Pirmdiena, 22.04.2024 15:05
Armanda, Armands
Otrdiena, 21. novembris, 2023 09:17

Priesteris Andrejs Trapučka: "Viss ir Dieva žēlastība"

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
Priesteris Andrejs Trapučka: "Viss ir Dieva žēlastība"
2015. gads, priesteris Andrejs Trapučka Sv. Meinarda svētkos uz Sv. Meinarda salas uzklausa ticīgos. Foto: Dzintra Dzene
Otrdiena, 21. novembris, 2023 09:17

Priesteris Andrejs Trapučka: "Viss ir Dieva žēlastība"

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem

Katoļu priesteris Andrejs Trapučka pēc pāris dienām atzīmēs skaistu dzīves jubileju. Visticamāk, viņš to darīs, kā jau pēdējos 43 gadus ierasts, – uzrunājot draudzi no kanceles. Nesen viņš kalpoja Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu draudzē, kur nostrādāja septiņus gadus, bet tagad ticīgos uzrunā Sēlijas pusē – Neretas un Jaunjelgavas draudzēs Aizkraukles novadā, taču neaizmirst arī mūsu novadniekus – viņa pārziņā joprojām ir Birzgales katoļu draudze. 

Andrejam Trapučkam 12. novembrī paliek 70. Uzsākot sarunu, jubilārs īpaši akcentē svētā apustuļa Pāvila vārdus: «Nevis es esmu tas, kas dara labos darbus, bet gan Dieva žēlastība manī.» Un: «Nevis dēstītājs ir kaut kas, nedz laistītājs, bet gan Dievs, kurš dod augšanu», piebilstot, ka vajadzētu vērst uzmanību uz to dzīvības brīnumu, kā katrs graudiņš dod vārpu.

Priestera ceļš sākās pirms 43 gadiem, kad pēc Garīgā semināra beigšanas kardināls Julijans Vaivods viņu nosūtīja uz Svētā Alberta draudzi Rīgā. Pēc tam bija Latgales desmit gadu posms – Aglona, Gaigalava un Rēzekne. Tad atkal kalpošana Rīgā – piecpadsmit gadu Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē. Pēc tiem bija nepieciešams atgūt izsmelto veselību, un šeit palīdzēja atvieglotais darba režīms septiņu gadu posmā Ogres Sv. Meinarda draudzē.

Ļaudis teic, ka Andrejs Trapučka ir īpašs garīdznieks – tāds vienkāršs, atvērts un sirsnīgs. Savā ticībā Dievam īsts un patiess. To cilvēki jūt un novērtē, tāpēc vēlas ar viņu satikties un pārrunāt savas dzīves jautājumus. Ir arī liecības par to, ka, pateicoties viņam, cilvēki raduši ceļu pie Dieva un Dieva žēlastībā arī risinājumu savām problēmām. Kad kādam vajadzīgs padoms vai saruna, priesteris, viņu uzklausot, nerēķina tajā pavadītās stundas. Kāds apmeklētājs reiz izbrīnā bija jautājis: «Vai tiešām sarunai ar katru cilvēku jūs mēdzat veltīt veselas divas stundas laika?» Andrejs atbild: «Bet vai tad tas ir daudz, ja divu stundu laikā var iegūt Dievam dvēseli veselai mūžībai?»

– Kura ir jūsu dzimtā puse?

– Piedzimu Skaistkalnes Franciskāņu tēvu klostera ēkā, kas atrodas pie baznīcas. Klosteris tajā laikā jau bija slēgts, Franciskāņu tēvi no tā bija izraidīti, un ēkā atradās slimnīca. Priecājos, ka man bija dāvana piedzimt tieši šeit. Gribas sacīt – lūk, bija jau gatavs «baznīckungs».

Bet man jau pirmajos mēnešos nācās smagi saslimt ar difteriju. Mamma stāstīja, ka pēc manas piedzimšanas viņai neatļāva visu laiku būt kopā ar mani. Viņa drīkstēja mani tikai pabarot, un pēc tam viņai novembra aukstumā bija jāiet uz mājām četru kilometru attālumā.

