Gaidām līderus, nevis vadītājus

Pēc ogrēnietes Rūtas Treijas domām, par politiku mūsdienās nav iespējams runāt vienkāršotā veidā. „Vienkāršas pārdomas par politiku nav īsti iespējamas, it īpaši mūsdienu kontekstā, tāpēc ka notikumu ir ļoti daudz. Pasaule mainās ļoti ātri, notikumi mainās ļoti ātri, mainās arī drošības jautājumi,” viņa norāda.

Tāpēc sabiedrībai vajadzīgs kas vairāk par pārvaldniekiem. „Cilvēki patiešām gaida līderus - nevis vienkārši vadītājus, bet līderus, kas spēs pieņemt arī neērtus, taču pareizus lēmumus.”

Bet publiskajā telpā šobrīd dominē kas cits. „Diemžēl šobrīd ļoti daudz no tā, ko mēs dzirdam, – ir vienkārši populistiski saukļi, nevis patiesi nopietnas lietas. Tā ir absolūti nevajadzīga laika tērēšana par lietām, kuras nebūtu jāaiztiek,” saka docētāja. Konkrētus piemērus viņa apzināti nesauc: „Tās nepieminēšu, lai neizceltu kādu konkrētu partiju.”

Solīt visu nozīmē melot

Treija uzskata, ka uzlabojumi vajadzīgi gandrīz visur.  „Ir jomas, kurām, manuprāt, jāpievēršas vairāk nekā līdz šim. Diemžēl jāsecina, ka šobrīd Latvijā lielākajā daļā jomu, vienalga, par ko mēs runājam – medicīnu, izglītību, iekšējo drošību, ārējo drošību, iedzīvotāju dzīves kvalitāti, uzņēmējdarbību –, visās ir vajadzīgi uzlabojumi.”

Tāpēc solījumi sakārtot visu uzreiz viņā rada neuzticību. „Ja kāda partija sola šo visu, es to uztveru kā melus. Ne tikai kā maldinošu reklāmu, bet kā absolūtus melus, tāpēc ka visu sakārtot četros gados vienkārši nebūs iespējams. Pirmkārt, daudzas no šīm jomām ir tik tālu palaistas pašplūsmā, ka četros gados tās tik ātri atpakaļ nevarēs savākt – sasteigti lēmumi bez reāla pamatojuma, nav sakārtošana.  Otrkārt, nepietiek naudas. Tā nauda no kaut kurienes ir jāņem, un tās nav tik daudz – vairs nav tik daudz, vai varbūt tās ir pietiekami, bet tā tiek nepareizi tērēta. Sajūta ka Latvijā naudu bieži izšķērdē, nevis iegulda.

Budžeta detalizētāku vērtēšanu viņa atstāj speciālistiem. „Par to gan lai vairāk spriež politologi un ekonomisti,  taču, manuprāt, daudzi solījumi, kā vienmēr, ir tikai un vienīgi reklāma.”

Labāk ar CV, nevis solījumiem

Treijai ir savs priekšlikums, kā vēlētājiem vieglāk vērtēt kandidātus. „Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka politiķiem vajadzētu ļaut piedalīties vēlēšanās nevis ar solījumiem, bet ar savu CV. Lai viņi parāda to, ko savā dzīvē ir izdarījuši un sasnieguši. Skaidrs, ka ne visu politiskā līmenī, jo ne visas lietas var izdarīt politiskā līmenī, ja neesi politikā. Taču ļoti labi varētu redzēt, ar ko šis cilvēks ir nodarbojies, kur viņš ir studējis, kāda ir viņa darba pieredze, piemēram, uzņēmējdarbībā, vai viņam ir parādi un dažādas citas problēmas.”

Priekšvēlēšanu retoriku docētāja salīdzina ar atkarīga cilvēka solījumiem. „Tā vietā mēs klausāmies tukšos solījumos: «Ja jūs mani ievēlēsiet, es vairs tā nedarīšu» vai «es darīšu labāk». Noteikti piekritīsiet, ka tas ir tāpat, kā atkarīgais sola, ka tā vairs nekad nedarīs, tikai lai viņam dod vēl vienu iespēju.”

„Tie ir tukši solījumi, aiz kuriem nav nekādas vērtības, nekā tāda, kas padarītu tos pamatotus un dotu tiem labu bāzi,” secina Treija.

Trīs puses un zelta vidusceļš

Jautāta, kādus rezultātus viņa gaida pēc vēlēšanām, Treija atbild bez ilūzijām. „Tos, kurus es vēlos, es nesagaidīšu, jo mums ir šausmīgi polarizēta sabiedrība.”

Sabiedrībā viņa saskata trīs daļas. „Mums ir trīs puses: konservatīvie, progresīvie un tā, ko tautā sauc par krievu pusi, – prokrieviskā puse. Ak jā, un tie, kuriem viss vienalga.  Skarbā patiesība ir tāda, ka visas šīs sabiedrības daļas mums ir un tām visām šeit kaut kā jādzīvo. Taču neviena puse nepiedāvā mēģināt atrast zelta vidusceļu tur, kur tas nepieciešams.”

Robeža, viņasprāt, ir jānovelk skaidra. „Protams, prokrieviskajiem spēkiem Latvijā nav vietas – viņiem ir sava valsts, kurā ar to nodarboties. Bet konservatīvajiem un liberālajiem spēkiem mums vajadzētu atrast zelta vidusceļu. Jo patiesība nav ne vienā, ne otrā pusē – tā ir kaut kur pa vidu, un jādzīvo mums būs kopā.”

