Rolands Celmiņš ir mans bijušais skolnieks: kad sarokojamies, izstiepjas miera stājā. Varena auguma, vienkāršs, sirsnīgs, humoru cienošs un smalki jūtīgs, daudzu lielu kategoriju un sīku detaļu lietpratējs. Izglītots un gudrs. Par viņa sieviņas Agitas personības īpašībām varētu teikt to pašu, vienīgi nevar nepamanīt viņas īpašo talantu – sirds atvērtību, kas vieš uzticību pat tādam, kas viņu īsti nepazīst. Kad iepazināmies, pirmos vārdus pārmijām apmēram pirms 12 gadiem, cieši ielāgoju Agitas drošinājumu: «Nē, nē, mēs esam vienkāršu ļaužu, esam atvērti un laipni lūdzam ciemos šeit – mūsmājās pie Plauža!» Ezera austrumu krastā gaumīgi un mājīgi iekārtojies Agitas un Rolanda romantiskais atpūtas, izklaižu un radošu izdomu ciematiņš. Saruna šoreiz vairāk ar Agitu, jo Rolandam allaž stūrējams kāds nopietns agregāts…

– Rolands ir ķeipenietis no tēva Jāņa un mātes Baņutas mājām (kur tās labās sēņu vietas – kuš, nevienam ne vārda!). Darba vieta jums abiem Rīgā, bet, lūdzu, pastāsti, kā pie mīļā Plauža viss reiz sācies!
– Jā, sākums bija bažīgs, bet cerīgs un apņēmīgs. Vienkārši gribējās, lai senču zemīte, no kuras viena daļa ir pludmale, būtu apkopta un apmīļota. Un tad jau it kā pati no sevis iedarbojas Annas Brigaderes tēlainā un vienkāršā matemātiskā formula, kurā summa tomēr ir atkarīga no tā, kā sarindoti saskaitāmie: Dievs, daba, darbs… Tie pirmie divi saskaitāmie mums dāsni doti, trešais piepildāms pašiem. Darbs tikai iesākt, un viena izdoma raisa otru un rada veselu pulku labu, dažkārt sirdi pacilājošu darbu.

– Pludmales krasta aprises iezīmējas ar romantisko laipu, kas tā vien vilina iebrist ezerā dziļāk un sausām kājām… Masīvais galds, soli, četrriteņu un divriteņu «zirgu slitas», apaļkoka ģērbtuves, pludmales volejbola laukums: ik pa laikam klāt piepulcējas citas izdomas.
– Protams. Vajag tikai sākt. Un tad vienam sapnim piepulcējas nākamie. Te noteikti jāpiemin, cik daudz var paveikt, ja privātais apvienojas ar publisko. Īsi sakot, ezera austrumu krastā, tas, kas tevis šeit pieminēts, ir Taurupes pagasta pašvaldības rūpīgos projektos labi paveikts. Mūsu izveidotajā bērnu spēļu laukumā provizoriskā kuģa buru lepni rotā Taurupes ģerbonis. Sadraudzība simboliska un reāla. Pašvaldības pārziņā arī pludmales uzturēšana, tālab šeit allaž tīrs, sakopts un estētisks. Saprotama lieta, ka kādam pēc peldēm aizmirstas dvielītis, krekliņš, cepurīte, bet pēc laiciņa īpašnieki atrodas, un viss nostājas savā vietā.

– Kā te iezīmējas publiskā un nepubliskā robežas?
– Nu patiesībā robežas nav ne absolūtas, ne relatīvas – drīzāk sirreālas. Dabā visam jābūt dabiskam. Tālab žoga lomu pilda kādus 30 centimetrus plata nepļautu jāņuzāļu strēle, kas savus vasaras stāstus velk līdz vēlam rudenim. Ja novadnieks Rūdolfs Blaumanis teicis, ka tam žogam, ko uzcēlis prāts, jūtas viegli kāpj pāri, tad te – viegli atsperies, un esi jau pāri! Pat Manfrēdam nenākas celties spārnos… Kad viesu pilns pagalms, kādas te vairs robežas?

– Pastāsti, lūdzu, Agita, par īpašo paradīzes stūrīša «muižkungu» Manfrēdu! Kāpēc tieši Manfrēds?
– Nu vienkārši! Manfrēds latviskā tulkojumā ir mans draugs. Kas vainas iztēlei? Un stārķim pašam arī ne vainas! Cienīgi pārstaigā savu teritoriju, cilvēkiem uzticas, ieklausās, padomā un kaut ko pie sevis apsver. Ir rudens, un Manfrēds jau tālā ceļā, lai pavasarī atgrieztos savā Plauža zemē. Ne visi stārķi, kas sapulcējas kaut kur tālu, tālu dienvidos, zina latviešu valodu. Bet Manfrēds zina, un itin droši ticams, ka saviem gājputnu brāļiem kaut ko labu pavēsta arī par mūsu Dievzemīti Latviju, kādi te cilvēki un ko nozīmē draudzība.