Novembrī arī slimnīcā bija ļoti auksti, jo tolaik nebija apkures. Kad mamma atnāca, es viņas siltumā pie krūtīm tūdaļ aizmigu, nemaz nepadzēris pienu. Un tā es tur pavadīju vairākas nedēļas, nosalis un tikpat kā neēdis, kas, visticamāk, bija iemesls, kāpēc drīz pēc atbraukšanas mājās ļoti smagi saslimu ar difteriju. Mamma stāstīja, ka slimība strauji progresēja un kādā dienā, kad kakla iekaisums aizklāja elpceļus, elpas trūkuma dēļ biju tuvu nāvei. Mamma nesaprata, kas notiek, stāvēja pie šūpulīša un raudāja.

Un tad notika pirmais Dieva brīnums manā dzīvē. Todien kādai dakterei vajadzēja no Skaistkalnes nokļūt Kurmenē. Bija putenis, un viņa negribēja braukt pa lielceļu, bet iegriezās meža celiņā un iemaldījās mūsu mājās, jautājot ceļu, kā tikt uz Kurmeni. Ieraudzījusi mazo bērnu, saprata, ka viņš jau pēc pāris stundām būs nomiris, paņēma tējkarotīti un atvēra elpceļus, ko difterija bija bloķējusi. Tā es brīnumainā kārtā paliku dzīvs un esmu par to mīļajam Dievam ļoti pateicīgs, jo man, tāpat kā visiem, patīk Dieva dotā dzīvība šai pasaulē, it sevišķi tagad, kad Dievs deva žēlastību saprast dzīves jēgu.

– Vai jūs arī uzaugāt Skaistkalnē, un kāda bija jūsu bērnība?

– Jā, bērnība un skolas gadi līdz 16 gadu vecumam pagāja šeit. Mūsu Skaistkalnes baznīcā ir Dievmātes Brīnumdarītājas ģimeņu aizbildnes altāris. Mamma te atnesa mani, kad biju vēl pavisam maziņš, un teica: «Dievmāmiņ, es neprotu audzināt bērnus! Ņem, lūdzu, Tu viņu un audzini!» Pēc tam teica, ka likusi man noskūpstīt eņģeli, kas rotā altāri. 

Dzīvojot laukos, vienmēr bija ļoti daudz darba. Vajadzēja gan sienu vākt vasaras karstumā, gan kolhozā cukurbietes ravēt, gan aitas ganīt jau no piecu gadu vecuma. Atceros kādu vasaru 1962. gadā, kad katru dienu lija lietus, visas pļavas bija ar ūdeni pārplūdušas, un es kā bērns, tāds sarāvies, lietusmētelītī stāvēju pie tā ganāmpulka. Vēlāk kolhoza govis ganīju, bet pēc 6. klases trīs vasaras jau strādāju kolhozā uz traktora (man to atļāva kolhoza priekšsēdētājs), aizvietojot tēti, jo viņš strādāja tad citu, smagāku, darbu. 

– Vai lauku darbi nelikās garlaicīgi?

– Nē, tā bija ikdiena un dzīvesveids, ļoti pierasts. Nebija citu domu vai pat priekšstata, ka dzīve varētu būt savādāka. Viss bija ļoti labi, tikai dvēselē bija slāpes – saprast dzīves jēgu un to, kādai jābūt dzīvei, lai tā būtu pareiza. Tik ļoti pietrūka kāda avota, kas ļautu saprast dzīves jēgu.

– Tas visai neparasti, ka jau bērnībā jūs nodarbināja tik nopietni jautājumi.

