Atsaucoties uz neseno uzņēmuma par "Smalko musli" likvidāciju un komentāriem pēc paziņojuma, Baiba Grīnberga min vairākus komentētājus, kuri saka - "pats uzņēmējs jau vainīgs.. nomā dārgas telpas un sev biroju, brauc ar ekskluzīvu auto, izmaksā sev lielu algu. Tāpēc arī tas bankrots pienāk. Un tad vaino valsti, ka nav atbalsta mazajiem uzņēmējiem."
"Manas garšas" vadītāja Baiba Grīnberga raksta:
"Es, protams, tagad tikai par sevi un "Manas Garšas". Jo nudien neko daudz nezinu par citiem.
Par tām dārgajām telpām. Visticamāk, kāds jau būs paspējis padomāt, ka Vecrīgā nomāt telpas var tikai ļooti turīgs uzņēmējs. Taču man sanāca tik negaidīti pārsteidzoši ar šo. Jau ilgāku laiku gribēju atvērt nelielu veikaliņu un meistarklašu telpu Rīgā. Lūkojos uz Pierīgu, jo nu.. centrs, kur nu vēl Vecrīga.. tās izmaksas ir nepaceļamas. Un pilnīgi nejauši pamanīju ss(ā) sludinājumu par telpām Vaļņu ielā - tik glaunas, skaistas telpas un uz gandrīz pusi lētākas nekā blakus esošajās ēkās (pavisam nedaudz dārgāks kvadrātmetrs nekā šobrīd mums Ogrē). Kad saņēmos (joka pēc) uzzvanīt, biju pārliecināta, ka tā ir kāda kļūda sludinājumā vai arī - ka telpas būs jau izķertas, bet sludinājums nav paspēts izdzēst. Bet viss bija pa īstam! Telpas pieejamas, cena tāda, kā norādīta. Ēka pieder LU, tāpēc arī saudzīgāka pieeja potenciālajam nomniekam. Pirms mums telpās mājoja juvelierizstrādājumu veikals Freywille, tāpēc arī tā ekskluzivitāte bija tik jūtama. Ar ļoti minimāliem ieguldījumiem (tikai apgleznojot esošos skapīšus, sienas, leti, ar vīra taisītajiem galdiem) piecu dienu laikā iekārtojām garšvielu veikalu Vecrīgā!
Vēljoprojām uzskatu, ka šīs telpas man tika kā īsts Dieva brīnums. Tagad tikai radoši jādomā, ko vēl varam šajās telpās darīt, lai vairāk piesaistītu garāmgājējus.
Par biroju. Mans birojs ir mana mašīna, turklāt pat ne mana, bet operatīvajā līzingā ņemta. Par savu telpu es sapņoju! Un ļoti ceru, ka beidzot tāda būs Ogrē! Dažkārt brauciens no Skrīveriem, kur dzīvoju, līdz Rīgai ilgst pat trīs stundas, jo vismaz piecas, sešas reizes apstājos autobusa pieturā, lai izrakstītu/apmaksātu kādu steidzamāku rēķinu vai atbildētu e-pastu.
Bet par algu runājot, esmu pārcilvēciski laimīga, ja varu savām mīļajām Garšu meitenēm laicīgi izmaksāt nopelnīto. Dažkārt un pat diezgan bieži ieguldu uzņēmumā savu citur nopelnīto algu, lai nosegtu, piemēram, nodokļu maksājumus. Mana alga ir mans radošais, neapnīkstošais darbs un gandarījums par klientu pasūtījumiem, atsauksmēm, priecīgu, smaidošu kolektīvu. Neticami, vai ne? Līdz šim brīdim to, ko varētu saukt par algu, neesmu no sava uzņēmuma saņēmusi. Bet nepārprotiet, es tiešām nesūdzos. Ja man pietiek visiem tekošajiem izdevumiem un vēl nelielai uzņēmuma attīstībai, es esmu patiesi priecīga! Šogad pēc ilgiem laikiem man ir sava siltumnīca. Sauja svaigi plūktu pirmo bazilika lapiņu, pētersīļu, diļļu, tomātu stādu debešķīgā smarža un melns aiz nagiem emocionāli ir viss, kas vajadzīgs, lai atjaunotos un darbotos tālāk.
Pirms kāda laika satiku paziņu. Viņa teica, ka es nu gan sen neesot redzēta Latvijas Diētas un Uztura speciālistu asociācija - LDUSA sēdēs un organizētajos pasākumos. Jā, tas tiesa. Tik grūti atrast laiku visam. Ja vēl dzīvotu Rīgā, tad citādāk. Bet māja Skrīveros, darbs Ogrē, Aizkrauklē un augstskolā Turība, preču izvadāšana, tikšanās ar klientiem, sadarbības partneriem, meistarklašu, lekciju vadīšana utt. Nudien sen neesmu bijusi nevienā asociācijas sēdē. Bet tas, kas aizķērās mazliet sāpīgāk, bija turpinājums teiktajam - "nu.. Tev jau uzņēmumā citas naudas grozās, tāpēc jau uztura lietām laika neatliek". Uz to neko neatbildēju, jo pilnīgi saprotu, ka cilvēki, kas paši nav uzņēmējdarbībā, var absolūti neaptvert, kur tā nauda uzņēmējiem paliek.
Ļoti bieži nav tā, kā izskatās no malas. Mēs, mazie (varbūt arī lielie?) uzņēmēji, esam pieraduši nesūdzēties. Varbūt tas rada iespaidu, ka mums viss ir labi. Un nav jau laika gausties. Paraudam, paskumstam vēlā vakarā vai agri no rīta, jo ar skumjām acīm no mājas laukā iet nevar. Slimības lapa arī neko nelīdzēs. Ja kaut ko jāatrisina, jānoskaidro, darām no raiti, ejam pa tiešo pie atbildīgajām personām, jo garā vēstuļu rakstīšana un atbilžu gaidīšana tikai rada papildus izdevumus un dārgā laika patēriņu. Pēc iespējas visu darām paši. Bet tam visam ir milzīgs pluss – spēja orientēties daudz plašākā laukumā un mācīties saņemties drosmi.
Bet par visu esmu tik ļoti pateicīga Dievam! Par visām grūtībām, neziņām, nesaprašanām, dažkārt ilgstošu gaidīšanu uz risinājumu. Kur un kā vēl tik efektīvi iemācītos pacietību, atbildību, savaldību, nozīmi būt godīgam, uzticamam? Kā vēl citādi piedzīvotu to lielo prieku par atbildētām lūgšanām!"
