18. novembris pats par sevi

Internetā ir atrodami starpkaru Latvijā filmēti materiālu gabaliņi, pārsvarā Rīga. Tur ir kuģīši pār Daugavu, Vecrīgas ainas un dzīvīgums dažādās ielās – ļaudis, tramvaji, senās mašīnas un, protams, zirgu transports. Tur ir arī valsts svētku ainas – izrotātas ēkas un plīvojoši karogi. Īsajā starpkaru neatkarības posmā cilvēki bija iemīļojuši 18. novembra svinības.

No nu jau gadsimta attāluma skatoties, ir kādas nianses, par kurām var pastrīdēties arī 18. novembra kontekstā. Ir notikumu secība Latvijas politiskajā izveidē, piemēram, diskusija par to, vai tomēr pirmie mūsu neatkarības iedīgļi nav saskatāmi jau 1917. gada 2. decembrī, kad Valkā sanāca Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pārstāvji, lai virzītos uz neatkarību, vai vismaz lielāku autonomiju, vai 1918. gada 18. janvāris, kad no Krievijas Satversmes sapulces tribīnes Jānis Goldmanis paziņoja, ka Latvijas vieta bijušās impērijas sastāvā vairs nav Krievijas iekšējais, bet jau starptautiski skatāms jautājums.

18. novembra vieta 1918. gadā arvien ir ar samērā lielu jautājuma zīmi, ja pamanām, ka abās mūsu Baltijas kaimiņzemēs ar tik līdzīgu likteni pēdējā gadsimtā – Igaunijā un Lietuvā – neatkarības dienas ir tik tuvu viena otrai februārī, kamēr mums tas ir gada izskaņā. Tomēr, lai mēs būtu godīgi, arī viņiem šie datumi nav bez jautājuma zīmēm, par kurām gan ne šoreiz.

Un šie noteikti nav vienīgie jautājumi, kurus var un arī vajag uzdot 18. novembra sakarā. Un tomēr, pirmkārt, piederu pie tiem, kas 18. novembrī saskata daudz vairāk pamatojuma un skaidrāku vēsti, kā arī, otrkārt, pat ja būtu (!) līdzvērtīga diena mūsu valsts tapšanā, tad 18. novembra tradīcija jau ir gana tradicionāla, lai to viegli apšaubītu vai pat domātu mainīt. Un patiesība ir tāda, ka līdzvērtīgas tomēr 18. novembra dienai nav. Tāpēc šie divi argumenti man liekas pietiekami pamatoti.

18. novembris pret Latvijas nedraugiem

18. novembris bija bīstams katram, kas nebija Latvijas draugs. Tāpēc jau pirmajā okupācijas (1940.) gadā 18. novembra svinības vairs nebija pieļautas. Ja Ziemassvētku svinības vēl kaut kā kādu gadu piecieta, tad Latvijas proklamēšanas dienu nē. Un te runa nav par kādu pasīvu ne-atbalstīšanu. Sākotnēji par šīs dienas atzīmēšanu varēja saņemt ļoti nozīmīgus sodus, līdz pat izsūtījumam, kā mācītājam Hugo Grīvānam, kurš draudzi 18. novembrī mudināja dziedāt Latvijas himnu. Gadiem ejot, sodi it kā mīkstinājās. Un tomēr, sekas 18. novembra svinēšanai varēja būt ļoti, ļoti nepatīkami.

Visa okupācijas vara bija uzbūvēta uz atkarību no valsts aparāta, kura kodolā bija komunistiskās partijas vadība. Tas gan nenozīmēja, ka nepastāvēja alternatīvās dzīves un alternatīvie autoritātes kanāli, dažādas, kā tolaik to definēja, spekulāciju ķēdes un citādas mahinācijas. Un tomēr, valdošajai kliķei bija līdzekļi, kā aizsniegt gandrīz katru, ja vien tā tika tam klāt. Un tas bija ļoti efektīvs cilvēku terorizēšanas rīks, precīzāk – sistēma. Tāpēc dažādas pret-padomju akcijas okupācijas laikā bija liela uzdrīkstēšanās un pašuzupurēšanās.

