes. Jautāju – kāpēc? Nūūū... ēēēē... bērniem garšojot. Un autobusi uz orku zemi un atpakaļ kursē tikpat intensīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Un vienīgais arguments, kāpēc tas vajadzīgs, allaž ir tie nelaimīgie kapi, kas mūsu iedzīvotājiem it kā jāapmeklē ienaidnieka pusē.

Un tomēr mēs kā sabiedrība maināmies. Mēs polarizējamies, kļūstam neiecietīgi pret pašmāju vateņiem un žduniem, kas sēro pēc okupācijas laikiem, taisa uguņošanu pēc Kremļa kurantiem, audzē tulpes, lai sagaidītu krievu tankus un dronus. Mēs liekam viņiem administratīvos sodus un toksiskākos liekam cietumā.

Mēs asāk izjūtam uzspiesto divvalodību. krievijas valsts valodai ir jāpazūd no Latvijas valsts telpas – no skolām, iestādēm, veikaliem, frekvencēm. Jo valoda ir kara ierocis. Kultūra ir kara ierocis, un arī sports ir kara ierocis. Hibrīdierocis. Mēs to apzināmies.

Mēs paši lielākā skaitā esam gatavi karot arī ar konvencionāliem ieročiem. Mēs bruņojamies. Zemessardzē un armijā pirmais lielais pieplūdums bija 2014. gadā. Nākamais sekoja 2022. gadā. Tagad karavīru rindas katru gadu pilda Valsts aizsardzības dienests un tikai retais vairs atļaujas apšaubīt tā nepieciešamību, jo mums ir jāmācās nogalināt. Tādi laiki un tādi draudi. Ir labi, ka mums ir sabiedrotie, kas nestundā palīdzēs un varbūt pat izdarīs lielāko darba daļu. Taču arī viņiem jāspēj paļauties uz mums, un mums – pašiem uz sevi.

Kara un cīņas teorētiķi māca, ka ienaidnieks nav jāuztver emocionāli. Tas ir tikai pēc iespējas ātrāk likvidējams objekts. Taču kā redzam Ukrainā - arī naids motivē. Un mūsu naidam ir jābūt precīzi fokusētam. Šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, mūsu tauta. Ikkatra pienākums ir to aizstāvēt – mans pienākums ir to aizstāvēt.

Mana Latvija. Mana atbildība.