Ja Triju Zvaigžņu vērtību noteiktu nevis pēc tā 5 šķirām, bet tulkotu ar augstāko, tīrāko, godīgāko cilvēcības mērinstrumentu, tad zināms, ka Raimonds Pauls ieguvis šī apbalvojuma visaugstāko pakāpi, kas saucas – Tautas mīlestība. Un tas nemaz nav pārspīlēti! Daudzi, kuriem jautāju par viņiem mīļāko Raimonda Paula dziesmu, atbild, ka visas mīļas un nevar kādu izcelt, stādīt pāri citām. 

Kāpēc sirdij mīļāks tieši Pauls? Šķiet, ka vistuvāk ar atbildi uz šo jautājumu piekļuvis Raimonda Paula draugs dzejnieks Jānis Peters, kuru Pauls joprojām dēvē par lielu dzejnieku un politiķi. Unikāla joprojām ir viņa grāmata par lielo maestro, kurā rakstnieks pieskaras sīkākajām rakstura, dvēseles stīgām. «Upēs foreļu kļūst aizvien mazāk, – muzikants man reiz skumji teica, un es viņam neatbildēju, jo neesmu makšķernieks. Taču no viņa vārdiem man arī kļuva skumji, kaut gan šis stāsts (grāmata) nebūs par skumjām, bet gan par mākslinieka dzīvi, kurā forelēm un foreļupēm ir sava nenoliedzama vieta un nozīme. Tās ir straujas, caurspīdīgas un tīras. Kas? Nu foreļupes! Uz tādām var spēlēt.» Joprojām patiesa ir Allas Pugačovas atziņa, kurai piebalso arī manas ģimenes sievietes: «Kautrīgs, vīrišķīgs, kas savas sirds smalkākās stīgas, jūtu dziļumus un pārdzīvojumus uztic vien savām klavierēm un mūzikai.»

Viņam piestāv viss: gan smokings, gan gaumīga kaklasaite, gan nevērīgi kopā savākts krekls, gan skumīgais spieķītis, kas atgādina, ka bez šī «instrumenta» pie savām klavierēm tikt aizvien grūtāk un grūtāk. Viņš noteikti varētu būt nepatīkams komiski salkanai mietpilsonībai, kas Dieva vietā pielūdz etiķeti. Kāpēc arī man maestro kļuvis tik tuvs? Jā, arī ar skarbumu, ironiju, humoru: kad žurnāliste intervijas laikā novidžina kaut ko frāžveidīgu, maestro pieliecas tuvāk un savā akcentā, galotnes apraujot: «Jūs to pat izdomāj vai kāds priekšā uzrakstīj?» Visu cieņu žurnālistei, kas neuzmet lūpu, veikli pieskaņojas maestro tonim, un pajokojas abi. Nu, jā, ir brīži, kad jāpakalpo arī etiķetes paragrāfam, piemēram, kad kaut kā neveikli, kā baidoties nepaspēt, vēl nesen Paulu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpi, jo citas pakāpes jau bija… Arī pēc svētsvinīgās ceremonijas Pauls neiztiek bez sava jociņa: «Būs kādreiz jāpiekarin, lai ieriebt Keišam: viņam nav…» 

Tagad visi gudri un visi lieli disidenti, kad par to nekas vairs nedraud. Raimonda Paula tautiskā dvēsele uzziedēja tālos un dziļos padomju laikos tandēmā ar dzejnieku Alfrēdu Krūkli, ar «Mežrozīti», ar «Kam ziedi, mežābele rūgtā,/ Kam ziedi tu un nobirsti kā sniegs», ar veselu plejādi dziesmu, kas iemantoja tautas dziesmas cienīgu statusu! Tās dziedājām ģimeņu svētkos, braucot ekskursijās, tās dziedājām ik jaukā skolas izlaidumā vai vienkārši tāpat, kad kāda glāzīte laba dzēriena raudināja latvisko dvēseli. Akadēmiķis Jānis Stradiņš reiz sacīja, ka Paulu varam uzlūkot kā latviskās nācijas simbolu. Jā, un viņš nebija komunistiskajā partijā, partijai un Ļeņinam slavas dziesmas nekomponēja un jau 13 gadu vecumā sāka spēlēt uz lielās skatuves, kur viņa talantu pamanīja pieredzējuši džezmeņi. Jā, arī džezs komunistiskajai ideoloģijai nebija vēlams, kura iespaidā jaunieši, komjaunieši gorījās, kratījās tik nepiedienīgi, ka vienai otrai kultūras iestādei, skolai bija jāsniedz paskaidrojumi attiecīgiem «orgāniem» par sapuvušā kapitālisma morāli, kas maitā «komunisma cēlāja morāles kodeksa» sirdsšķīstos «baušļus». 

Katram savs lielā maestro pieskāriens. Arī man. Kopš 1970. gada novembra, kad pārnācu mājās no obligātā dienesta krievu armijā, gluži reibu no Raimonda Paula dziesmām. Melodijas un dziesmu vārdi iztēlē gleznoja ainas, ainavas, kas izdzīvotas un dziļi pārdzīvotas, kurām nekāda sakara ar «varenplašo manu zemi dzimto», vien skaistas nacionāli patriotiskas balādes cienīgas melodijas, no kurām dziļi sirdī paliek – 

Teic, kur zeme skaistākā
Tur, kur smilgas zied,
Teic, kur skarbā zeme tā,
Te, kur akmens dzied.
Te ir tava dzimtene,
Smilšainais krasts.
Te pa baltu miglas stigu
Ceļu mājup rast.
Te, kur egles vējā dzied,
Te, kur smaržo siens,
Te, kur tēvu taka iet,
Miglā dzērves brien.

Jā, arī «Manai dzimtenei» ar Jāņa Petera vārdiem radīta padomju laikā. Un te jāpieskaras, kam tā negribēju pieskarties. Raimonds Pauls nereti pie sevis nosaka: «Kas tik pār manu galvu nav gāzies…» Cik tā laika dziesmu svētku repertuārā «Manai dzimtenei» negribīgi lika iekšā, drošības pēc ņēma laukā, tik tieši tāpat ar Paulu apietas jaunākajos laikos. 2013. gada Lielajos dziesmu svētkos šo dziesmu neiekļāva repertuārā tā laika mākslinieciskā vadība ar komiskām atrunām: kāds vēl «piektais gads», kāds vēl «asins lietus līs»? Nu, ja savādnieki nezina vēsturi un neprot arī to lasīt, ko tur runāt! Un tā tajos svētkos maestro ar pasniegto puķu pušķi aizgāja pa vientuļnieka taku – pa taisno uz lielās estrādes izeju… Jā, nākamajos dziesmu svētkos «Manai dzimtenei» skaisti reabilitēja, un tā uzgavilēja milzu ovācijās… 

Un nu atkal «Manai dzimtenei», kas sevi piesaka kā fondu…, kas iekļuvis treknā virsrakstā «Ar Raimonda Paula vārdu taisa biznesu skaļi piesauktais fonds, kurš Uzņēmumu reģistrā tā arī nav reģistrēts». Daudziem tas ir šoks. Man arī. Jo! Lai kā arī beigsies šis skandāls, vai rīkotāji vienosies ar Raimondu Paulu, vai paliks, kā ir, vai būs kāds cits variants, trīs lietas ir skaidras. Pirmā. Dāvana maestro 90 gadu jubilejā pagalam netīkama, neizdevusies un nelabojama. Otrā. Nevajag dižoties, ka rīkotājus vieno ideja, ja tās vārds ir nauda. Trešā. Raimonds Pauls paliek katrā mājā, katrā sirdī – tik un tā!