Arī, kad jau Padomju savienībā sāka pūst pirmie pārmaiņu vēji, tie bija komunistiskās partijas un tās drošības iestāžu (pirmkārt, VDK, jeb čekas) ļoti cieši pieskatīts process. Daudzi jaunieši savu skolas gadu laikā ir dzirdējuši par tādām padomju sistēmas norieta laika aktualitātēm kā atklātums un pārbūve – centieniem visumā izkurtējušo padomju (lasi – komunisma) sistēmas radīto sabrukumu kaut kādā veidā tomēr saķīlēt, lai tā nesagrūtu pilnīgi. Daudzi cilvēki pārbūvi, kuru ievadīja Padomju Savienības vadītāja Mihaila Gorbačova 1985. gada 11. marta runa, uzņēma ļoti rezervēti un viņi to darīja tāpēc, ka bija piedzīvojuši visas padomju sistēmas melīgumu un nodevīgumu. Sistēma izmantoja katru iespēju, lai cilvēkus izsūktu, viņus izmatotu savai interesei, bet atpakaļ dotu tikai druskas. Tāpēc sākotnējie soļi pārbūves un atklātuma virzienā bija ļoti piesardzīgi. Un bija arī pirmās izraušanās no šī ierobežojuma, kā tas bija 1988. gada 23. augustā. Arī par šo dienu internetā var atrast video, kuros redzami cilvēku pūļi un varas iestāžu saķerti sanākušie, kurus aizveda uz iecirknīti.

Vēl 1988. gada 18. novembrī Brīvības pieminekli ieskāva miliču (padomju savienības policijas) ķēdes, lai cilvēki neiedomātos nest ziedus. Tieši tāpēc jau nākamajā gadā ļoti nosacītais okupētās Latvijas parlamenta – Augstākā Padome – pasludinātā svētku diena 18. novembrī bija kas patiesi pozitīvi šokējošs. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādu soli okupācijas vara nebija paredzējusi, un nekādā ziņā nebija vēlējusies, bet mūsu tauta bija gaidījusi kaut mazāko iespēju, lai to spertu, un tā bija to izdarījusi. Mani pašu arvien pārsteidz okupācijas varas viltus parlamenta (Augstākās Padomes), kuru taču ievēlēja pēc visiem okupācijas varas kanoniem, spēja pieņemt šādu lēmumu.

Atceroties tos gadus, ir grūti izvairīties no superlatīviem, jo tolaik šāda notikumu attīstība vēl tikai pāris mēnešus iepriekš būtu šķitusi vistīrākā fantāzija, bet mēs to piedzīvojām. Un nu jau ir pagājuši 35 gadi, un ļaudis šo lielo lūzumu vairs īsti neatceras. Pieradums ir radījis pašsaprotamību.

18. novembris mums

It kā viss ir kā vajag – 18. novembrī ir svinīga Saeimas sēde, augstākās valsts amatpersonas liek ziedus daudzās svarīgās vietās, ir parāde un salūts, utt. Bet kaut kas tomēr liekas nedaudz falši.

Ja kaut kādu laiku tirgotāji turējās, un Ziemassvētku veikals nebija atvērts, pirms bija pagājuši valsts svētki (un reizēm bija apbrīnojams temps, kādā viņi nomainīja dekorācijas), tad tagad Ziemassvētku vecītis (vai pat Sala tēvs) daudzviet ir atbraucis jau novembra sākumā. Var jau tirgotājus saprast, viņi vēlas nopelnīt. Viņiem komercializēti Ziemassvētki ir brangs kumoss, kuru neviens savam konkurentam novēlēt nevēlas. Un tomēr, vai tas mums ir 18. novembris, valsts svētki? Vēl vairāk, vai tam mums jābūt 18. novembrim, valsts svētkiem.

Nav jau tā, ka vēlos vērsties pret tirgotājiem ar valsts aparāta vai mūsdienās zināmu aprindu praktizētā atcelšanas kultūras rīkiem. Un tomēr, man interesētu, vai mūsu tautai tas tomēr nav kaut kas pretniecisks, ka Ziemassvētkus piejauc visam, tā traucējot saprast un novērtēt Ziemassvētkus pašus, un arī valsts svētkus.

It kā mūsdienās tas ir tik pierasti un daudziem var neradīt jautājums. Bet, kas tad vēl vairāk ir jāizdara, lai valsts svētkus padarītu par lētu veikalu?