Latvju Dainu skapī atrodamas visas dzīves gudrības, vērtības un to pretstati. Bieži vien jābrīnās par mistiskām eiropeiskām vērtībām, ja Satversme nosaka, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”, kam pamatā ir darbs, darba tikums.
Lauksaimnieku bažas ir pamatotas
Sākusies jūlija trešā trešdaļa, dienas garums sarucis par stundu. Zemeņu laiks iet uz beigām, ienākas jaunie kartupeļi, gurķi, tomāti, ķirši, arī plūmes sāk sārtoties… Bet nebēdā, mans draugs, vēl gana vasariņas priekšā! LTV ziņās rāda kombainus ar platiem hederiem, kas ātri nokuļ lielas platības un sola maizīti. Zemniekam nav laika smīnēt par aizgājušās godības lozungiem – “būs maize, būs arī dziesma”, “ekonomikai jābūt ekonomiskai”. Nekā aplama lozungos, direktīvās, vadlīnijās nav, bet tās nesēj, neaudzē, nepļauj un apcirkņus nepilda. Zemnieka vaigs ir nomācies. Jau pērnās vasaras lietavas iecirta dziļus robus lauksaimnieku rocībā, arī tagad līst un atkal līst. Dzīve ar uzdzīvi neiet kopā: jā, arī māksla tautai vajadzīga, bet, ja pēc “Prāta vētras” koncerta Liepājā pilnībā iznīcināts stadiona zāliens, kaut kas ar koncerta organizāciju, kura varēja paredzēt un tai bija jāparedz sekas, aizgājis galīgi šķērsām. Daba nejoko. LSM ziņo, ka 20. jūlija vakara intensīvās lietavas nodarījušas postījumus Talsu novadā, kur pārplūdis Dursupes dzirnavezers un ūdens straume appludinājusi apkārtējo teritoriju un izskalojusi vietējos ceļus. Reģionālais ceļš “Sloka–Talsi” pārrauts pilnībā, un tam būs nepieciešami būtiski remontdarbi. Bet zemniekam “druvā minūte dārga”.
Lauksaimnieks nevar atļauties sevi mierināt, kā, piemēram, valsts budžeta parādus attaisno Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka: “Budžeta situācija nav tik slikta, ka to nevarētu saukt par labu…” Domādams neizdomāsi, kas par lapsas līkumiem. Zemnieks kārtējo reizi sastopas ar grūti izskaidrojamu likumību: ja ražošanas pašizmaksas ceļas (minerālmēsli, degviela, materiāli, loģistikas pakalpojumi), tad ražošanas gala produkta – graudu, kartupeļu, dārzeņu – tonnas cena paliek teju nemainīga. Grūti arī ar darbaspēku, kam darbs vien sezonas rakstura. Mūsu kaimiņiem neiet vieglāk: “Lietuvā lauksaimniecības uzņēmumi arvien vairāk paļaujas uz ārvalstu darbiniekiem, un lauksaimnieki prognozē, ka šī tendence turpināsies vēl vairākus gadus. Lietuvas Dārzeņu audzētāju asociācija norāda, ka gandrīz visas lauksaimniecības saskaras ar grūtībām darbinieku atrašanā, jo īpaši īstermiņa darbam. Tādēļ ir pieaugusi ārvalstu darbaspēka piesaistes aģentūru pakalpojumu izmantošana.” Lieki piebilst, ka nopietns saimnieks iegādājas modernu tehniku, ko bez kredīta izdarīt nav iespējams. Kredīta maksājumi, tehnikas apkalpe, remonti smagi nospiež kamiesi. Cita ceļa – kā izdevumus salāgot ar ieņēmumiem, kam jānodrošina peļņa, – vienkārši nav. Lielu cerību uz valsts atbalstu arī nav.
Valsts budžetam klāsies plāni
Vēl pāris mēnešu līdz 15. Saeimas vēlēšanām. Žēl premjera Andra Kulberga. Gan partiju, to apvienību saraksti reklamējas paši, gan kvēli aizgrābta kļuvusi individuālā sevis ieslavēšana, vainas noveļot uz premjeru. Kopīgā tendence nav negaidīta. Daudzi sola debesu brīnumus, bet finansējuma brīnumu apmaksai nav. Citādi kā par meliem tādu aģitāciju nenosaukt. Sarosījušies būvnieku darbi pie Rīgas Centrālās stacijas, bet visas cerības burtiski aprij vēstis, ka veco satiksmi jaunās sliedēs ievirzīt nevarēšot vis. Atkal vecā dziesma, ka tie tikai kārtējie pagaidu darbi, kurus būs jāiekonservē. Savukārt iekonservēšana maksāšot miljonus. Vai tad liela starpība, cik to miljonu: bagāts dara, kā grib…
Vai esam pamanījuši kaut kādas taupīšanas pazīmes? Vai kāda tā saucamā nevalstiskā organizācija (NVO) ir bez valsts budžeta (mūsu!) naudas? Vai varonīgajā cīņā par birokrātijas samazināšanu kāds kantora parazīts vai kāds cīnītājs par svēto birokrātijas izskaušanas lietu lauzis kaklu? Darba grupas Endziņš smaida plati. Neklājas zūdīties tikai par augšu negausību valsts kāšanā, līdzīga centība redzama arī pašā apakšā. Sauklis cik dedzīgs, tik demagoģisks – “no valsts jādabū viss, ko var no tās izspiest”. Un šā vai tā, dzīvošanai pāri saviem līdzekļiem durvis vaļā itin plati.