– Tā bija. Jau no kādas 5. klases jutu, ka man sāp dvēsele tādēļ, ka nesaprotu dzīves jēgu un nesaprotu, kā rīkoties, lai būtu «PAREIZI». Miers dvēselē var būt tikai tad, kad apzinos, ka esmu rīkojies pareizi, tas ir, pēc sirdsapziņas. Daudz domāju par pareizo dzīvesveidu. Meklēju paraugus līdzcilvēkos. Vēroju un vērtēju, ko dara citi, un nevarēju viņos atrast neko nepareizu, bet, ja pats mēģināju darīt kā viņi, man sanāca nepareizi, sajutu, ka nedrīkstu tā rīkoties. Šie pareizā dzīvesveida meklējumi sagādāja man dvēselē daudz ciešanu.

– Vai tas bija tādēļ, ka nācāt no ticīgas ģimenes un ģimenē ieaudzinātās vērtības nesakrita ar padomju laika īstenību?

–  Nē, tam nebija absolūti nekāda sakara ar padomju laika ideoloģiju. Tas bija tikai cilvēku individuālo attiecību līmenī. Skolā mums nebija izteiktas ateisma propagandas. Tikai vienu reizi, kad mācījos 5. klasē un biju piedalījies Kanepenes svētkos, skolas direktors mani pasauca pie sevis un vaicāja: «Vai tu biji baznīcā?» Man izspruka: «Bet ko gan es kādam sliktu ar to esmu nodarījis?» «Ai, labi, ej! Viss kārtībā!» – direktors noteica. Ar to arī lieta beidzās, un turpmāk šo tēmu skolā neaizskāra.

Kad 8. klasē lasīju Svētā Kempenes Toma grāmatu «Sekošana Kristum», jutu – jā, tā ir ļoti skaista dzīves gudrība, bet pasaulē taču neviens tā nedzīvo. Kurš gan tādēļ ir nenormāls, vai Kempenes Toms, vai pasaule, vai es pats, ka nespēju šīs lietas apvienot?

Bet labais sākums man bija 15 gadu vecumā, kad mani atrada tolaik Kurmenes draudzes prāvests Jāzeps Trubovičs. Viņš, šķiet, saskatīja manī kaut kādu perspektīvu un mēģināja virzīt uz Garīgo semināru. Daudz viņš arī par mani lūdzās un veltīja Svētās mises. Man pašam gan toreiz bija stingra pārliecība, ka es par priesteri būt negribu, jo uzskatīju, ka baznīca taču nav nekāds darbs. Mana vēlme bija strādāt sabiedrībai lietderīgu darbu, un tas nekādi nesaistījās ar garīdznieka amatu.

– Kādu profesiju nolēmāt izvēlēties? 

– Ņemot vērā, ka man interesēja elektronika, pēc 8. klases četrus gadus mācījos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, Radiobūves fakultātē. Biju pārliecināts, ka šajā jomā strādāšu visu mūžu un tas tad arī būs tas sabiedrībai lietderīgais darbs. Pēc tehnikuma divus gadus bija dienests armijā. Tur būvējām aerodromu. Man bija ģeodēzista pienākumi ar nivelieri un teodolītu. Tikmēr priesteris Jāzeps Trubovičs turpināja diskrēti par mani lūgties un upurēt Svētās mises, lai mani virzītu Dieva ceļā.

Un tad armijā notika kāds ļoti īpašs gadījums, jāsaka, otrs brīnums, kas bija izšķirošais pavērsiens manā dzīvē.

– Kas tieši notika?

– Tas bija 1974. gada 14. augustā. Redz, cik zīmīgā dienā! Toreiz es vispār nezināju, ka ir tāda Aglona uz pasaules un ka tur ir svētki. Armijā tā bija ikdienišķa darba diena aerodromā. Bija tāda sešus metrus plata šķūre, ko traktors vilka trosē, un tai vajadzēja būt pamatīgi nostiprinātai, bet viena no stiprinājuma cilpām bija nolūzusi, un puiši ielika dzelzs āmura kātu tai vienā cilpā un uz āmura galvas uzmeta trosi. Kādā brīdī pārslodzes dēļ lielais dzelzs āmurs tika izrauts no stiprinājuma un ar visu nospriegotās troses spēku lidoja taisni man virsū. Man priekšā bija lāpsta, un šī dzelzs masa ar apbrīnojamu precizitāti trāpīja pa lāpstas kātu, to salauza un nokrita zemē, mani neskarot. Tas patiešām bija īsts Dieva brīnums. Tas āmurs varēja noraut man abas kājas un pārraut artērijas. Es tajā brīdī neko neaptvēru, bet viens puisis, seržants no Sibīrijas, apzīmēja sevi ar krusta zīmi un teica: «Tikai tavs Dievs tevi tagad izglāba!» Un tad brīnumaini tajā dienā manā dvēselē ieskanējās tāda it kā balss jeb neapšaubāma izpratne: «Es tevi atbrīvoju no tava iedomātā pienākuma strādāt sabiedrības labā. Tu esi invalīds, nevienam nevajadzīgs, un sabiedrība lieliski var bez tevis iztikt.»

15. augustā atkal izgājām darbā, soļojām pa aerodromu, pēkšņi nesaprotams spēks pagrieza manu skatienu uz labo pusi, un es ieraudzīju šo salauzto lāpstu. Un atkal atskanēja cita neapšaubāma doma: «Būs nepateicība, ja tu, varēdams stāvēt pats uz savām kājām, neiesi stāvēt pie altāra.»

Un es nespēju aiziet nepateicības ceļu, lai atgrieztos pie darba sabiedrības labā manā specialitātē. Un, kad pēc armijas uzsāku mācības Garīgajā seminārā, man bija jau pilnīga pārliecība, ka visu daru pareizi, un manī iestājās dvēseles miers. Pateicība Dievam!

Šogad man aprit 43 gadi priesterībā, un visus šos gadus mani pavadījusi pārliecība, ka viss ir labi un pareizi, un tagad vecumdienās esmu vienkārši laimīgs, saprotot, ka dzīvei jēgu visā pilnībā piešķir tieši Jēzus. Mīļais Dievs nemitīgi rūpējas, lai atklātu aizvien jaunus apvāršņus un rādītu ceļu.

– Kāda tad ir dzīves jēga? Ko mums vajag darīt šai dzīvē? Kāpēc esam pasaulē?

– Dzīves jēga ir skaista un vienkārša – sagatavoties tai neizbēgamajai mūžīgajai dzīvei kopā ar Jēzu un iemācīties mīlēt Dievu un cilvēku dvēseles, un izārstēties no egoisma. Šai pasaulē mums ir sagatavošanās posms, tas ir, tā kā skola, kur jāsagatavojas lielajai dzīvei. Tātad sagatavošanās posms īstajai dzīvei, jo par pilnvērtīgu dzīvi var saukt tikai to, kas ir mūžīgs.

Ko darīt? Kungs Dievs saka – tev mīlēt būs Kungu savu Dievu ar visu savu sirdi, ar visu dvēseli, spēku un prātu, un Jēzus saka: «Mīliet viens otru tā, kā Es esmu jūs mīlējis!» Tas ir dzīves uzdevums un jēga dzīvei, kas rodas tad, kad vēlamies paklausīt un pildīt šo skaisto, mums Dieva doto uzdevumu. Pildot šo Dieva pavēli, mums ir prieks raudzīties nākotnē, jo skaidri zinām, ka tur ir nevis nāve, bet mūžīga Dzīvība mūsu Radītāja bezgalīgās mīlestības apskāvienos.