– Bez romantikas ne soli! Lasu ierakstu tavā Facebook kontā – burvīgu Agitas apceri: «Labrīt! Kāds saulains mierīgs rīts… Gārnis pludmalē atstājis pēdu nospiedumus, kas vēsta, ka brokastis paēstas. Brauciet pie dabas, uzkrājiet enerģiju, atpūtieties, uzlādējieties, izbaudiet vasaru – no visas sirds!» Bet jums ir arī konkrēti piedāvājumi atpūtniekiem…
– Protams. Piedāvājam telšu, piknika vietas, laivas, pirti, var no sirds izplunčāties siltajā baļļā. Ir sava mini kafejnīca ar kafiju, saldējumu un citiem našķiem. Saorganizējam vietas īpašām svinībām, ir grili, galdi, soli, sniedzam savu palīdzību, var izmantot laivas, katamarānu, plostu, SUP dēļus… Tā lielākā vērtība tomēr ir daba ar sirdi vilinošām iespējām visā kompleksā. Tā ir vesela dabas un cilvēku radīta māksla… Ir ļaudis, kas atbrauc agri rītā un vēlu vakarā – it kā tāpat vien. Tātad kaut ko viņiem šeit tomēr vajag!

– Ja par mākslu, tad 15. Ķeipenes mākslinieku plenēra dalībnieks Tālis Muzikants raksta: «Paldies arī kempinga «Plaudis» saimniecei Agitai Celmiņai par vakara ugunskuru māksliniekiem! Īpaši par gleznošanai radītām ainām ar siena gubām, puķu pļavām un pašu Plaudi!»
– Tā ir sava nerakstīta mācība par to, kā it kā ne no kā izveidojas tik daudz. Ja ir pašu gribēšana, pašu ļaužu un pašvaldības atbalsts. Ar Ogres novada domes atbalstu īstenoti projekti, piemēram, «Siena laiks», kur pļāvēji, zārdotāji paši un mākslinieki paši. No augiem saausti deķi, dekori, lietussargi, radītas ārstnieciskas ziedes, krāsoti audumi gan parasti, gan tādi, kas lieti noder par paklājiņiem pirtī, lai viegls gars paceļ dvēseles garu. Izdomai nav robežu! Vari iedomāties reālu foto, kur ar ziedu lietussargu rokā meitene iebrien ezerā kaila? Tas nav parasts uzņēmums, tā ir mākslas bilde! Un man tāda bilde ir! Ir daudz nejaušību, piemēram, iecere par saulespuķu lauku radās sen agrāk, bet atnāca šovasar, kad vajadzēja visvairāk, kad vajadzēja kā – slava Ukrainai un varoņiem slava!

– Šurp braucot, pa pāris simtu metru gruntēto ceļa gabalu ripināju tik lēnu, ka kājām var iziet līdzi. Aiz manis tāds pats audzināts auto, piestūrējām pie slitas un pamājām viens otram: sapratne un kultūra… Karstajās dienās putekļaino gabalu apstrādājat ar īpašu šķīdumu, laistāt. Kā to novērtē zaļumnieki, un kā tas audzina? Un audzina visa apkārtne, Manfrēds arī?
– Noteikti. Ir jau arī izņēmumi, piemēram, ja kādam jauneklīgā kvēlē gribas parādīt, ko spēj viņa izcilais auto, mocis! Un, ja vēl ir, kas skatās... Bet ar mūsu viesu publiku allaž esam ļoti apmierināti. Kā tu pret citiem, tā citi pret tevi.

– Daži jautājumi, kas parasti interesē. Piemēram, kādas īpašības cilvēkos vērtē visaugstāk?
– Īstumu, vārda turēšanu, sirsnību, vienkāršību, pieticību, godīgumu un vienam otra sapratni…

– Savukārt, ko paciest ir grūti?
– Sīkumainību, liekulību, neīstumu, aprunāšanu, tenkošanu, nenovīdību….

– Mīļākie relaksācijas veidi.
– Laba mūzika. Pastaiga basām kājām pa rīta rasu un pelde ezerā, meža šalkoņa un klusums, ceļošana, dabas simfonija. Kopā būšana ar saviem mīļajiem. Gardas maltītes gatavošana un, protams, saulrieti Plauža malā.

– Ko tev nozīmē ģimene?
– Visu! Tas ir atbalsts, sapratne, drošība, mīļums. Ģimene ir visa mana dzīve.

– Mīļākais ēdiens?
– Katram gadalaikam un katrai vietai ir savs mīļākais, iecienītākais ēdiens. Rudenī tā noteikti ir ķirbju krēmzupa, ceptas bietes ar ķiplociņu.

– Mīļākā krāsa?
– Violeta, kas iemieso sevī līdzsvaru starp sarkano aktivitāti un zilo mieru.

– Mīļākais gadalaiks?
– Pavasaris. Kad mostas daba un dienas kļūst gaišākas.

– Tavs lielākais gandarījums Plauža sakarā?
– Tas, ka mūs ciena un novērtē par to mazumiņu, ko esam paveikuši.

– Sirsnīgs paldies par sarunu, un gaišas dienas Plaudim, tā saimniekiem, viesiem un Manfrēdam arī!

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem