Pieminot Krievijas un Gruzijas kara gadadienu, vēlamies ielūkoties šā konflikta priekšvēsturē, lai atklātu sakarības un draudus, ko nevajadzētu uztvert vieglprātīgi un naivi. –
Tā sākas mana un vēsturnieka Andreja Andersena izpēte, kas publicēta 2014. gada 8. augustā, taču aktualitāti nav zaudējusi joprojām. Te daži citāti:
Projekta trešajai (tiešas militāras agresijas) fāzei ir divas stadijas:
1. Izraisīt provokāciju, kuras gaitā upurvalsts būtu spiesta lietot spēku (vajadzības gadījumā spēka lietojumu var imitēt upurvalsts formā pārģērbti Krievijas kaujinieki, kuru darbības fiksē vai inscenē Krievijas mediju pārstāvji).
2. Militāra iejaukšanās kā "atbilde uz provokāciju" ar nolūku daļēji vai pilnīgi pakļaut upurvalsti.
*
Tātad runa nav par "nepārdomātu" Gruzijas uzbrukumu, kam sekojusi "neadekvāta reakcija" no Krievijas puses, bet gan Krievijas armijas invāziju suverēnā valstī, uz ko Gruzija reaģēja ar pretuzbrukumu.
*
Kādēļ Kremlim ir tik svarīgi izšūpot kaimiņvalstu, arī Latvijas, ekonomiku? Tādēļ, ka stipri, brīvi un laimīgi kaimiņi apdraud tā plānus.
*
"Uz NATO paļaujies, bet pulveri turi sausu," tā, apkopojot Krievijas un Gruzijas kara pieredzi, raksta Marts Lārs. "Starptautiski sakari ir ļoti svarīgi, taču paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Ja Gruzija pati nebūtu cīnījusies un kaut uz dažām dienām aizkavējusi Krievijas karaspēka iebrukumu valsts iekšienē, šīs valsts vairs nebūtu, tās pārvalde būtu pārgājusi citās rokās. Gruziju izglāba paši gruzīni."
Kā patlaban Ukrainu glābj paši ukraiņi.
* pārpublicēts no Facebook.com