Visvairāk Treiju skumdina tas, kā tiek kurināts naids. „Diemžēl tagad ir pilnīgi žēl skatīties, kā tiek iztērēts laiks un kā cilvēki tiek polarizēti un mācīti vienam otru ienīst tikai tāpēc, ka kāds ir nedaudz savādāks vai nav tieši tāds, kādu otrs viņu grib redzēt. Es varu saprast abas puses: vieni vēlas saglabāt liberālās vērtības, otri – konservatīvās. Tāpēc vienkārši jāatrod zelta vidusceļš, lai abas šīs grupas varētu dzīvot bez naida,” viņa saka. „Jo patiesībā, ja paskatāmies, viena grupa otru neietekmē, ja vien netiek skandēti politiski saukļi un nav speciāli politiski piesātinātu tekstu un uzstāšanos, kas rada naidu tur, kur tas nemaz nav.”

Neapmierinātie, kas nebalso

Par to, vai cilvēki jāmudina piedalīties vēlēšanās, Treijai šaubu nav. „Protams, tam ir milzīga nozīme. Jo vairāk mēs, vēlētāju, būsim, jo labāk sapratīsim, kāda patiesībā ir mūsu sabiedrība. Mēs varam teikt, ka procentuāli, pieņemsim, liberāļi nobalsojuši tik un konservatīvie tik. Bet, ja balsot iet tikai daļa, mēs taču nezinām, ko domā tie, kas neiet, un ko viņi patiesībā grib.”

Viņasprāt, nebalsotāju vidū netrūkst skaļu kritiķu. „Es gribētu teikt, ka nebalsotāji laikam būs tie cilvēki, kas bieži ļoti skaļi pauž savu viedokli, jo ir neapmierināti. Taču tad, kad reāli kaut kas jādara, tādiem, žēl, rokas neceļas, un atrodas kaut kādi iemesli, kāpēc to nedarīt. Bija iespēja pieteikties gan balsošanai attālināti, gan balsošanai ārzemēs – tas vienkārši jāizdara.”

Ogrēniete atzīst, ka arī pašai izvēle nav viegla. „Kopumā man varbūt nav īpaša  interese par politiskām partijām - katru reizi – tie paši vēži, tikai citās kulītēs , bet man ir izpratne par cilvēkiem, un redzu, kas notiek šajās reklāmās. Es sekoju vairāku cilvēku darbam, pirms vēl viņi parādījās uz politiskās skatuves.  Dažas dienas pirms vēlēšanām joprojām, jāsaka, līdz galam neesmu izdomājusi, par ko balsot, jo neviena, neviena partija nepiedāvā tās vērtības, par kurām 100%  iestājos es.”

„Arī man jāatrod savs vidusceļš un jābalso par tām vērtībām, kas man ir vissvarīgākās. Par tām, kas man ir mazāk svarīgas un ko viņi nepārstāv, jācer, ka iestāsies kāds cits ievēlētais ,” viņa skaidro.

Demokrātijas burvība un dažādība kā ierocis

Treija atzīst, ka kompromiss ne vienmēr ir patīkams, taču tā ir demokrātijas cena. „Tas nav tik vienkārši, un, jāatzīst, nav patīkami, ka ne vienmēr varam dabūt to, ko vēlamies. Taču galu galā tā ir demokrātija. Ja dzīvotu autoritārā valstī, šādu problēmu nebūtu: mums būtu jābalso tikai par vienu partiju, jo citas nebūtu. Labāk izvēlos problēmu, ka jāizvēlas,” smaidot bilst Treija.

„Bet tā, teiksim, ir demokrātijas burvība: mēs esam ļoti dažādi, un mums ir iespēja balsot par dažādām lietām,” viņa turpina.

Taču šo dažādību var izmantot ļaunprātīgi. „Tikai ir ļoti, ļoti žēl, ka valstī ir cilvēki, kas izmanto šo dažādību kā ieroci, kā kaut kādu ļaunumu. Viņi mēģina to pārdot ar naidīgiem un neizglītotiem saukļiem, ar pilnīgi nepamatotiem solījumiem par mistiskiem pabalstiem un mistiskām iespējām. Tos sola valstī, kurai nav ne tāda darbaspēka, ne tādu līdzekļu, ne īsti tādu iespēju uz pasaules fona, jo atkopšanās ceļš, manuprāt, būs ļoti garš.”

Ar skatu no malas

Savu viedokli Treija raksturo kā personīgas un profesionālas pieredzes apvienojumu. „Daudzus gadus esmu pavadījusi ārzemēs un varu paskatīties no malas. Neviena valsts nav perfekta, bet, izbraucot no savas valsts, ir daudz vieglāk redzēt, kā tās sistēma strādā. Reizēm ir bēdīgi, ka daži, pat daudzi,  cilvēki politiku izmanto tikai un vienīgi savtīgos nolūkos, bez jebkādas intereses par sabiedrību vai valsts labklājību kopumā,” viņa saka.

Noslēgumā docētāja pauž cerību -  „Jācer, ka viņus neviens neievēlēs un ievēlēs tos, kuriem rūp valsts un sabiedrība!”

Lasiet arī - Sievišķīgi, profesionāli un šokējoši - ogrēniete, atgriežoties Latvijā, piedāvā krimināla satura lekcijas