Kad man bija 17, prātoju: «Ja nebūtu Dieva, dzīve varbūt būtu pat vieglāka, varētu brīvi grēkot, darīt visu, kas patīk egoismam, bez atbildības sajūtas, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Bet reiz, ejot garām kapsētai, pēkšņi nāca doma – bet, ja nav Dieva, kas tad es esmu tādā gadījumā? Un skaidrs, ka es nevaru būt nekas cits, kā vien tikai smiltis kapsētā. Bēdīga perspektīva. Un tad apņēmos vienu mēnesi lūgties rožukroni. Tie bija grūti vēlie vakari lauku darbos nogurušam puisim. Bet pēc šīs mazās pašaizliedzības uzvaras tiešām sapratu, ka Dievs IR pa īstam un ka Viņš ir labs. Domāju, mūsdienās, kad cilvēci piemeklē karš un pandēmijas, un dabas katastrofas, un dvēseli samaitājošas ideoloģijas, tiešām ikviens var saprast, ka Jēzus tagad gan nu pa īstam ir vajadzīgs. Arī Jēzus atgādina mums šo patiesību, sacīdams: «Esmu vīna koks, jūs atvases. Bez Manis jūs nekā nespējat darīt.» Viņš nesaka, ka nespējam lielas lietas darīt bez Viņa, bet vienkārši pavisam nekā, absolūti nekā! Es, paldies Dievam, pastāvīgi to jūtu un redzu, ka nevis es esmu darītājs, bet Jēzus visā tajā, kas vien labs notiek draudzē un manā personīgajā dzīvē. 

– Vai šajā sakarā varat minēt kādus konkrētus gadījumus?

Pērn biju Medjugorjē. Tur daudz cilvēku nāca pie grēksūdzes. Tas ir Medjugorjes fenomens. Mūsu svētais pāvests Jānis Pāvils II dēvēja Medjugorji par pasaules konfesionālu. Četros vakaros kopumā uzklausīju grēksūdzes 25 stundas ilgi. Līdz pat pusnaktij cilvēki stāvēja rindā uz grēksūdzi. Tie bija no Polijas un Ukrainas. Apmēram kādi 70% cilvēku vēlējās pat mūža grēksūdzi.

Tajās grēksūdzēs arī notika brīnumainas lietas, kas mani darīja laimīgu. Atnāca, piemēram, kāda sieviete, kura kopā ar vīru bija jau bijusi Lurdā un Fatimā, un Sandžovanni Rotondo, un tad nolēmuši, ka atpakaļceļā uz Ukrainu viņiem jāiegriežas arī Medjugorjē.

Atklājās, ka viņas vīratēvs nodarbojas ar okultismu un viņas divgadīgajam dēliņam ir ļaunā gara apsēstība. Bērns naktīs viņai neļauj gulēt, kliedz rupjā vīrieša balsī un, kad viņa lasīja lūgšanas, uzbruka viņai un sita pa galvu. Viņa stāstīja un raudāja, norūpējusies, kā izlūgties no Jēzus savam mazajam puisēnam atbrīvošanu no ļaunā gara apsēstības. Un pēkšņi Jēzus iedod man tādu neparastu domu, un es saku: «Lūdzu mēģini sākt ticēt, ka tava vīratēva dvēseles glābšana no elles, no mūžīgās pazušanas ir svarīgāka nekā tas, ka tev tiktu atvieglota dzīve caur to, ka tavs mazais tiek atbrīvots no ļaunā gara apsēstības. Tādēļ no tām savām ciešanām, ko tev sagādā mazais, paņem, lūdzu, un izveido Dievam upurdāvanā kā tādu dārgu pērli. Lūdzu, saki Jēzum – Jēzu, es zinu, ka Tu mana vectēva dvēseli, kurš nodarbojas ar okultismu, negribi atdot sātanam saplosīšanai ellē. Tādēļ, Jēzu, arī es, tāpat kā Tu, gribu viņu izglābt mūžīgai dzīvei. Tāpēc, Jēzu, es pateicos Tev par šīm ciešanām, ko sagādā man mans mazais! Es slavēju Tevi par to! Jēzu, es mīlu Tevi un arī šo manu krustu! Un tādēļ šīs manas ciešanas upurēju Tavai mīlestībai kā dārgu pērli tieši par vectēva dvēseles glābšanu.»

Un viņa kļuva laimīga, pieņēmusi šo padomu! Viņa vairs neraudāja un neuzskatīja, ka viņai būtu grūti paciest savu mazo tādu, kāds viņš ir. Viņa atrada jēgu un vērtību savām ciešanām. Un viņa kļuva gatava pacietīgi gaidīt, kad Jēzum labpatiksies atbrīvot viņas bērnu no ļaunā gara apsēstības. Viņa pieņēma šo grūto «neprātīgās» ticības ceļu, lai tikai izglābtu vectēvu no sātana varas un mūžīgās pazušanas. Tādi cilvēki ar savām grēksūdzēm un skaisto ticību mani dara patiesi laimīgu. 

– Bet tā ļauno garu pasaule tomēr ir reāla?

– Jā, protams. Tas viss ir tuvu, tas viss ir reāli. Tas puisēns bija mierīgs, kad tēvs viņu turēja rokās mammas grēksūdzes laikā, bet, kad pēc tam sāku par viņu lūgties aizsardzības lūgšanu, tūdaļ sākās manifestācijas ar lielu kliegšanu un negantu spārdīšanos. Tā neredzamā pasaule, kāds teologs izteicās, ir daudz lielāka īstenība nekā šī mūsu materiālā realitāte.

– Kas jums sagādā prieku? 

Ir vienmēr ļoti liels prieks un pateicība mīļajam Dievam, kad nākas redzēt, kā cilvēki gūst risinājumu savām problēmām, mierinājumu sāpēs, stiprinājumu ticībai un labo gribu mīlestībai uz Dievu. Un patiesība aizvien paliek tā pati – nevis es esmu tas, kas dara labos darbus, bet tikai Dieva žēlastība.

Ir labi, ja mēs savā sirdī ik dienas nesam jautājumu – Jēzu, es gribu saprast, kā man rīkoties visās lietās, lai es būtu Tev patīkams un lai mana dzīve būtu derīga mūžībai. Tad Svētais Gars atnāks un visu gudrību mums katram iemācīs visskaistākajā veidā, lai tikai mums būtu šī labā griba un gatavība paklausīt mīļajam Dievam.

Šai ziņā labs piemērs ir mūsu cienījamais kardināls Jānis Pujats. Viņu neinteresē ne komplimenti, ne imidžs ļaužu acīs, viņam būtiska ir uzticīga paklausība Dievam. Viņš ir skaistas, stipras gribas cilvēks, nelokāms ticības pārliecībā un ar to patīkams Dievam. Cienījamo kardinālu Jāni Pujatu izjūtu kā savas dvēseles draugu, ļoti cienu šo stipro dvēseli, taisna Dieva ceļa gājēju.

– Bet kas ir mūžīgā dzīve? Cilvēkiem ar savu laicīgās dzīves pieredzi to ļoti grūti saprast…

– Kad pats pirmo reizi mūžā godīgi piegāju pie grēksūdzes 19 gadu vecumā, tad, no baznīcas izejot, ieraudzīju pavisam citādu pasauli. Visi cilvēki šķita tik ļoti mīļi, biju gatavs viņus apskaut un samīļot. Debesis un visa daba tad likās tik neizsakāmi skaistas, tāda sajūsminoša pasaule, gluži kā debesu valstības atmosfēra! Un tad sapratu, ka nav svarīgs tās reālās matērijas izskats, bet viss atkarīgs no tā, kādas acis uz to pasauli raugās. Un tās īpašās acis, kas spēj redzēt Dieva valstību, varam iemantot, ja vēlamies grēku piedošanas sakramentā izveidot neviltotu draudzību ar Jēzu. Tad, kad no grēkiem atsakāmies un gribam būt vienādi domājoši ar Jēzu, un mīlēt to dzīves veidu, kādu mīl Jēzus.

Man vairs tagad nav jālauza galva, filozofējot par dzīves jēgu, jo mīļais Dievs ir devis man visas atbildes. Šis ieguvums varētu būt arī, pateicoties tam, ka cenšos sevi disciplinēt, darot fizisku darbu. 

Pateicība Dievam par visu! Un, lai viss mūsu dzīvē notiek, kā rakstīts uz Skaistkalnes Dievmātes baznīcas durvju arkas – AD MAIOREM DEI GLORIAM!